Foto: Vika Eksta
 
In Memoriam
30.07.2022

Cilvēka Balss

Komentē
0

Knuta Skujenieka (05.09.1936.–25.07.2022.) piemiņai

Nu jau vairs nav iespējams nodziedāt, Knut, ar Tevi kopā ne poļu, ne ukraiņu tautasdziesmu. Egoistiski žēl, ka vairs nebūs iespējas ar Tevi aprunāties, parādīt jaunu dzejoli vai atdzejojumu. Tas nu ir jāpieņem un jāsaprot. Viss ir pabeigts, paminas beigušas klaudzēt, un mūža audums izņemts no stellēm. Tu apzinājies, ka beigas būs, taču biji pateicīgs pieņemt katru likteņa atvēlēto un klāt pielikto mūža nogriezni – gadu, mēnesi, dienu. Pilns un īsts ir cilvēciskais gaišums, kuru Tu līdz pašām beigām dāvāji mums, arī man. Līdz ar pašu pēdējo tikšanās reizi 3. jūlijā. Līdz ar pēdējo telefonsarunu pagājušo trešdien, 20. jūlijā.

Tu pats dzīvoji un mums mācīji dzīvot ar pašcieņu. Tikai cilvēks, kurš ciena sevi un citus, spēj stāvēt pāri laikmeta lopiskumam un piepildīt savu dzejnieka uzdevumu tā, ka ar to latviešu dzejā sākas jauns laikmets. Mordovijas lēģera ieslodzījuma laikā, 1962.–1969. gadā, rakstītā dzeja ar Tavas sievas, Tavas Eiridīkes Intas pūlēm nonāca pie kolēģiem Latvijā – un sāka mainīt laikmeta paradigmu. Ne katrs dzejas pētnieks zinās, ka daža laba tobrīd slavena spalvasbrāļa daiļradē tika iesavināts Tevis atrastais un nosauktais, [1] kamēr Tev pašam, pārnākušam brīvībā, lēģera dzeju krājumā izdot aizliedza. Tikai 1978. gadā iznāca jau brīvībā sarakstītā "Lirika un balsis", un kļuva skaidrs – Tu Latvijai esi 20. gadsimta otrās puses izcilākais liriķis. Kad pusaudža gados pasniedzos grāmatplauktā pēc šīs grāmatas ar noslēpumaino nosaukumu, mani apbūra tās… dziļais klusums, kurā mājoja silta, dzīva cilvēka balss. Balss, kura šķita piederīga vienam un tomēr visiem šajā esmē dzīvojušiem (-ošiem). Pasaule pēkšņi kļuva neizskaidrojami skaistāka un labāka kaut vai šā viena caurviju dzejoļa dēļ:

mazi putni lielos kapos
baltu naudu kaļ
pacel ziemas pilnās acis
pasauc atpakaļ

tā lai iedreb tavā mēlē
bērza zariņš sīks
lai pār krūtīm stāvus nolīst
siltums bezgalīgs

Tu neklātienē un klātienē mācīji mums, ka dzejnieks, pirmkārt, ir savas dvēseles, valodas un literatūras melnstrādnieks, kuram jāatbild par katru uzrakstīto vārdu un burtu. Ne vairāk, ne mazāk. Tev riebās mākslinieka poza, tukšs patoss, jo Tu zināji, ko padomju režīmā maksā būt īstam dzejniekam un ko nozīmē nemaksāt nodevas varai. Un ko tas maksāja arī Tavai ģimenei. Tavas dzejas atspēriena punkts ir cilvēka esības kailums likteņa priekšā. Bez personiskā ego dzīves un sadzīves uzkrātajiem taukiem. Un te atklājas īstas lirikas būtība – izaugt no tā, kas cilvēkam palicis tad, kad viss atņemts. Izrādās, tā ir cilvēka elpas sasildīta balss, grodā dzejas formā koncentrētā jūtu un kultūras enerģija, kuru Tu uzkrāji un sablīvēji visus ieslodzījuma un padomju varas gadus, rakstot, mācoties valodas, atdzejojot, kopā ar Uldi radot jaunu atdzejas skolu, publicējot recenzijas, dibinot personiskas saiknes ar citu t.s. "lielās, plašās dzimtenes" apspiesto tautu dzejniekiem un savās Salaspils mājās radot neformālo vidi, kas bija nenovērtējami svarīga vairākām dzejnieku paaudzēm.

Vienkārši un vienlaikus sarežģīti izteikt Tevis padarīto. Superlatīvi sairst. Tava siltā, labā ironija patētikai vienmēr ir aplauzusi spārnus.

Tu mani uzaicināji sastādīt savas pēdējās divas grāmatas – izlasi ar dzejoļiem, kas pārtapuši dziesmās "Divreiz dzimusī dzeja" ("Jumava", 2017), un Eiropas tautasdziesmu izlasi "Es mīlu tikai tad, kad dziedu" ("Neputns", 2021). Būtībā Tu pats tās sastādīji. Tev vajadzēja tikai palīgu. Un es sapratu, ka šī darbošanās Tev pašam ir iekšēja nepieciešamība piešķirt mērķi/pieturēšanās punktu savai dzīvošanai pasaulē. Vienlaikus tā bija klusa, pašcieņas pilna atvadīšanās. Un nebija zudis nekas no Tava domas asuma, erudīcijas, iekšējās dzejas redzes un, galvenais, nemaldīgās veseluma izjūtas.

Augusts – Tavs mīļākais gada mēnesis – šogad ir palicis aiz Tavas dzīves sliekšņa. Taču – ja arī nāve ir atnākusi – ja mēs patiešām stāvam šeit, Tavās bērēs, – tad viņa neko daudz nav varējusi paņemt. Tu paspēji mums atdot visu.

Paldies, Knut.

 

[1] Kubuliņa, Anda. Noklusētā impulsētāja atgriešanās. Skujenieks, Knuts. Sēkla sniegā [Dzeja]. Rīga: Liesma, 1990, 309 lpp. No: Grāmata, 1991, Nr. 5, 80.–85. lpp.

Tēmas

Māris Salējs

Dzīvo, strādā un retumis nonāk saskarē ar dzejoli. Pa daļai polis.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!