Publicitātes foto
 
Seriāli
13.04.2021

Pasaka par narkomāniju

Komentē
2
Saglabā

Par seriālu "Mēs, Zoo stacijas bērni" (2021)

"We can be heroes, just for one day"

1976. gada 10. aprīlī Deivids Bovijs koncertē Berlīnē. Klausītāju pūlī atrodas arī trīspadsmitgadīgā skolniece Kristiāne F., kas, muzikālā pārdzīvojuma iedvesmota, sašņaucas kādu pulverīti. Baltais pūdercukurs ir heroīns. Kā Bovijam, tā Kristiānei šis vakars izrādās liktenīgs – mūziķis, bēgot no kokaīna atkarības, neilgi pēc tam pārvācas uz heroīna galvaspilsētu un šeit rada spožu albumu triloģiju, bet meitene uzsāk bīstamus sakarus ar fatālo opioīdu, kas rezultējas prostitūcijā un vairāku viņas draugu nāvē. Nākamos gadus Kristiānes un Bovija ceļi krustojas tajās pašās netīrajās un maģiskajās Rietumberlīnes andergraunda aprindās.

Pēc diviem gadiem Kristiānes gaitas grāmatā "Mēs, Zoo stacijas bērni" publicē izdevuma "Stern" žurnālisti Kajs Hermans un Horsts Rīks. Biogrāfiskais stāsts kļūst par absolūtu Vācijas bestselleru. Paiet vēl trīs gadi, un iznāk pēc grāmatas motīviem autentiskā vidē uzņemtā mazbudžeta filma "Kristiāne F." (1981, rež. Ulrihs Edels) ar paša Bovija svētību un līdzdalību. Rietumvācijas sabiedrību pāršalc otrs šoka vilnis, izgaismojot traģisku paaudzes portretu.

Filmai šopavasar aprit 40, un jubilejas brīdī tiešsaistes pirmizrādi piedzīvo stāsta jaunā ekranizācija – "Amazon Prime" ražotais astoņu sēriju seriāls. Bovija mūzikas skaņu celiņā šoreiz gan ir krietni mazāk, un tā vietā skan hipsterīgs, anahronisks sintpops, kas simboliski ilustrē seriāla veidotāju pieeju ikonisko Zoo stacijas bērnu pārstāstā. Kas reiz bija avangards, tas tagad rāmi iekļaujas nesen tapušo, pievilcīgo un viegli bezjēdzīgo seriālu ainavā.

Psihotropās vielas kā spēcīgs sižeta līdzeklis turpina vilināt režisorus radīt ārprātīgu vizualitāti, un atkarību žanrs kā kinostāstos, tā seriālos aizvien plaukst. Bezgalīgi ikonogrāfijas salīdzinājumi ar citiem žanra piemēriem varbūt jāatstāj katra skatītāja ziņā, tomēr viena asociācija ir nepārvarama. Tā ir pagājušajā gadā apbalvotā Burhana Kurbani drāma "Berlīne, Aleksandra laukums" (2020) – vēl viens leģendārs narkotiku un prostitūcijas stāsts, kura darbības vietu no Zoo stacijas šodien šķir sešas S-bāņa pieturas. Abi audiovizuālie darbi turklāt ir drosmīgi rimeiki, tikai pretējos virzienos – no filmas uz seriālu un otrādi.

Ja Kurbani Berlīnei piemīt atpazīstami vaibsti, tad jaunā Zoo stacijas bērnu interpretācija savu vizuālo ietvaru realitātē nespēj smelties, jo tās pilsētas, kuru vēl 1981. gadā tvēra Edels oriģinālajā ekranizācijā, vairs nav. Izstaigājot Kristiānes vēsturiskos maršrutus, smago narkotiku apreibināti berlīnieši un seksuālo pakalpojumu sniedzēji virsū gluži neskrien – lielākā daļa jau sen ir pārvākušies uz onlainu. Autentisku, naksnīgi urbānu ainavu vietā seriāla vidi konstruē paviljoni, ilustratīvas, 70. gadu beigas aptuveni stilizējošas dekorācijas un sapņaina datorgrafika. Ar apbrīnojamu izveicību seriāla veidotāji ir izvairījušies no jebkāda sociālpolitiska konteksta iezīmēšanas, un tas ļauj justies atviegloti, jo uz mirkli tiek izdzēsts Berlīnes kā kinotēla smagnējais zīmogs, pilsētai allaž nesot pagājušā gadsimta globālo konfliktu krustpunkta nospiedumu. "Mēs, Zoo stacijas bērni" 2021. gada stāstījumā ir pasaka ārpus laika un telpas, kas runā "Instagrama" paaudzes vizuālajā valodā.

