Ir pusnakts. Uzlieku modinātāju uz pulksten 2.30. Pēc četrām stundām man jābūt Rīgas lidostā, lai izlidotu uz Londonu un tajā pašā dienā astoņos vakarā uzstātos Nacionālajā Dzejas bibliotēkā, kas skaitās britu poētiskās smadzenes. Dzejniece Kajona (Kayona Daley), ar kuru man kopā jāuzstājas Eiropas Dzejas festivālā, nav atbildējusi uz e-pastu. Drošības dēļ uzrakstu vēlreiz. Esmu pārliecināta, ka bibliotēkā ieradīšos festivāla kuratora un dzejnieka Stīvena Džeimsa Johannesa Faulera (Steven James Johannes Fowler) norādītajā laikā, proti, ne vēlāk kā 19.15.
Iemigt neizdodas. Gan jau pagulēšu pa ceļam. Mašīnā, lidmašīnā, viesnīcā pirms lasījumiem vai Haidparka zālītē zem kāda koka – turpmākās četras dienas Londonā sola saulainu laiku. Domās eju cauri mugursomas saturam. Esmu nolēmusi ceļot tikai ar rokas bagāžu, pat bez lietussarga, kas vēlāk izrādīsies kļūda. Pārskatu dzejas lasījumiem sagatavoto kavu, uz katras kārts ir Monas Lizas acis un manu dzejoļu rindas. Kad piedāvāju britu dzejniecei radīt jaunu dzejoli caur improvizētu kāršu spēli, viņa uzreiz piekrita. Ielieku kārtis somā. Ir jau gandrīz 3.00 naktī. Neesmu lidojusi četrus gadus. Pēdējo reizi pacēlos gaisā tieši pirms pandēmijas. Līdzko aizveru plakstiņus, acu priekšā rādās visādas šausmīgas iztēles ainas – vai es vispār zināšu, kā no Viktorijas stacijas nokļūt līdz viesnīcai, vai neiesprūdīšu metro, varbūt pūlis mani sabradās, apzags, es pazaudēšu telefonu. Un Londonā tieši tajās dienās paredzēts vilcienu darbinieku streiks. Iekrītu īsā miegā, no kura mani pēc divām stundām izrauj modinātājs.
Ar mani kopā brauc māsa. Plānoto braucienu uz Rodmelu, kur pēc pārcelšanās no Ričmondas dzīvoja Virdžīnija Vulfa, pēdējā brīdī atceļam.
– Tajā Vulfas mājā nemaz nedrīkst iet iekšā, jāskatās no ārpuses, – saka māsa.
– Nu tad nebraucam, ja tas nav, kā aizbraukt pie Velgas Kriles uz "Strautiņiem". Tur vismaz viņas māsa Antra ielaiž istabās un Velgas dienās uzsauc aizdomīgi saldu vīnu. Es to vīnu nevienā veikalā neesmu redzējusi!
Britu rakstniece, esejiste un kultūras kritiķe Olīvija Lenga (Olivia Laing) ir sarakstījusi grāmatu "Uz upi" ("To the River"). Pirms sešdesmit gadiem Virdžīnija Vulfa noslīcinājās Ūzas upē. Olīvija devās ceļojumā gar upes krastiem, no iztekas līdz ietekai jūrā. Grāmata ir meditācija par upju nozīmi cilvēka dzīvē un plūdumu cauri vēsturei, literatūrai, mitoloģijai un folklorai. Tas ir ceļojums pretī cilvēka prāta izpratnei, kas brīžiem pārvēršas par bezdibeni. Kāds ceļotājs, kurš vienatnē devās uz Vulfas māju, blogā rakstīja: "Neuztraucieties. Es tur nedodos, lai nomirtu."
