Rasas Jansones ilustrācija
 
Raksti
16.11.2022

Vai tu spēj tam noticēt?

Komentē
2

Augusta beigās Līču skolā ar Valmieras domes atbalstu notika "Satori" desmitā radošā nometne. Tajā autori 6 dienu garumā strādāja meistardarbnīcās pie stāstiem, esejām un dzejas par baudas tēmu. Šajā sērijā, ko ilustrējusi māksliniece Rasa Jansone, publicēsim nometnē tapušos tekstus.

Kad mēģinu skaidrot savu pieredzi ar derealizāciju un depersonalizāciju, man šķiet, ka es runāju par iedomātu dzīvnieku vai ne mazāk fascinējošu ziedošu nezāli, kas sarunu biedriem pārsvarā ir sveša, taču pavasarī iemitinājās manā pagalmā un joprojām nelaiž sev garām, lai es varētu iziet pa vārtiņiem. Terapeitu padoms ir "nosaukt to vārdā, lai spētu to savaldīt", bet kā lai saprotami paskaidro, ––

ka es dažreiz esmu tikai trafarets, ko cilvēki padod cits citam pa riņķi, kāds domīgi pagroza rokās, uzjautā ko nebūtisku un apvelk man formu, vidiņu atstājot tukšu, un uz mirkli es varu pakustināt savas tikko uzzīmētās kājas un rokas, un galvu, kura vēl mācās domāt. Manas acis ir divi punktiņi, bet ar to ir gana, lai ieraudzītu otra acis – vai, cik skaistas ir kādam acis –, un vienkāršas lūpas man, izrādās, arī ir. Klausies, kā mana mute tad izskan šifrētā kodā, aiz pārsteiguma mēma, ka prot atdarināt cilvēku skaņas dīvainā, noklausītā valodā. Skaties, es esmu uz datora ekrāna nosēdusies muša, kura, mēģinot sazemēties, cieši berzē priekšējās kājiņas atvērtā dokumentā tieši uz virsraksta "Bauda", ar savu mazo ķermeni aizsegusi pirmo "a" burtu – – re, tā esmu es, nervozā Buda, kas, pļavā agri no rīta meditējot, baidās līdz galam aizvērt plakstus, jo miskastes siluets tālumā ik pa laikam izskatās pēc lāča silueta, un, ja lācis būtu jau pienācis tik tuvu, visticamāk būtu par vēlu bēgt, un vislabākā stratēģija tad laikam būtu vienkārši sastingt, bet nevar arī zināt, kurš no instinktiem ierunātos pirmais, tāpēc drošības pēc jāsēž uz vakts. Drošāk ir satikt mani uz ielas, tad es esmu kosmonauts, ievīstīts čaukstošā sudraba skafandrā, kampju gaisu no kaut kādām mākslīgām iekšējām rezervēm, titāna zābaki švirkst pret bruģi tā, ka pārējie skatās nopakaļ, bet viņi vienkārši nesaprot, un gravitāte ir urbāns mīts, kas attiecas tikai uz tiem, kas šajā pilsētā dzer pa naktīm un strādā pa dienām vai arī otrādi, bet es pat to vairs nedaru. Grūti ar tik masīvu apvalku iznest ielu līkumus, un saviebtu seju mazliet buksējos ar katru, kas nāk man pretī. Dažreiz arī vienkāršs pieskāriens izsit no līdzsvara, saelektrizē, apvij ap mani Ziemassvētku lampiņas un lēnām žņaudz, kamēr es mirgoju dažādās ārkārtas krāsiņās. Vai tiešām es pati sev zilos un sarkanos vadus smadzenēs saspraudu atpakaļ nepareizi, pēc tam kad pavasaris ar mīkstu ķepu bija uzkāpis uz pogas "izdzēst" un mapīti pa mapītei zuda visi man svarīgie atmiņu faili?

Ķīmijā "disociēt" nozīmē sadalīties pa sastāvdaļām, bet kā psiholoģijas termins "Tēzaurā" disociācija tiek lakoniski skaidrota kā sakarīguma traucējums, un kopš martā izslimotā kovida man patiešām šķiet, ka mans sakarīgums ik dienas tiek ja ne traucēts, tad pamatīgi izaicināts. Es gan nespēju droši apgalvot, ka tas bija tieši vīruss vai karš, vai personīgu kataklizmu mikslis, kas izjauca mani pa detaļām, bet tā vien liekas, ka pēdējo divu gadu nestabilitāte daudziem personīgajā laika līnijā iešņāpusi sarkanu atzīmi, kas sadalījusi dzīvi "pirms" un "pēc". Visticamāk, man jābūt pateicīgai, ka manai mēnesi garajai paracetamola un kodeīna odisejai sekojošā "jaunā realitāte" ir vien allaž klātesošs miglas plīvurs, kas mani no tās mēģina nošķirt un pasargāt.

