Par Matīsa Kažas filmu "Neona pavasaris" (2022).
"Tu paņem spīdu un tresī pie diezgan vienveidīgas mūzikas tā, ka tev liekas – smadzenēs atvēries portāls, un pa to iekšā nāk tā pati diezgan vienveidīgā mūzika, un tas ir baigi labi," lasu Marijas Luīzes Meļķes dzejolī "Tehno", [ 1] kurā ar mīļu pašironiju tiek atstāstīta kāda viegli absurda, no realitātes atdalījusies saruna. To, kā tehno portāls pamazām, taču pamatīgi spēj ieraut mītiskā pagrīdes pasaulē, Meļķes interpretācijā varam ne tikai izlasīt, bet arī ieraudzīt – filmā "Neona pavasaris" viņa atveido divdesmitgadīgu filozofijas studenti Laini, kas viena pavasara laikā izaug par reiveri. Viss, ko dienasgaisma jaunajai sievietei uzrāda kā nepanesami spožu un sāpīgu, laimīgi aizmirstas neona atspīdumos un mēmas, krūškurvi dārdinošas mūzikas pirmatnējos ritmos. "Tas, ka uzausīs saule, ir hipotēze," Laine filmā lasa Vitgenšteina "Traktātu", tomēr nākamais rīts vienmēr nepielūdzami pienāk. Un nākas atgriezties pie realitātes un līdz ar to – pie valodas, kurā atkal censties sevi izteikt, tapt saprastai un dzirdētai. Mēģinājums izstāstīt savu un savas paaudzes pieredzi tā, lai otrs tajā ieklausās, top par galvenās varones, viņu atveidojošās aktrises (būtiski – viņa ir arī scenārija līdzautore) un visas filmas uzdevumu.
Narkotikas, paģiras, milstoši konflikti ar vecākiem un jau salauztas vai vēl tikai lūstošas sirdis – ar pieaugšanas žanram raksturīgu instrumentāriju Matīss Kaža savā sestajā pilnmetrāžā lokalizē kādu berlināles iedvesmotu Eiropas indie filmu, iekļaujot tajā LGBT+ tēmas un jauniešu vidū iemīļotā "HBO" seriāla "Eiforija" koši naksnīgo noskaņu. Neticami, bet tiesa – režisors atkal aizpilda to žanrisko lauciņu, kas vietējā kinematogrāfā bijis tukšs, un ne jau tāpēc, ka, šķiet, pirmoreiz Latvijas kinofilmā pieredzam ne-ironisku divu sieviešu skūpstu. [2] Seksualitātes apzināšanās naratīvā ierakstās kā organiska pieaugšanas sastāvdaļa, kam negribas piedēvēt pašmērķīgas, modīgas homoerotikas birkas, kas tehniski izpilda laikmetīgo prasību pēc dažādības. Sirsnīgi neveiklo divu meiteņu tuvību (Meļķes ekrāna partnere ir Grēta Trušiņa) neceļas roka preparēt ar asiem instrumentiem, gribas vienkārši ļaut tai būt, varbūt tādējādi intuitīvi vēloties nosargāt tik reto tās parādīšanos ekrānā un priecājoties par citādu kinokameras skatienu.
"Neona pavasara" unikalitāti vietējā kontekstā drīzāk vēlos izcelt tāpēc, ka filma rāda mūsdienu jaunieti mūsdienīgā situācijā. Pieaugšanas stāstu mums ir bijis daudz, taču grūti atminēties tās reizes, kad tiem nepiemistu ārkārtējs dramatisms un netiktu turpināts bāreņa motīvs vai radīti citi sociāli ekstrēmi apstākļi, kā tas redzams, piemēram, filmās "Es esmu šeit" (2016), "Modris" (2014) vai "Māsas" (2022). Lai arī šie kinostāsti tiecas skatītājam translēt universāli atpazīstamu pieredzi un kalpo kā vērtīgs empātijas treniņš, tomēr plašākai jauniešu auditorijai tie varētu būt grūti identificējami. Savukārt Lainei, kas augusi ar abiem vecākiem kādā turīgā piepilsētas rajonā, nav jācīnās par savu eksistenci. Tāpat tas nav jādara viņas draugam, nelaimīgi romantiskajam puisim Ādamam (Gerds Lapoška), kurš klimst no viena tusiņa uz nākamo. Izrādās, jaunā varoņa tēls nav jānoved līdz galēji traumatisku apstākļu izraisītam ārprātam, lai viņai vai viņam būtu tiesības uz balsi, uz stāstu un pārdzīvojumu. Jo jebkura pieaugšana ir sāpīga un atstāj nospiedumus. Strādājot kinoteātrī, vēroju, kā izpārdotā "Neona pavasara" seansā knosās pilna zāle jauniešu. Kāds savējais beidzot ir uztaisījis filmu tieši viņiem un par viņiem, un viņi ir ieradušies.