Līdzīgs "Instagrama" potenciāls ir pievilcīgajam aktieru ansamblim. Sešu jauniešu kliķe, kas kastinga brīdī vēl bija nepazīstami aktieri, nu strauji uzaug Vācijas un Eiropas arthouse kinoskatītāja priekšā, filmējoties vairākos pieaugšanas stāstos, piemēram, "Nomodā" (WACH, 2018), "Kailie dzīvnieki" ("Nackte Tiere", 2020) vai "Kokons" ("Kokon", 2020). Turklāt rodas iespaids, ka filmu un seriālu varoņus savā starpā varētu miksēt un dalīt, bet sižetus tas neietekmētu, jo viņi visi ir gaužām radniecīgi: jauni, destruktīvi un izsalkuši pēc jēgas.

Kristiānes lomā iejūtas Jana Makkinona, kura pēc sejas vaibstiem izskatās aizdomīgi līdzīga sava amata brālim Finam Volfhardam (galvenais puika seriālā "Stranger Things"), liekot aizdomāties par kastinga režisoru trikiem, kas mūs atkal un atkal neapzināti nošarmē pieslēgties kārtējam seriālam. Lai arī aktrises harisma sekmē skatītāja uzmanību, vērot trīspadsmitgadīgas meitenes stāstu divdesmitgadnieces ķermenī ir mulsinoši. Šī neplānotā groteska kulminē ainā, kad viņa pirmoreiz saskaras ar mēnešreizēm – izspēlētais šoks neiztur ticamības filtru. Turpretī Kristiānes pirmā atveidotāja Natja Brunkhorsta tālaika auditoriju šokē tieši savas eņģeliskās bērna sejiņas dēļ, kas visu padara jo divtik traģisku.

Iespējams, lielākais seriāla formāta ieguvums ir iespēja izvērsti iedziļināties katra varoņa psiholoģijā un iemeslos, kas viņus noved līdz robežstāvoklim. Atšķirībā no iepriekšējā ekranizējuma un neskaitāmiem dokumentālajiem sižetiem par Zoo stacijas bērniem, šoreiz attīstības arka piešķirta ne vien Kristiānei, bet visai viņas bandai: aristokrātiskajā stingrībā augušajai Babsī, mīļajam, garmatainajam Akselam, savas seksualitātes apmulsinātajam Miči, par mazgadīgo suteneri kļuvušajai Stellai un vārajam sapņotājam Beno. Jaunieši nekļūst par atkarības upuriem, drīzāk otrādi: narkotiku iespaidā viņi jūtas kā dzīves galvenie varoņi, nevis kā blakus tēli – galu galā šo sajūtu dēļ heroīns reiz ieguvis savu nosaukumu. No vienas puses, bravūra tiek izspēlēta ar ironiju – meitenes kā neuzvarami vampīri šķeļ gaisu stacijās un tuneļos, augstpapēžu zābakos mežģījot savas potītes. No otras puses, seriāls tuvojas savādajai robežai, kad smaga atkarība tiek bezjūtīgi estetizēta. Draudzīgā kompānija mirst tik skaisti, ka, iespējams, kādam varētu rasties vēlme viņiem pievienoties. Pat zemākajā punktā Kristiānes skropstu tuša notek komplimentējošā leņķī. Jau atkal kā antitēzi var pretī likt atslēgas ainu no "Kristiānes F.", kur jaunieši nolemj atžirgt no vielām un drausmīgās spazmās pievemj istabu, kurā paši sevi ieslēguši. Tāds naturālisms jautājumus neprasa.

Seriāla veidotāji medijos uzstāj, ka nav centušies izveidot vēsturiski precīzu rimeiku, bet gan noķert stāsta esenci. Tomēr blakusefekts plaši pārdodamam universālismam ir jēgas vakuums. Ir grūti rast atbildi uz jautājumu, kāpēc šāds glamūrīgs pārstāsts bijis nepieciešams un kādēļ tas tiek pasniegts kā pasaka ar laimīgām beigām, ja mēs visi zinām, ka pēc nobeiguma titriem izdzīvojušo ciešanas turpinās. Un pēc gada, kas pavadīts izolācijā, tomēr gribētos sadzirdēt šobrīd pieklusušo sarunu par tā iespaidu uz jauniešu psihisko veselību. Atkarības tēma pandēmijas iztukšotajās ielās varbūt nav tik skaidri nomanāma, taču kaut kur aiz slēgtajām māju durvīm viss turpinās un Zoo stacijas bērni atskaņo Boviju.

Tēmas

Agnese Lipska

Agnese Lipska studējusi audiovizuālo un skatuves mākslu. Dzīvo Berlīnē, skatās filmas un rīko kino seansus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!