Proza
01.11.2012

Pasaka par zilo tanku

Komentē
0
Saglabā

Esmu štata žurnālists. Kādu rītu mans priekšnieks pateica, lai uzrakstu sensacionālu rakstu par mūsdienām. "Uzraksti kaut ko īpašu, kaut ko nebijušu," viņš man teica. Dažas dienas jutos kā slazdā. Nekas prātā nenāca. Dzirdēju, ka Skrīveros palaista kosmiskā zonde, bet par to jau bija uzrakstījis mans kolēģis. Tad es gāju pie sava priekšnieka un teicu: "Vecīt, nebūs nekāda raksta." Un viņš man atbildēja: "Saceri kaut vai pasaciņu!"

 

Tālis, 46 gadi, lauksaimnieks

Man šķiet, viņam bija nepilni simts gadi. Baigi vecs bija. Ļoti vecs bija. Vecs kā pasaule. Vecs kā tanks. Daudzi viņu saukāja par zilo tanku vai sakārni, kā uz to skatās. Nu, patika viņam iedzert, kuram tad nepatīk iedzert. Es attīru dvēseli, viņš mēdza teikt, nu, par to iedzeršanu, es atviegloju dvēseli, tā viņš man teica, kad pēdējo reizi viņu redzēju.

Kur jūs pēdējo reizi viņu redzējāt?

Degļu kalnā. Ar augsti paceltu galvu un tanka stobru. Mēdza viņš pa to veco ciema ceļu ik pa laikam braukāt šurpu – turpu. Tādās dienās neviens no ciema iedzīvotājiem nebāza galvas no mājas laukā. Baidījās, ka nenošauj arī. Es laikam biju vienīgais, kurš nebaidījās.

Kāpēc jūs nebaidījāties?

Kas tur ko baidīties? Man nebija laika baidīties. Jāstrādā. Kā zināms – laukos bez darba nav, ko darīt. Es arī bez tā darba nevaru. Visu laiku uz lauka esmu – jāar, jāecē, jākuļ, jāpļauj. Veco satiku, kad ar kombainu uz lauka strādāju. Šis tajā dienā bija uz velosipēda. Laikam tankam kaut kas bija noticis, vai arī nebija īstā mēness diena. Ziniet, viņš ar tanku braukāja tikai noteiktās mēness fāzēs. Īsi pirms pilnmēness.

Kāda bija jūsu satikšanās ar viņu?

Jūs domājat – ko mēs runājām?

Jā.

Nu, neko nerunājām. Es jau nevarēju viena veča dēļ atstāt kombainu uz lauka. Paskatījāmies viens uz otru, un turpināju strādāt.

Viņš bija ciema pamatiedzīvotājs?

Kā jūs to domājat?

Vietējais bija?

Ā, tā jūs to domājat. Nebija vietējais. Vienā dienā ņēma un uzradās. Vienā dienā viss ciems uzzināja, ka uzradies kaut kāds trakais un ar tanku braukā. Man ta’ nekas, bet vecākā paaudze ļoti nobijās, aktivizējās.

Domāja, ka karš sācies?

Tieši tā arī domāja. Iedomājieties – tanks. Ko jums izsaka tanks?

Karš.

Nu, redziet, tieši tā. Karš. Vecākā paaudze jau neko citu nemaz neiedomājās, kad šitas vecais ciemā ar to tanku sāka braukāt. Domāja, ka karš sācies. Ka tūlīt šaus nost.

Pastāstiet sīkāk.

Ko tur daudz stāstīt?

Stāstiet, stāstiet.

Man atmiņā ir palicis viņa pēdējais brauciens. Man šķiet, ka viņš tam bija ilgi gatavojies. Visi iepriekšējie braucieni bija tikai izmēģinājuma braucieni. Tomēr viņš jau ar pirmo izmēģinājuma braucienu ieguva respektu no mūsu ciema iedzīvotājiem. Tanks bija tāds jocīgs. Nezinu, kā viņš ar tādu verķi varēja pabraukt. Es nevarētu. Es ticu reālām lietām.

Kam, piemēram?

