Par Matīsa Kažas vienā kadrā filmēto satīrisko komēdiju "Ūdens garša" (2022).
Ja šopavasar, kad vietējais kino mūs lutina ar kinostāstu daudzveidību, gribas līdzās citiem neprātīgu rīdzinieku filmu tēliem ieraudzīt arī Vili Daudziņu Jēzus parūkā traucamies uz mašīnas pikapa un centra ļaudīm harismātiski izkliedzam alternatīvās patiesības atklāsmes, tad jāskatās "Ūdens garša". Matīss Kaža savā otrajā filmizrādē piedāvā skatītājam "sajust okeānu" un burvīgā dažāda veida domas līderu kompānijā "attīrīt apziņu no informatīvā piesārņojuma". Iedvesmu atkārtotajam formas eksperimentam filmas komanda radusi vienā no fantastiskākajiem mūslaiku mītiem – atmiņūdenī.
Filmizrādes sižetu improvizācijas ceļā kopā ar režisoru veidojis sešu aktieru ansamblis. Katrs pārstāv komisku tipāžu un asociatīvi atgādina Latvijas publiskajā telpā pēdējos gados sastaptus skaļus dīvaiņus un viņu piekritējus. Daudziņam – Jēzum, kura skatuves vārds filmā ir Meistars, pretī stājas racionāli noskaņota žurnāliste Katrīna (Iveta Pole), gatava moderno šarlatānu atmaskot. Nelāgi gan, ka viņas meita, influencere Zanete (Alise Dzene), kļuvusi par labticīgu Meistara sekotāju, un maģiskā ūdens pudeles krājas arī viņas dzīvoklī. Turpat teātrī (gluži vai pilnmetrāžas anekdote) ienāk arī praktiskais adepts Aldis, sabiedrisko mediju speciālists un pianists. Kulisēs kāds koķeti miedz ar aci un nočukst, ka jebkāda līdzība ar reāliem personāžiem ir tikai nejaušība.
Realitātes temps drīz vien ļaus aizmirst kultūras kodus, kurus pašlaik saprotam bez zemsvītras atsaucēm, tāpēc filma jābauda tagad. Uz sienām ir salīmēti printēti, izgudroti, bet reālistiski tvīti, kuriem varoņi paslīd garām ceļā uz nākamo dekorāciju. Varbūt arī pati "Ūdens garša" ir pamatīga, bet interneta dzīlēs viegli zūdoša tvītu sērija vai glīta, sociālkritiska uzlīme kāda neatkarīgā teātra kāpņutelpā, ko nofotografēt pirms došanās uz nākamo izrādi, taču mirklīgumā nav nekā slikta. Kaža parāda, ka jauns kinorežisors Latvijā var būt apzīmējums amatam ar regulāriem darba augļiem, turklāt niša tādam kino, kas tieši komentētu mūsu sabiedrību šodien un tagad, joprojām ir gana brīva. Tagadnes spēku ir sapratusi arī filmas komanda, pēc dažiem kinoseansiem "Ūdens garšu" steidzīgi piedāvājot arī tiešsaistē. Šis varētu būt gadījums, kad filmu ir pat loģiski baudīt mazajā ekrānā – tās estētiski organiskajā vidē.
Ja pieņemam, ka kino ražošanas smagais mehānisms ierasti mazliet aizkavē laiku, kurā tas top, bet teātris spēj reaģēt ātrāk un pēc dabas ir aktuāls notikuma brīdī, tad "Ūdens garšas" tūlītējums to drīzāk tuvina teātra domāšanai. Filmizrādē teātra loģikas patiesi ir daudz, un paradoksāli tā sākas ar montāžu, lai arī kino izpratnē tiešu griezuma vietu filmai nav. Aktieru pārvietošanās telpā no vienas mizanscēnas uz nākamo un elipses laikā tiek organizētas ar teātra montāžas līdzekļiem. Viena kadra formāts, ko Kaža ar operatoru inscenētāju Aleksandru Grebņevu jau iemēģinājuši "Kino un mēs" (2020), šoreiz tiek izpildīts ar ambiciozu atvēzienu, proti, kamera dažādos plānos nenogurstoši dauzās līdzi aktieriem pārdesmit dekorācijās un divos paviljonos. Kamdēļ tā noņemties? Šķiet, aiz tīra spēles azarta.