Tam itin pateicīgs iemesls ir arī suģestējošā, kosmopolītiskā reiva vide, ko lokalizē vien ballītes cirkā vai Lauvas namā un sarunas par Rīgas nekvalitatīvo kokaīnu. Jaunības dedzinošo eiforiju uzturēt palīdz dokumentalitātes princips kameras darbā: operators inscenētājs Aleksandrs Grebņevs turpina izkopt smalko horeogrāfiju telpā, vienā solī ar aktieriem īstenojot garos kadrus ainas garumā, šoreiz tā simulējot narkotiska tripa reibumu. Mazliet reibst arī.
Taču tuvplānos kamera aizkavējas pie Laines – savpatās, vienkāršās meitenes, kura eksāmenus pārkārto uz seši, labprāt paklausās mūziku, dažkārt nejūtas īsti ērti savā ādā un, šķiet, piedzīvo sociālo trauksmi. Viņa ir akmens, viņa ir sala, un akmens nejūt sāpes, un sala nekad neraud – vai tā? Tie ir negausīgi aizgūti vārdi no Simon & Garfunkel dziesmas, kuras nosaukums piefiksēts uz Laines piespraudītes filmas iepazīšanās ainā. Tomēr nocietināšanās, izolācija un stoiciska savaldība nav Laines izvēlētā stratēģija attiecību problēmās. Tā vietā viņa aktīvi izvēlas meklēt dialogu – gan ar Gundu, gan Ādamu, gan brāli, viņa skolotāju un saviem vecākiem. Emocijas mēdz būt lielākas par valodu, un patiesība mēdz atrasties kaut kur aiz vārdu robežām, taču aktrise to nospēlē ar rāmu un aizkustinošu jūtīgumu. "Par ko nevar runāt, par to jāklusē," Vitgenšteina izteikums izskan Laines filozofijas eksāmenā, un visa filma ir mēģinājums pierādīt pretējo, pat ja tas ir neiespējami. Par ko nevar runāt, par to jāmēģina runāt tik un tā. Lai arī ceļš uz kopīgu valodu varoņiem nav viegls un viņi sarunājas cits citam garām, pāri, runā abstrakti un mīklaini vai klusē pavisam, tomēr atklātība un godīgums tiek pieteikts kā jaunās pasaules vērtības. Gundas atteikšanās vērsties policijā pēc izvarošanas ir tikai vēl viens rūgts apliecinājums jauniešu neticībai vecāko paaudžu priekšā. Laines un Budža tēvs (Jānis Skutelis) arī nav slikts cilvēks, viņš tikai neprot paskatīties saviem bērniem acīs. "Labi, es laidīšos" ir tēva iemīļotā frāze, pēc kura pieaugušais atkal un atkal iziet no kadra un atbildības.
Mēs gribam, lai ir citādi. Lai pieaugšana būtu nevis vienreiz notikusi, pabeigta iniciācija brīdī, kad kļūstam pilngadīgi vai iegūstam gudrības zobus, bet lēna, pamatīga un, iespējams, nekad nebeidzama mācīšanās būt klātesošiem mirkļos, kuros nejūtamies labi. Varbūt pieaugt nozīmē spēt atklāti pateikt: "Es gan riktīgi nejūtos normāli." Vai pateikt: "Es neesmu liela," kad nešķietam sev lieli un stipri, tā it kā augot atpakaļgaitā, bet īstenībā uz priekšu.
[1] No krājuma "Nerealizēto potenciālu klubs" (2022), 52. lpp.
[ 2] Prātā nāk vēl Māra Lagzdiņa un Unas Rozenbaumas seriāls "Paliec negatīvs" (2021).
4