Prieks par valodas kļūdām šķiet nepamatots un neizskaidrojams. Varbūt tas vienkārši ir prieks par to, ka pasaule var būt arī citāda – tāda, kas gluži negaidīti atklāj savu jocīgo pusi. Un tādēļ vien tās kārtībai, struktūrai nav jāsabrūk. Drīzāk jau īsti vesela nav tāda pasaule, kurā smieklīgas kļūdas a priori ir kaut kas nepiedienīgs, aizvainojošs, nepareizs. Ir taču vesela kaudze bērnības pantiņu, kuros jocīgais un nepieklājīgais sajaukts kopā dīvainā mikslī – kā pote pret pasaules šausmām un, vēlāk, pret skolā piedzīvoto padomju realitātes betonisko pelēcīgumu (runa ir par manu pieredzi). Pret bērnības depresiju cīnījās, piemēram, "Santa Lučija / kotletes rija, / šļūca pa dēli, / norija mēli", "enik benik sikelsā / velns ar podu baznīcā" un pat lauku vecmāmiņas, pārliecinātas baptistes, dziedātā: "Bija reiz vistiņa melna, / pakaļa balta, ka prieks. / No pašas tās nebij ne velna, / bet oliņas dēja, ka prieks..." Turpat līdzās skanēja poļu divrindītes, kuras ik pa laikam izmeta tētis. Arī skolas folklora "Lielās, Plašās Dzimtenes" valodā nebija gluži sveša.
Bet es novirzos no tēmas. Pieklājīgi būtu sākt pašam ar savām valodas kļūdām. Bērnam dzimtās valodas apgūšana vienlaikus ir arī sava idiolekta radīšana. Kad sāku runāt, visas kustīgās dzīvās radības man bija "cipas". Suņus mīlēju un saucu par cipām arī pēc tam, kad divu gadu vecumā nepieskatīts biju apciemojis kaimiņu suņa būdu un sētas sargs man drusku pakošļāja galvu. To laimīgā kārtā neatceros. No šī apciemojuma uz ķermeņa teorētiski gudrākās daļas palicis skaists šuvums. Toties atminos, ka triju četru gadu vecumā biju pārliecināts – spīļainie radījumi bilžu grāmatās ir ēzīši, bet tie, ar lielajiem spārniem, kas lidinās pa gaisu, ir vērgļi. Savādā kārtā šis dzīvnieku pāris manā apziņā dzīvoja līdzās, iespējams, tādēļ, ka viens no otra bija aizņēmies burtu "v". Tomēr drīz pienāca laiks, kad "v" atgriezās pie sava īstā saimnieka un manu idiolektu uzsūca valodas norma.
Taču kļūdījos ne tikai es. Aptuveni 1983. gadā kopā ar klasi nez kur braucām trolejbusā. Toreiz tehnikas zemā attīstības līmeņa dēļ sabiedriskā transporta vadītājiem nākamās pieturas nācās pieteikt pašiem. Un tad trolejbusa salona skaļrunī atskanēja bezgala nogurusi balss: "Sļedujuščaja – uļica Karla Marla." [1] Nedomāju, ka šoferim bija kāds ļauns nolūks izņirgt marksisma tēvu. Taču no mēles samešanās neviens nav paglābts.
Un, jā – sarkdamam un bālēdamam jāatzīst, ka līdz četrdesmit gadu vecumam biju laimīgi nodzīvojis ciešā pārliecībā, ka pareizi ir rakstīt "uzstiept" ('pakļaujot savai ietekmei, panākt kaut ko') un "jurispudence". Tikai, kad manas disertācijas vadītāja Janīna Kursīte pirmo vārdu izlaboja par "uztiept" un otro – par "jurisprudence", es (sākumā visai neticīgi) sāku pētīt pareizrakstības avotus. Un tad manā "pasaules ēkā" parādījās visai manāma plaisa un no ārsienas atlupa kāds apmetuma fragments – ar minētajiem vārdiem. Es saķēru galvu. Un vēl pēc brīža sapratu neapstrīdamo patiesību – mēs redzam un dzirdam to, ko gribam redzēt un dzirdēt. Vai tad visus šos gadus acis nav miljoniem reižu lasījušas un ausis klausījušās "uztiept" un "jurisprudence"?... Bet nē – smadzenes pamanījās šos maņu orgānu signālus piekoriģēt. Tāpat joprojām Lapčenoka dziedātajā Paula&Petera dziesmā es dzirdu nevis "Tu skumja nāc", bet "Tu, Skundelā". Un man neienāca prātā kādam prasīt, kāpēc tai meitenei, kas atmiņā nāk pār laika upi pāri, ir tik eksotisks vārds...
Bet lai nu paliek Skundela. Jura Kunnosa heteronīms Džonijs Ikss reiz rakstīja: "Ai, kā manus dzejoļus turpina drukas kļūdas!" Viņš zināja, ko runā. Poēzija, absurds un groteska vienā manifestācijā kā pumpa izsprāgst uz nopietna un citkārt oficiāla teksta vaiga, raisot jautru ķiķināšanu vai pat histēriskus smieklus. Jo vairāk tādēļ, ka tā ir pilnīgi negaidīta, teju negribēta – kā pārteikšanās Freida stilā. Vienu gadu savā mūžā veltīju korektora pienākumiem kādā dienas laikrakstā. Un tur priekšā nāca tik skaistas un metaforiski ietilpīgas drukas kļūdas, ka sirds ietrīsējās un rokas steidza glābt šīs pērles no aizmirstības. Dažas no tām izteic mūsu reālās dzīves būtību tik gauži pravietiski un precīzi, ka labprāt būtu tās atstājis nelabotas. Kas gan vēl labāk raksturotu Ušakova laika "Rīgas satiksmi", ja ne tranasports? Visos laikos mums ir bijušas verbāli nekonkrētspējīgas amatpersonas. Mēs jau esam pieraduši pie Mūsu veselības ministrijas neizdarbības. Un baudas plūsma no ziedojumiem, protams, stāsta par partiju finansējumu shēmām. Arī Atvienotā karaliste nu jau vairākus gadus ir pierasta realitāte.
Un tad pienāk brīdis, kad tu pats gara ausīm "dzirdi" un radi valodas kļūdas kā žanru – piem., iedibini savu alternatīvo literatūras vēsturi, kurā sarakstīts ne mazums spožu darbu: Andreass Pumpurns, piemēram, ir radījis eposu "Lāčpurnis", A.S.Pazija, vērodama R.Aiņa izteiksmīgo kalsnumu Šveices trimdā, uzrakstīja "Kaulaino stūrīti". Vēlīna Zālīte neatpalika ar saviem "Stila ziediem", kurpretī Maura Zālītes izcilākais sasniegums gastropoēzijas žanrā ir "Rīt? Varbūt". Jau sen pasaules literatūras klasika ir Pļermontovs ar savu "Demo", kurš droši liekams plauktā līdzās Poka Čto "Deadkameronam". Brīvākā brīdī es labprāt noklausītos arī Ērika Nesenvalža operu "Lemūriete". Arī man pašam ir, kur tiekties. Nakts vidū man bieži rādās vēl nesarakstītie "spokotie raksti". Bet dienā "Facebook" profilam nez kāpēc ir aktivizējusies automātiskās tulkošanas opcija. Uzminiet, kas ir rokgrupa "Dziļš pērlis"?
6