Par Aika Karapetjana filmu "Sema ceļojumi" (2022)
Var gadīties, ka kritika ir diezgan vientuļa nodarbe. Bet var savas rakstītāja ciešanas arī performēt jaunākās paaudzes sociālajā medijā "BeReal" ar dompilnu selfiju vienā attēla pusē un tukšu dokumentu otrā. Un, ja pievelk draugu kritiķu publicēto rakstāmgaldu attēlus tuvāk, var arī viņu datoros mierinoši ieraudzīt, kā reālajā laikā pašiem ar sevi notiek domāšanas sacīkstes, kurās caur Karapetjana burvju mežu viņi dzenas pakaļ izbēgušiem rukšiem. Un komentāros var līdzjūtīgi vienoties, ka par "Sema ceļojumiem" ir pārsteidzoši grūti uzrakstīt. Žulijens finišē pirmais un jau drīz "Kino Rakstu" publikācijā paziņo, ka "pēc filmas noskatīšanās cūkas patiesi šķiet daudz simpātiskākas". Tas nu ir pateikts. Drīz pēc tam ceļu laukā no meža atradusi arī Dace, kura portālā "LSM" nolemj, ka "cūku mazgāšanas aina vien ir ko vērta". Runa tātad ir par cūkām un cilvēkiem. Man atliek papildināt.
Pasakas struktūra filmas sižetu no vienas puses dara gaužām vienkārši izsekojamu, taču reizē ir viltīgs pamats, uz kura uzbūvēt ļoti dīvainas pasaules nosacījumus, kas skatītāju atstāj viegli mēmu. Mūsu ceļojuma varonis Sems, stipras miesasbūves jauns vīrietis ar iedegušu ādu un bibliskiem tetovējumiem, dodas uz zemi, par kuru neko nav dzirdējis, lai atrastu tēvu, kuru nekad nav saticis. Minētā zeme varētu būt un varētu arī nebūt kāda mītiska versija par Latviju, bet par to pēc mirkļa. Uz lauku ceļa liktenīgi notriekts sivēns liek Semam sastapties ar iznesīgo Kirki, kas rotājas ar antīkās burves vārdu. Ieaicināts sievietes nomaļajās mājās un siltās atmosfēras un maģiskā degvīna sasildīts, vīrietis saldi iemieg. Nākamajā rītā Sems jau ir pie ķēdes. Kails, nosalis un sasists viņš ieraujas cūku kūts stūrī un kļūst par paverdzinātu ārzemnieku bez vārda un teikšanas. Cik gan ātri var cilvēkam atņemt seju un cieņu – ekrāna telpu aplaimo sagūstītā vīra kailā pēcpuse, un tā stāvs tapis nepārprotami līdzīgs rozā sivēnam, kam no mugurpuses kamera skrēja nopakaļ filmas pirmajos kadros.
Vardarbīgais sižeta pavērsiens skatītājam liek ieņemt pozīciju un turpmāk identificēties ar svešinieku. Beļģu aktiera Kevina Jansena vaibstos, kas iepriekš manīti pasaules kino piemēros, nu pavīd groteskas ciešanas uz tradicionāli latviskas ainavas fona. Ārzemju auditorijai līdzi just iebraucējam izklausās loģiski, taču Latvijā pretstatījums starp "savējiem" un "svešo" izsauc īpatnēju uztveres spēli, kas kacina palūkoties uz sevi kā sociālu grupu no malas, atpazīstot tajā krietni daudz neglītā. Šī telpa ir kā tāds Aizspogulijā apgriezts "Rūdolfa mantojums" (2010) – ja atņemtu tam tautisko romantismu un pieliktu biezu ironijas filtru. Vai tādēļ, ka no laukiem visi aizbraukuši (palikušas tikai cūkas – tā nosaka Kirke), sastopam visnegantākos ciema iedzīvotājus? Filmā tautībām vai citām atsaucēm uz sociālo realitāti gan nav sevišķi liela svara: tas drīzāk ir vaļīgi vispārcilvēcīgs greizsirdības, mīlestības, vardarbības un brīvības tēmu tēlojums. Scenārijs veidots, prātā paturot ideju par universālumu kā filmas starptautiskās aprites atslēgu, un it kā ļauj vaļu nevaldāmām interpretācijām, bet reizē liek mulsi jautāt, kāds tomēr ir bijis veidotāju iecerētais vēstījums.