Ticu, ka Latvijā ieviesīs eiro.

Kāpēc jūs tam ticat?

Lauksaimniekiem tas ir ļoti svarīgi. Mēs esam Eiropa, mēs vairs neesam tikai Latvija.

Kam jūs vēl ticat?

Ai, daudz kam ticu, daudz kam. Galvenais – ecēt, art un pļaut! Tam vecajam ar tanku arī gandrīz noticēju.

 

Daina, 16 gadi, skolniece

Ar ko tev asociējas tanks?

Man?

Jā, tev. Kurā klasē tu ej?

Astotajā.

Tad jau uz otro gadu esi palikusi.

Neesmu!

Vai tad ar sešpadsmit gadiem neiet devītajā klasē?

Nē.

Labi. Ar ko tev asociējas tanks?

Man ar... Ar kaut ko lielu. Ļoti, ļoti lielu.

Ar ko?

Ar kaut ko baigi foršo.

Vari kaut ko vairāk pastāstīt? Par pirmo iepazīšanos ar veco vīrieti un viņa tanku.

Es jau baigi tur ar viņu neiepazinos. Mums bija klases vakars un tad mēs izgājām ar Sandru aiz skolas ārā, un tad mēs dzirdējām baigāko troksni, bet mums tas likās normāli. Te jau tagad jauna šoseja uzlieta, daudz mašīnu braukā. Nu vot, a tad mēs izdomājām aiziet līdz sporta laukumam, gribējām divatā pasēdēt, parunāt. Nu vot. Sēdējām sporta laukumā un baigā gaisma sāka acīs spiest. Bijām jau dzirdējušas, ka ciemā braukā tas tur...nu...tas...

Zilais tanks.

Jā, kaut kā tā viņu sauca, vismaz tie, kuri bija viņu redzējuši. A mēs tur baigi neredzējām. Tikai tajā naktī, kad sēdējām sporta laukumā. Piebrauca tieši pie mums. Klusi piebrauca.

Bija tanks?

Bija, bija. Paprasīja mums cigareti. Tas vecais.

Kāds viņš izskatījās? Tas vīrietis.

Parasts onkulis. Ļoti, ļoti vecs onkulis.

Cigareti iedevāt viņam?

Nē. Nedevām. Pričom mums viņam kaut ko dot? Pašas knapi nostreļījām učenei.

Cigaretes skolotājai nozagāt?

Jā. Viņa mums tāda forša. Baigi labā skolotāja. Viņa zināja, ka mēs ejam pīpēt. Neko neteica.

Kā ar to onkuli?

Ai, viņš ātri aizbrauca pēc tam projām. Bailīgi pēc tam palika. Tāds jocīgs vecis. Nerunāja nemaz.

Tu viņam tici?

Prikiņ...Par ko man viņam jātic?

Kam tad tu tici?

Nezinu.

Nezini?

Nē.

Kad zināsi?

Kad pabeigšu devīto klasi. Bet tam vecim gan bija dīvains tas tanks...Ej tu cirst, ar tādu nemaz nevar pabraukt! Huļi ar tādu pabraukt...

 

Silvija, 70 gadi, pensionāre

Visu savu mūž’ es šitai ciemā dzīvo, bet kaut ko tādu, kaut ko tādu es pirmo reiz’ mūžā i’ redzēj’s! Es jau mēnes’ nav pēc tās pensij’s bij’s, es nevaru no tās māj’s iziet laukā, man i’ bail, jūs saprotat – man i’ bail! Es i’ mēģināj’s sūtīt vēstul’s pagastnama pārvaldei, lai no tād’ liet’ tiek vaļā, es nav a’ mier’, ka man savā dzimtenē šitād’s liet’s jāpiedzīvo! Es to uzskat’ pa’ atklātiem draudiem! Jūs man’ saprot’? Saprot’ pa’ ko es runāj’?

Kad jūs viņu redzējāt?