Lidostā satieku Ivaru Šteinbergu un Kārli Vērdiņu. Piedalīties festivālā uzaicināja mūs trīs. Kārlis, dzerot uzcenoto lidostas kafiju, mūs ieraudzījis, saka: "Es jau domāju, ka esmu kaut ko sajaucis. Gaidu. Skatos, neviena nav." Pēc mirkļa pārējie pasažieri sastājas rindā uz iekāpšanu, bet Ivars pasūta kafiju. Piesprādzējos lidmašīnas sēdvietā, un lidmašīna paceļas. Traukties debesīs saullēkta laikā, lai saulrietā lasītu dzeju gandrīz 1700 kilometru attālumā – ļoti, ļoti sen neesmu jutusies tik laimīga, ka paliek skumji. Lidojumā neguļu, bet, raugoties uz lidmašīnas spārnu, domāju par aviokatastrofām. Pirms lidojuma noskatījos vairākus video par to, kā būvēta lidmašīna – tā nelido, bet spiežas cauri gaisam, pateicoties spiedienam. Inga Ābele man reiz teica, ka gaisā nav brīvas vietas. Un varbūt arī dzejai šajā turbo kapitālismā un patērētājsabiedrībā drīz vairs nebūs vietas. Dzeja, šķiet, sāk pārvākties citur. Bieži vienīgais, ko bezmiega naktīs lasu tīmeklī, ir dzeja. Tviterī, piemēram, var sekot sen mirušu dzejnieku profiliem – Brodskim, Klāvam Elsbergam, Zemgaliešu Birutai utt. Kas ir tie cilvēki, kuri katru dienu tviterī rūpīgi ieraksta mirušo dzejas rindas? Līdzīgi kā Olīvijas grāmatā – vēsture mēdz vēl ilgi uzkavēties ainavā un spoki nepamet vietas, kuras tie mīlējuši. Pēc divām stundām pilots ziņo, ka esam sasnieguši Lielbritāniju. Es skatos pa logu uz to pašu lidmašīnas spārnu. Arī tas ir cilvēka prāts. Tas spārns.
Meklējot Getvikas lidostā vilcienu uz Viktorijas staciju, esmu pazaudējusi Ivaru un Kārli, viss notiek kā paātrinājumā. Uzlieku brilles un mēģinu sekot norādēm. Atrodu ekspresi uz Londonas centru (nē, Londonai nav centra, tomēr ir upe, kas ir visdrošākais orientieris, atskaitot gūgles karti), iestājos rindā, nopērku biļeti. Pie perona ieejas vārtiem nesaprotu, kur jābāž karte. Darbiniece uz mani kliedz, kamēr kāds vīrietis parāda, kur tā braukšanas karte jāliek. Turpmāk, tuvojoties metro vai vilcienam, mani pārņems panika. Pirms tam biju izlasījusi visus brīdinājumus par to, ko Londonā noteikti nevajag darīt. Metrostacijās un pārpildītās ielās vēlams nekādā gadījumā neapstāties. Neuzturēties ielās pēc pusnakts. Braucot vilcienā, ceru, ka otrais brīdinājums nekad nepiepildīsies. Domāju, kur pazuda Ivars un Kārlis. Viss notiek tik skaļi un ātri, ka man nav laika viņiem uzrakstīt ziņu. Esmu pieradusi pie lēnā laika un klusuma. Nepilna stunda Londonā mani jau ir apdullinājusi, un gribas visu apskatīt – ēkas, cilvēkus, kokus, parkus, skvērus. Izkāpjot Viktorijas stacijā, jūtos izsalkusi. Nē, man negribas ēst. Mani pārņem vēlēšanās apņemt ar abām rokām visu šo trako, straujo pilsētu un apvaldīt to kā satrakojušos zirgu. Grāmatnīcā "Daunt Books" iegādājos tikai vienu grāmatu, kuru pārvedu uz Latviju – Aminas Keinas (Amina Cain) eseju krājumu par rakstīšanu ar nosaukumu "Zirgs naktī" ("A Horse at Night"). Londona ir nevaldāms zirgs.
Uz viesnīcu Beisvoterā pie Haidparka dodamies kājām. Līdz dzejas pasākumam bibliotēkā vēl ir ļoti daudz laika. Ieraugu Kensingtonas parku ar visām vāverēm, ieskrienu tajā, iekšā mutuļo gluži vai bērnišķīga sajūsma. Londonā pirmo reizi biju 2015. gadā. Astoņi prombūtnes gadi ir mainījuši gan mani, gan pilsētu. Parka stūrī ieraugu vietu, kur tieši pirms astoņiem gadiem dzēru kafiju. Tā joprojām ir turpat, tikai šoreiz nav ziema, bet pavasaris. Kafija ziemā garšo citādi nekā pavasarī. Viesnīcu atrodam bez starpgadījumiem. Pēc atmiņas Londonā vadīties nesanāk, tāpēc ik pa laikam ieskatos gūglē.
Viesnīca ir omulīga, un mūs sagaida latviešu valodā. Atstājam mantas, viesnīcas darbiniece izsniedz atslēgas, metro karti un jautā, vai tie pārējie dzejnieki būs atpakaļ pirms pusnakts. Es saku, ka nezinu, mēs neesam redzējušies kopš iekāpšanas lidmašīnā, bet noteikti būsim ātrāk. Ārā sāk līt. Palūdzu darbiniecei lietussargu, kuru viņa man laipni aizdod. Nogurums un sajūsma par Londonu rada paģirām līdzīgu sajūtu. Ejot uzmeklēt slavenos britu Fish&Chips, aizmirstu pajautāt par streiku. Uzrakstu Kajonai, ka varam tikties bibliotēkā pirms 18.00. Es taču pirms astoņiem gadiem braucu ar metro, nekādu problēmu nebūs. Vēl viens ieteikums Londonā ir novērtēt attālumu.