Medussaldā teicēja balss tikmēr vilina pasakā aizvien dziļāk un salīmē kopā savpatās pasaules modeli, kas strādā pēc noslēgtas iekšējas loģikas, kur cilvēki ir pusdzīvnieki, kas pēc burvju mājiena sāk rāpot uz četrām un smilkstēt kā suņi. Karapetjans veikli pieradina pie amorālisma un pārliecina, ka citu alternatīvu nav – kad sētas dzīrēs pie galda Sems tiek nosēdināts, smagajai ķēdei joprojām žvadzot ap viņa kaklu, neviens no viesiem nešķiet par to izbrīnīts. Folkloras elementi mijas ar atsaucēm uz antīko mītu un kristīgās pasaules zīmēm, radot vajadzīgo murga mikstūru, kurā dzimt kolektīvam sapņojumam. Savā filmogrāfijā režisors jau ierasti kuģo pa cilvēka zemapziņu, no tās dzīlēm velkot laukā dažādus dēmonus un pētot cilvēka dzīvniecisko, stihisko dabu. Bet, izņemot Sema sagūstīšanas pavērsienu, turpmāk pārsteiguma brīžu cilvēka lopiskuma atklāsmēs ir diezgan maz.
Režisora pieeja ļauj manīt radniecību (Žulijena līdzīgais vērojums apliecina manas aizdomas) ar studijas un izplatītāja "A24" šausmu kino universu, kur ziemeļnieciskās lauku ainavās notiek savāda cilvēku, dabas un pārdabiskā mijiedarbība, kā to manām, piemēram, Egersa "Raganā" (2015) vai islandiešu "Jērā" (2021). Papildpunkti, ja drāmas krustpunktā ir kāds mājlops: melnais āzis Filips, jērcilvēks vārdā Ada vai "Sema ceļojumu" gadījumā – runājoša sivēna cameo. Pasaules filmdari ir pārliecinājušies, ka izolēta lauku sēta slēpj brīnišķīgu šausmu kino potenciālu, un kādēļ gan šo fenomenu nelokalizēt. Piekrītu kolēģiem, kuri uzsver, ka "Sema ceļojumus" tiklab varētu traktēt kā filmu ar šausmu elementiem, nevis kā melno komēdiju, ja vien Latvijas kinoskatītājs būtu radis pie pirmā, nevis pie otrā žanra. Bet varbūt šie apzīmējumi ir kļuvuši par tīru spekulāciju bez īpašas nozīmes, izņemot (maldīgu?) ceļazīmi skatītājam, kurš sapņainām acīm šoruden raugās kinoteātra repertuārā, cenšoties izzīlēt labāko no vietējā kino bagātīgās ražas. Katrā ziņā "Sema ceļojumi" ir gana daudzsološs sezonas sākums ceļojumā cauri jaunākajam Latvijas kino.
Pasakas ierasti sākas ar varoņa došanos svešumā un beidzas ar kāzām. Varoņa veiksme pavada arī Semu, un ar laimīgajām beigām varētu filmu noslēgt, taču tām seko zīmīgs epilogs, kas, tā vien liekas, ļāvis scenāristiem pārliecināties, ka viņi tomēr būs tikuši cauri sveikā pēc tam, kad ir apprecinājuši vardarbīgos mīlētājus. Īsi pirms rītausmas Semu uzmodina atziņa, ka viņa ceļojumam nav bijis it nekādas jēgas. Pūliņi bijuši absurdi – pēc deviņdesmit minūšu ekrānlaika tas, protams, ir vienkārši smieklīgi, bet arī atbruņojoši cilvēcīgi. Sems uzņēmis "BeReal" – vienā pusē bezgalīgi lauki, otrā viegla nožēla par paša izdarītajām izvēlēm. Būsim reāli – rīt tā jau būs cita bilde, un ceļojumam sekos citi ceļojumi. Jāturpina vērot Karapetjana odiseju, lai uzzinātu, kur nonāksim nākamreiz.
1