Tak sen jau. Tu redzēj’, ka man’ māj’ ir pie paš’ ceļ? Ko? Vien’ dien’ iet pie tā log’ un, āre – šis gar paš’ log’ nobrauc... Gandrīz man’s puķ’s nobrauc! Es nav’ a’ mier’ par tād’ cūcīb’! Nav kārtīb’s ne pagastā, ne tai pasaulē!

Kad viņš pirmo reizi parādījās ciemā?

Ai, sen tak parādījās! Es viņu nav tuvumā redzēj’s. Jūs man tād’s liet’s nepras’! Es jau te neies visai pasaulei stāstīt, kād’ murg’ mūs pagast’ pārņēmuš’! Nevienam vairs darb’ nav, visi nobijušies, es nezin’, nezin’, kas notiksies tālāk. Jaunieš’ mūs ciemā vēl dumāki nekā tas vec’ uz tā tank’...

Viņš, jūsuprāt, ir stulbs?

Kā tad, ka i’. Tāds izsmiekls! Man i’ kauns! Man i’ kauns, ka man’ dzimt’ pagast’ mirst nost! Un neviens neko liet’s labā nedar’! Es nevar neko darīt, man nav spēk’! Nav! Es Diev’ lūdz’, kaut vis’ būt’ lab’...

Dievam ticat?

Tādus jautājums pieklājīgām dāmām neuzdod.

Piedodiet. Vai jūs zinājāt, ka vecais vīrietis un viņa tanks vakar devās pēdējā braucienā?

Kur devās?

Kopš vakardienas ciemā nav redzēts šis dīvainis.

Un tas dīvainais tanks a’ nav redzēts?

Nav.

Ak, tā...

Jūs tam ticat?

Kam, e’?

Tam, kas pēdējā laikā norisinājās jūsu ciemā.

Es negrib’ zināt’, kas te ir vai nav norisinājies, es grib’ mier’! Es grib’ tikai mier’ un normāl’ pensij’ saņemt! Kamēr tas vecais pa to ciem’ braukā, es sav’ pensij’ nav redzēj’s!

Es jūs varu līdz pastam aizvest.

Vai die’s, jaunais cil’ēk, a kas jūs te dzin’s? Uz šito ciem’?

Pasaka par zilo tanku.

Kas tas i’?

Kad biju atgriezies Rīgā un parādījis savam priekšniekam šo rakstu un šīs intervijas, arī viņš gribēja zināt, kas ir Zilais tanks. Tad es viņam izstāstīju, ka tas bija kaut kāds vīrietis, kurš gada laikā uzcēla tanku no baloniem. Zini, vecīt, tu esi ģēnijs! Mans priekšnieks man teica. Man vairs nebija, ko atbildēt. Manu rakstu publicēja, bet naktīs es sapņoju, ka lidoju tankā, kurš veidots no baloniem. Sapnī atkal un atkal lidoju virs kāda sveša ciema, tanks dīvaini šūpojās un ļaudis virs zemes izstiepa savas rokas pret debesīm un lūdzās, un vaimanāja.

Šis raksts par dīvaino tanku mani padarīja par slavenu žurnālistu. Bet vienīgā patiesība, kuru es neizpaudu, bija tā, ka veco vīrieti sauca pavisam klasiski – par Jāni, un ka viņš šad tad mēdza iekāpt sava vectēva tankā un aizbraukt līdz vietējam veikalam pēc maizes, sviesta un desas. Tagad es zināju, ka ir ļaudis, kad dzīvo pavisam citādāk, nekā es to biju novērojis Latvijas galvaspilsētā. Viņi dzīvo kā pasakā, nodomāju, un man gribējās raudāt.

Kas ir Zilais tanks? Zilais tanks ir...

Protams, ka es to izdomāju. Kurš gan gribēs lasīt rakstu par pensionāri, bankrotējušu lauksaimnieku un jaunu skuķi, kura nekam vairs netic.

Tēmas

Agnese Rutkēviča

Agnese Rutkēviča ir dzejniece, rakstniece, dramaturģe un aktrise, kas dzīvē cenšas paspēt iespējami vairāk. 2012. gadā ar literāro pseidonīmu Anna Foma iznākusi viņas pirmā dzejoļu grāmata "Jaunā Vāgn...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!