Atgriežamies viesnīcā mazliet pirms 17.00. Kartē norādītais attālums bija veicams 25 minūtēs, bet esam atgriezušās pēc gandrīz divām stundām. Laika izjūtas trūkums man piemitis vienmēr. Kad ieskrienam Kvīnsvejas stacijā, ir pusseši. Metro ir pārbāzts, stāvu kājās, pieķērusies stangai, ar otru roku atbalstos uz viesnīcā piešķirtā lietussarga. Kad sajūtu, ka esmu trāpījusi kaut kam mīkstam, paceļu acis, un uz mani ar sāpēs saviebtu smaidu blenž kāds brits. Dīvaini cilvēki te nav nekas neparasts, galvenais saglabāt poker face un nereaģēt. Brits nu jau skatās uz mani ļoti intensīvi, ar skatienu norādot uz lietussargu. Kad pamanu, ka esmu ar pīķi iedūrusi viņam pēdā, strauji to atrauju un atvainojos. Viņš turpina smaidīt, bet es mēģinu skatīties citā virzienā.
Izskrienam no stacijas, un mani sāk pārņemt neliela panika. Esam izkāpušas par ātru, bija jābrauc vēl vairākas pieturas. Atsakos pīķa stundā vēlreiz iet iekšā Londonas pazemē. Saku māsai, ka vajadzēs kādu gabalu paskriet. Kad nonākam pie tilta pār Temzu, ir jau gandrīz septiņi. Telefonā vibrē ziņas. Man nav laika atbildēt. Skrienot pāri tiltam, sāk līt vēl stiprāk, un man ir sajūta, ka pasākumu tomēr nokavēšu. Jautāju cilvēkiem ar lietainām sejām: "Kur ir tā jūsu Dzejas bibliotēka?" Neviens nezina. Skrienam gar Nacionālo teātri, atmiņa saka priekšā virzienu – upe ir drošākais orientieris, seko upei. Turpinu skriet, līdz mani aptur māsa un saka, lai paskatos augšup. Lietū mirdz dzelteni melnais uzraksts "Southbank Centre". Mani pārņem atvieglojums. Pulkstenis rāda tieši 19.15. Bibliotēkā pamanu, ka arī Ivars ir skrējis, bet neko nesaku. Līdzjūtīgi viņu apskauju. Kārlis Vērdiņš gan izskatās pēc cilvēka, kurš jau paspējis izlasīt visas bibliotēkas dzejas grāmatas. Izstāstu Kajonai par lietussargu, un mēs smejamies vismaz minūti.
Lasījumi ilgst stundu. Bibliotēkas zāle ir pilna. Pēc mana, Ivara un Kārļa piecu minūšu solo lasījumiem seko sadarbības dzejas performances. Visas performances Stīvens Faulers ir nofilmējis, un tās skatāmas Eiropas Dzejas festivāla mājaslapā. Šo festivālu Stīvens kūrē jau piecus gadus, pulcējot kopā dzejniekus no visas Eiropas. Eksperimentālisms dzejā ir radies modernisma un postmodernisma laikā, bet to nevar dēvēt par konkrētu žanru, tā drīzāk ir savdabīga tehnika, kuru lietojot dzejnieks izjauc dzejoli, lai radītu jaunu skatpunktu uz tekstu. Arī mūsu kopdarbiem nebija nekādu ierobežojumu. Interesantākais šajā procesā bija dzejnieku mijiedarbošanās, satikšanās valodā. Arvien biežāk man ir sajūta, ka cilvēce lēnām pārvācas uz Džeimsa Džoisa "Ulisu", uz iekšējo zemapziņas tīklu. Pēc lasījumiem dodamies uz kādu bāru pie dzelzceļa stacijas, kuram pirms astoņiem gadiem pagāju garām, bet nodomāju, ka vajadzēja tur ieiet. Šī doma mani bija tur gaidījusi astoņus gadus. Lasot Orvela "Lai plīvo aspidistra", es bieži iztēlojos galveno varoni klīstam tieši gar šo bāru.