Apziņai priekšā ir aizvilkti dienas aizkari – gaisma joprojām ienāk un var arī redzēt cauri, bet uztvere ir traucēta, emocijām ir slikta izšķirtspēja, darbspējas sarūk uz pusi, viss šķiet aizdomīgs un mīklains un tev ir vāja nojausma, ka reiz bija citādi. Grūtāk ir brīžos, kad sajūk, kas ir tas cilvēks, kam pieder šis skatiens un kurš visu šo murgaino laiku nav pārtraucis eksistēt pirmajā personā.

Sākumā ārpusķermeņa pieredze reibina un biedē tik ļoti, ka gribas to attaisnot ar reālu tripu un nodzēst iekšējo ugunsgrēku ar degvīnu. Taču drīz vien saproti, ka miesīgas baudas nesniedz it nekādu apmierinājumu, jo miesa ir tapusi par puscaurspīdīgu hologrammu, ko nekā nevar piepildīt, tikai izbāzt tai cauri roku. Nākas atteikties no apziņu paplašinošām vielām un pazīstamajām eskeipisma praksēm, lai noskaidrotu, kur šim reibumam ir sākums un kur gals.

Sākumā ierasto labsajūtas hormonu iztrūkums, ko pirmīt līmenī uzturēja alkohols, nikotīns, kofeīns, pārstrādāšanās un svešinieki, nones no kājām. Bet tu pacietīgi mācies eksistēt no jauna, līdz trešajā nedēļā pirmoreiz saloki ķermeņa augšdaļu līdz pat kāju pirkstiem, jo joga sāk iedarboties un negaidīti maina ne vien noskaņojumu, bet arī fizisko formu. Kad dienas ritmu novienkāršo līdz pašam minimumam, pamani, ka neesi sev baudas liegusi pavisam, tās ir drīzāk sadalījušās (disociējušās) molekulās un meklējamas mikrodozās necilās ikdienas niansēs.

Kā mazam bērnam sev jāparāda, cik mierinoši ir iebāzt degunu iemiguša kaķa kažokā un nosaukt viņu jaundarinātā mīļvārdiņā, piemēram, par kodīgo murmurmuķi. Kāds kaifs ir uzvilkt jaunas, baltas zeķes. Vai atrast jaunu mīļāko dziesmu. Pirmoreiz tā pa īstam saņemies nebīties no savas vientulības un nedēļām ilgi drosmīgi paliec ar sevi. Pati sev kļūsti par komisku un reizē mīļu performanci un tās skatītāju un piešķir aizkadra balsi savām izdarībām. Aizved sevi ceļojumā, bet noignorē visus svarīgos apskates objektus un neuzņem nevienu pašu fotogrāfiju. Nejauši ievēro, ka savā nodabā darīt neko sevišķu vairs nešķiet garlaicīgi. Var, piemēram, ilgi mērcēties vannā, cieši pētot ādas negludumus kā unikālu zvaigžņu karti. Un darīt visādas banālas muļķības, teiksim, aizmīties līdz jūrai īsi pēc saulrieta, iesēsties šūpolēs, austiņās ieslēgt tehno un bez lieciniekiem šūpoties taisni iekšā rozā mākoņos, sajūsminoties par pašizdomāto bezgrēka apreibināšanās formu.

Kā tas atbrīvo – ilgi ne ar vienu nerunāt un necelt telefonu, kad negribas. Smieties tikai tad, kad ir patiešām smieklīgi. Un raudāt, kad jāraud, vienalga, kur atrodies. Un, ja pavisam godīgi, tu joprojām jūties kā varone kinostāstā, kas varbūt kļuvis mazliet labāks, taču pārsvarā tas viss aizvien šķiet filma. Bet kaut kur šajā procesā tu esi sev apsolījusi, ka neparko vairs sev neuzdosi baiso kontroljautājumu: "Vai es spēju noticēt šai realitātei?" Jo pašā sākumā nav nemaz jānotic, lai būtu.

Agnese Lipska

Agnese Lipska studējusi audiovizuālo un skatuves mākslu. Dzīvo Berlīnē, skatās filmas un rīko kino seansus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!