"Ūdens garšas" saknes rodamas radniecīgos pasaules kino piemēros un tādējādi padara neierasto viena kadra pieredzi atpazīstamu. Šķiet, tiek veikli aizgūti tie elementi, kas, kā pārliecinājušies citi, gluži vienkārši strādā. Veiksmīgs piemērs ir džezīgajos bungu ritmos austais skaņu celiņš, līdzīgs tam, kādu reiz izdzirdējām "Putncilvēkā" ("Birdman", 2014). Komponista Kaspara Kurdeko darbs saliek dramaturģiskos uzsvarus, izlīdzina aktierdarba temperatūru un dažkārt nostrādā kā asprātīga sitkomu smieklu poga. Savukārt sižetiski "Ūdens garšai" varētu meklēt radiniekus Pola Tomasa Andersona kinodarbā "Pavēlnieks" ("The Master", 2012) – filmā, ko intervijā pirms gada piemin arī Andris Keišs, atsaucoties uz Hoakina Fīniksa varoni, kas izdzīvo sižetiski līdzīgu personības arku kā Keiša spēlētais Aldis. Vai no turienes arī Meistara vārds? Un vai varētu sacīt, ka Keišs nu ir dabūjis izspēlēt savu versiju neprātīgajam Fīniksam?
Atsvešinājumu un nosacīto spēles telpu varētu tikmēr viegli sasaistīt ar "Dogvilu" ("Dogville", 2003), un, lai nu kas, bet brehtiskie paņēmieni "Ūdens garšā" tiek īstenoti ar teicamnieku centību. Režisors nosuflē aizmirstu uzvārdu, Iveta Pole saminstinās, kad Grebņevs viņu iefilmējis nepareizajā ainā, sakot, ka viņas "tēls te nebūtu točna", filmas vidū parādās klapīte, kas it kā pārtrauc filmas realitāti, bet patiesībā turpina citu inscenējuma līmeni. Tas viss performancei it kā piemetina cilvēcīgu haosu un, iespējams, ļauj aktieriem patiešām kļūdīties, izpildot teju neiespējamo tehnisko horeogrāfiju. Tomēr rodas sajūta, ka visi "nepareizie", filmas dieģēzi jaucošie un aparātu izgaismojošie elementi sakārtoti nepiedienīgi kārtīgā ierindā un aizved vien dziļāk konstruētās realitātes truša alā, līdz jēgai tā arī neaizsniedzoties. Izteiksmes līdzekļu ziņā līdzīgais "Kino un mēs" tuvplānā ļāva piedzīvot aktiera tapšanu un pārtapšanu, un jūtīgumu, kas šiem impulsīvajiem robežmirkļiem piemīt. "Ūdens garša" skatītāju sev tuvumā nelaiž, jo atsvešinātie modernisma kino elementi ir tā izrēķināti, ka forma neļauj nonākt līdz saturam.
"Atsvešinātība ir elites privilēģija," visbeidzot izlasu Sūzanas Sontāgas "Piezīmēs par kempu" (1964), kad rakstot meklēju atbildi, kādēļ "Ūdens garšā" stils ir uzvarējis saturu. Sevišķi daudz kempa nospiedumu filmā tomēr neatrodas (tas gan būtu bijis radikāli!), tomēr šis citāts aizķeras. Filma tiek apzīmēta ar satīriskās komēdijas žanru, tomēr kaut kur dziļāk tajā varētu slēpties arī psiholoģisks šausmu kino, ko izsaka gan traģiskie varoņi, gan kolektīvā ārprāta izjūta. Zināms, ka ar komisku un ironisku attieksmi dažkārt var panākt vairāk nekā ar traģēdiju, un, lai arī šī ir sociāla rakstura filma, to pavada viegla līksmība. Temats tiek atklāts no saltas distances, virspusēji nosaucot vārdā arī citas karstās tēmas – vardarbību, seksismu, atcelšanas kultūru –, taču pamatīgāks komentārs izpaliek. Sociālas analīzes vietā uzjautrināmies par ūdens kulta sekotājiem, omulīgi dzīvojamies vienā komandā ar "eliti", lai arī cik neirotiska tā būtu, un nerodam sevišķi jaunu izpratni par tiem, kas ir otrā pusē. Varbūt smiešanās ir padošanās lētticīgas sabiedrības priekšā. Bet izdziest pēdējā aina un esam atstāti vienatnē ar apziņu, ka visa šī baismā absurda fikcija tomēr ir īsta.
1