Pirms pusnakts dodamies uz staciju. Visi ekrāni tur pēkšņi atgādina eksperimentālo dzejoli, kur vispār nekas nav saprotams. Neviens metro vairs nekursē. Mani pārņem panika, bet galva no bezgalīgi garās dienas ir tukša. Ar māsu aizejam līdz nākamajai stacijai, tur man kļūst skaidrs, ka piedzīvoju to, ko Londonā noteikti nevajag piedzīvot, – apmaldos un klīstu pa Londonu pēc pusnakts. Ienāk prātā doma, ka var taču aiziet kājām. Sekoju gūglei, telefons draud izlādēties. Kad tuvojamies Blūmsberijai, saņemu ziņu no Kārļa Vērdiņa: "Tavs lietussargs ir pie manis." Attopos, ka esmu bārā atstājusi viesnīcas lietussargu. Tā tikai vēl trūka. Kādu brīdi turpinām iet. Saprotu, ka šo eksperimentu nevajadzētu turpināt, nespēju novērtēt attālumu un iztēlojos visas iespējamās šausmas, kas ar mani varētu atgadīties Londonas naksnīgajās ielās – mafija, zagļi, varbūt vispār sāksies karš un es sēdēšu kaut kādā Strand pieturā ar izlādējušos telefonu, pat nevarēšu atvadīties. Uzrakstu Vērdiņam, lai viņš piezvana. Piezvana Ivars un iesaka izsaukt taksi. Kad taksis piebrauc, telefons izlādējas. Viesnīcā atgriežamies gandrīz trijos naktī, Ivara un Kārļa istabu logos vēl deg gaisma. Gribu pieklauvēt pie Kārļa durvīm, lai pateiktu paldies par lietussargu, kuru viņš nogādāja atpakaļ viesnīcā, bet, līdzko ieeju istabā, aizmiegu dziļā bezsapņu miegā. Agri no rīta dzirdu soļus, Kārlis dodas uz otru pasākumu Liverpūlē. Ceru, ka viņš veiksmīgi tiks uz lidostu, jo streiks norisināsies arī turpmākās dienas. Streiko "Asociētās lokomotīvju inženieru un ugunsdzēsēju biedrības" (ASLEF) darbinieki 16 dzelzceļa uzņēmumos, jo algu palielinājumu viņi nav redzējuši vismaz četrus gadus. Lielbritānijā streiki vēršas plašumā, jo straujā inflācija samazina nopelnītās naudas vērtību.
Izpētot cenas Londonas grāmatnīcās un salīdzinot tās ar grāmatu veikalos Latvijā redzēto, var sacīt, ka inflācija britu grāmatu tirgu nav skārusi. Londonā cenšos uzmeklēt grāmatu antikvariātus. Blūmsberijā to ir ļoti daudz. Joprojām atceros, ka pirms astoņiem gadiem iznesu no kāda antikvariāta grāmatu maisu, bet samaksāju mazāk nekā 20 eiro. Literatūra un grāmatas savu vietu nav zaudējušas. Tās nav pazudušas starp neskaitāmām lietām, kuras var nopirkt. Grāmatas joprojām raksta, un rakstnieki no šīs aizvien steidzīgākās pasaules vēl nav galīgi pazuduši. Jā, dzeja kļūst par arvien elitārāku žanru, tai nepieciešamas priekšzināšanas vai vismaz laiks, lai iedziļinātos un saprastu, ko esi izlasījis. Ja vien tas nav dzejolis, ko skaitīt pie Vecgada egles. Pēc "Daunt Books" apmeklējuma man ir sajūta, ka esmu bijusi svētceļojumā.
Nākamajā dienā pārceļamies uz viesnīcu Hammersmitā un turpinām mēģināt nedarīt to, ko Londonā iesaka nedarīt. Izvairos braukt ar metro, turpinu nenovērtēt attālumu, klīstu gar Temzu, un šajā trokšņainajā pilsētā joprojām ir dīvains miers, dziļš klusums, it kā cilvēks būtu tikai bezdibenis, kur pilsētai atskanēt. Pēdējā vakarā vēroju saulrietu pār Hammersmitu un atceros, ko sacījusi Virdžīnija Vulfa – ka dzīve ir ļoti šaura līnija starp diviem bezdibeņiem. Sāk līt, viesnīcas televizorā rāda Eirovīzijas pusfinālu, un, krāmējot somu, saprotu, ka rokas bagāžā tas itāļu Soave DOC vīns netiks cauri drošības kontrolei. Vīnu atveru un izdzeru. Izslēdzu gaismu viesnīcas istabā, atveru aizkarus, vēroju laternu apgaismoto Londonas ielu, atceros, ko reiz rakstījis Orvels: "Mums jāsatiekas vietās, kur nav tumsas," – un aizmiegu.
10.05.23.–13.05.23.
Rīga–Londona–Rīga
1