¼ Literatūra
25.11.2010

par visu vairāk tu gribēji atvadīties

Komentē
0

Komentārs: Par spīti mūsu pēdējai tikšanās vietai pilsētas centrā, dzejoļi tapuši Mazirbē, pa ceļam uz Pļaviņām, mirušo lībiešu krastā un šaurā istabā Ludzas ielā. Nu tu redzi, ka esmu rakstījusi tajās vietās, kurās tevi vairs nepazīstu.

1.

šorīt kāds mans draugs negribēja mosties
uzvārīju melnu kā ogli kafiju noglaudīju vēso pieri
līdz ziemai vēl tālu vēl kastaņkoki naktīs sarkst
zini putn mans draugs tomēr aiz pieklājības atvēra
savu Ciklopa aci un stāstīja, ka vakar gribējis
vienkārši aizbraukt mājās nu tā - iesēsties vilcienā
un prom bet kāda neglīta un neizgulējusies konduktore pavēstījusi
ka vilciens nekādā stacijā nepietur vilciens nekur nekursē nekad neesot kursējis
vien steidzīgi pasažieri tajā ik pa laikam iekāpjot un nekad
neizkāpjot
zini, man bail, mans draugs negrib atvērt abas acis


2.

no kurienes šis badīgais aukstums
kā maskačkas pļēgurs norok vēl karstus kaulus
no kurienes šie nekam nedzimušie bērni
laiza pirkstus un sapņo par maizi
no kurienes šīs vientuļās kaimiņienes sēž piesaulītē
izliekas adām zeķes saviem aizbēgušajiem vīriem
izliekas tik skaistas un jaunas pin viena otrai bizes
stāsta par vientulību kā par greizu un padzīvojušu sievieti
un izliekas ka nekad nepienāks
no kurienes šīs vājprātīgi nodzertās sejas šie suņiem
līdzīgie veči un kādēļ tā bāradāma paslēpusies dusmās
aizgaiņā maigumu kā uzmācīgu mušu
no kā Dievs mūs ņēmis kā pieskāries mālam kā atvēris acis
kā uzrunājis kā iecirtis brūces kādēļ laidis pasaulē
un neiemācījis dzīvot


3.

vai balzaks kājās stāvēdams vieglāk atminēja likteņus
vai nesāpīgāk izrēķinājās ar galvenajiem varoņiem
tādiem kā mums tagad jau nožēlojamiem nogurušiem
lēkt ar lecamauklu katram savā zvaigžņu galaktikā
katram savā naktī varbūt tu nevari aizmigt un naktīs bieži
celies aiz gara laika un ilgas tumsas aplej istabas puķes
varbūt iemērc pirkstus atmiņās un ilgi skaties tumsā un ilgi neko neredzi
līdz ieraugi visu -
Zvejniekciemu augustā Kazdangas barona uzkoptās kapenes dažas
steidzīgi izdzertas vīna glāzes dažus steidzīgus glāstus Saulkrastu šoseju un
laipno šoferi kuram piederēja mazāk nekā tev -
viņam - zivju dīķi visā Latvijas republikā
tev - saulriets un meitene uz velosipēda


4.

atceries kā mēs Centrāltirgū runājām par mīlestību
kāds vīrietis palūdza cigareti
kāda sieviete pajautāja kā visātrāk nokļūt līdz Mēness ielai

mēs teicām, ka mums nav laika, ejiet tikai taisni un nekur
nenogriezieties nekur neskatieties nevienam nejautājiet ceļu
tas ir pavisam tuvu, tu teici

tikmēr krastmalā kāds cilvēks nokavēja tramvaju būs jāiet kājām
viņš teica
ejiet tikai taisni un nekur nenogriezieties nekur neskatieties nevienam
nejautājiet ceļu tas ir pavisam tuvu, tu teici

kad visus paviljonus slēdza mēs steigšus skrējām uz
pēdējo autobusu bet par visu vairāk tu gribēji atvadīties

šoferis kļuva īgns un aicināja nekavēt pārējās dzīves viņu mājās gaidot
sieva un seši bērni un šodien viņam algas diena pēdējais reiss pilnas
kabatas ar konfektēm un ledu

tu vēl kaut ko stāstīji par mazo princi meistaru Margaritu un meiteni
no zaļās ielejas līdz šoferis aizcirta durvis un tu stāstīdams visādus brīnumus
uzreiz aizmigi līdz ko autobuss ilgodamies uzšāvās debesīs

ej tikai taisni un nekur nenogriezies nekur neskaties nevienam nejautā ceļu
tas ir pavisam tuvu, tu teici

bet par visu vairāk tu gribēji atvadīties


5.

man nav pastaigu kuras tev piedāvāt
vien svešas Sirakūzas dažus Olimpa dievus Laimas un Dēklas
pazudušus suņus un atradušos suņu saimniekus

kā redzi man nav ko tev piedāvāt
tikai atmiņas kuras visvieglāk divatā aizmirst

nu redzi
esmu pavisam garlaicīga
bez tevis
pavisam neesoša būtne
uz redzi

6.

čau, Pinokio
zini es jūtos labi šorīt nopirku baltmaizi un pienu
televizoru neskatos kopš pagājušā gadsimta
kad mēs vienmēr nosmulējušies lauku bērni,
gaidījām pārnākam mammas un tētus no Lietuvas tirgus
zini es vienmēr atceros Viļņu naktī kā pirmo Smiļģa
zvaigžņoto priekškaru visām skumjām un bēdām
bet dažreiz naktīs es pamostos no tā ka man jānes akmeņi
es nezinu uz kurieni man tie jānes es tikai zinu
ka man tie jānes ļoti ilgi un ļoti tālu
zini cik var tā izturēt neuzsmaidot nevienam kurš būtu
vismaz līdzīgs cilvēkam vai kādam sievišķim nesamērīgi lielos
gumijas zābakos vai kādai šausmīgi vientuļai tantei pirmajā stāvā
logos bez rūtīm neuzsmaidot galīgi neatliekamai vientulībai
kā ceļam bez zīmēm zini naktīs ir vislabāk ar karstu mežrožu tēju
tādu līdz asinij karstu ar ļoti klusu simfonisko mūziku vai kaut ko
klasiskāku un tīrāku kā piemēram manas tavā pakausī iemīlējušās rokas
rītos ir visgrūtāk ne jau pamosties nē bet izslēdzot Mocarta Rekviēmu
saprast - tas komponists ir sen jau miris
vai tagad tu saproti, Pinokio?


7.

galvenais ir pieēsties kārtīgi pierīties
ēst visu kas ir -
akmeņogles paradīzes putna spārnus bruņurupuču bruņas
zem spilvena vēl siltus sapņus jēlus kā bifšteks vai
vēršacs
tu jau zini galvenais ir kārtīgi paēst
norīt visu bez savas un dieva žēlastības
un tad iesēsties lidmašīnā lidot vienalga uz kurieni
tu jau zini galvenais ir lidot
aiz apkaunojošām vēdergraizēm panikā uzsmaidīt stjuartei
paļauties savam un dieva pilotam
tu jau zini
starp mākoņiem lidmašīnas motora rūkoņu un miljons pasažieriem
mazāk sāp


8.

pirms viņi kļūs kļūdaini nopietni viņi piedzersies es zinu
un tad vairs nekas nebūs labojams
atkal mājai tecēs jumts istabas kaktā smirdēs zeķes
jo ziema atkal būs pārāk tālu lai to ik stundu uzspodrinātu
tējkanna vārīsies bezgalīgi ilgi jo viņi visi kā bērni pirms panorāmas iemigs
un viens no viņiem pamodīsies es zinu un noreibis no trulas vienatnes
atkal aizmigs uz mūžīgiem laikiem es zinu
mēs pārējie pamodīsimies es zinu modināsim aizmigušo
bet viņš spītīgi pietvēries Tai Kunga rokai piedošanu lūgs un mēs
pāri palikušie, šīs laika drumslas, kādu laiku alkatīgi ilgosimies kāds
skumjās sasitīs pieri kāds aizlienēs latu nopirks lētu prieku es zinu
mēs atkal tiksimies mulsi sačukstēsimies aiz vijolnieka notīm
noslēpušies biedējošā nekaunībā atklāt katrs savu vārdu
es zinu mēs bezgalīgi ilgi skatīsimies viens otram acīs lai aizmirstu
šo bezgalību uz mūžīgiem laikiem

un tad vairs nekas nebūs labojams

Rīga - Ventspils
2010

 

Tēmas

Agnese Rutkēviča

Agnese Rutkēviča ir dzejniece, rakstniece, dramaturģe un aktrise, kas dzīvē cenšas paspēt iespējami vairāk. 2012. gadā ar literāro pseidonīmu Anna Foma iznākusi viņas pirmā dzejoļu grāmata "Jaunā Vāgn...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!