1901. gada Nobela prēmijas medaļa. Foto: Aleksandrs Mahmods
 
Komentārs
12.10.2020

Ikgadējais vispasaules skaistuma konkurss zinātnē

Komentē
0
Saglabā

Dažkārt diskusijas (tostarp strīdi) par to, cik pamatoti piešķirtas Nobela prēmijas konkrētajā gadā, ir interesantākas par prēmiju saņēmēju veikuma pārstāstiem.

Attiecīgi to, kam šogad prēmijas piešķirtas, nerakstīšu. Pirmkārt, ikviens interesents to pats var uzzināt kaut attiecīgajā interneta vietnē, otrkārt, būtu savādi iedomāties, ka mans zināšanu līmenis ir pietiekams jēdzīgam izklāstam.

Vispirms jānorāda, ka samērā lielā ievērība, ko Nobela prēmija bauda mediju telpā, galvenokārt saistīta tikai un vienīgi ar ilgstošā periodā rūpīgi veidotu zīmolu. Ja runa ir par finansiālo guvumu, tad, piemēram, Breakthrough Prize prēmiju grupā tas ir daudz lielāks – Stīvens Veinbergs, kas šogad saņēma šo atzinību par nopelniem fundamentālajā fizikā, viens pats atalgots ar 3 miljoniem ASV dolāru. Zinātnieku specializācijas aprindās lielāka autoritāte var būt tādām atzinības zīmēm, kuras plašākai publikai nav atpazīstamas, piemēram, tāda ir Fields Medal matemātikā. Paši matemātiķi medaļai veltītajā vietnē šķelmīgi norāda, ka šī no zelta izgatavotā priekšmeta aptuvenā vērtība varētu būt 5500 Kanādas dolāru. Galu galā ir arī tādas sabiedrībai mazāk zināmas balvas, kas konkrētajā nozarē pilda zināmu taisnīguma nodrošināšanas funkciju. Piemēram, šogad saistībā ar Nobela prēmiju ķīmijā sākās purpināšana par to, ka gēnu rediģēšanas metodes CRISPR/Cas attīstībā ne mazāki nopelni par abām apbalvotajām dāmām ir lietuvietim Virginijusam Šiksnim, un izskanēja mierinājums, ka šos nopelnus apstiprinājusi visnotaļ prestižā norvēģu Kavli prēmija 2018. gadā, abu nākamo Nobela prēmijas ieguvēju kompānijā kā trešo iekļaujot arī Šiksni. Tā teikt, savējie jau zina, ko kurš ir vērts.

Par PR un atzinības lauru sadales taisnīgumu arī turpināšu. Kādā diskusijā par šāgada laureātiem fizikā tika secināts, ka ir mazliet dīvaini, ja divus gadus pēc kārtas augstā atzinība tiek astrofiziķiem. Viens no sarunas dalībniekiem ironiski piezīmēja, ka astrofiziķu tēmas publikai var likties intriģējošākas nekā, piemēram, cietvielu fiziķu darbs. Un tas nekas, ka publikas vairums tāpat nespēj korekti paskaidrot, kas ir "melnais caurums", toties tas skan kairinošāk nekā, teiksim, Tomsona magnētiskais efekts bismuta un antimona sakausējumā. Man personīgi nav ne jausmas, vai Nobela prēmijas laureātu izvēles procesā tiek ņemti vērā arī tēmas seksīguma apsvērumi, tomēr kopumā jāatzīst, ka (īpaši sociālās zinātnes) šajā ziņā grēko diezgan bieži. Piemēram, nojaušu, ka pētījums, ja to tā var vispār apzīmēt, par to, ka cilvēka garšas kārpiņu jutīgums kaut kā sasaucas ar indivīda politiskajiem uzskatiem, iegūs mediju uzmanību, lai gan tā, manuprāt, ir klasiska nejaušas korelācijas uzdošana par cēloņsakarību. No otras puses, var jau būt, ka publikai ir, kā saka, jāpiespēlē. Piemēram, ļoti iespējams, ka cilvēki, kurus neinteresē klimata izmaiņas, ja tās tiek ilustrētas ar kaut kādu ledāju samazināšanos kaut kur ellē ratā, sarosīsies, uzzinot par neseno Jaunzēlandes pētnieku projektu. Viņi novērojuši, ka tad, ja govis ilgstoši saskaras ar tām nepierastu karstumu, samazinās izslaukums. Lai govis justos komfortablāk, jāmēģina ar gēnu rediģēšanas palīdzību padarīt to ādu gaišāku, saka konkrētā pētnieku grupa. O, tas jau skan interesantāk?

Kā jau parasti, taisnība droši vien ir kaut kur "pa vidu". Ja pētnieks, cenšoties izskaidrot savu darbu un idejas, mazliet izpatīk publikai – vienkāršo izklāstu, lieto nespeciālistiem labāk saprotamus salīdzinājumus "iz dzīves" utt. – nekā slikta neredzu. Savukārt, ja, lemjot par starptautisku prēmiju, lēmēji piedomā, vai publika "mūs sapratīs", tas nav labi.

Jautājums par to, cik taisnīgi ir uzlikt lauru kroni vienam diviem trim indivīdiem par sasniegumu, kas veidojies ilgākā laika periodā, piedaloties desmitiem cilvēku, vienmēr ir bijis ķēpīgs. Piemēram, sakarā ar šīgada Nobela prēmiju fizikā lasīju publikāciju, kas norāda – jau 18. gadsimtā angļu fiziķis Džons Mičels un franču matemātiķis Pjērs Simons Laplass esot apsprieduši iespēju: pastāv tik masīvi objekti, ka ātrums, kas nepieciešams šo objektu gravitācijas pārvarēšanai, ir lielāks par gaismas ātrumu, tādēļ šie objekti ir neredzami. Skaidrs, ka trijotne, kas šogad saņēma nobeli par "melno caurumu" tēmu, nevar ik interviju vai runu sākt, uzskaitot visus savus priekštečus tēmas izstrādē. Tomēr situācija kļūst delikāta. Apmēram līdz 20. gadsimta vidum domstarpības žanrā "kurš bija pirmais?" vairāk vai mazāk attiecās uz nelielu izgudrojuma vai atklājuma autoru loku (divi līdz četri cilvēki). Mūsdienās ar līdzvērtīgu tempu un efektivitāti pilnīgi objektīvi kādu tēmu var pētīt desmitiem pētnieku grupu – tātad simtiem cilvēku – vienlaicīgi. Šādā situācijā var gadīties, ka izšķiroša nozīme ir tam, cik augstu formālajā un neformālajā nozares hierarhijā katrs no šiem cilvēkiem ir pakāpies.

Mazliet vulgarizējot, var gadīties, ka atzinību saņem sirms profesors – grupas vadītājs, lai gan grūti prognozēt, kāds būtu šī "patriarha" veikums, ja viņu ar "izejvielām" pārdomām un secinājumiem neapgādātu pārējie grupas locekļi. Citiem vārdiem sakot, ja rodas šaubas par atzinības taisnīgumu, tad pēdējos gados runa ir ne tik daudz par netaisnību, kuru izraisījusi nelaimīga nejaušība (kāda publikācija nav laikus pamanīta, jo publicēta mazāk lietotā valodā, kāds vispār savu atklājumu nav publicējis un līdzīgi), cik par netaisnību, kas izriet no varas hierarhiju attiecībām, kas caurstrāvo jebkuru kopienu (partiju, teātri, slimnīcu, draudzi, zinātnisko institūtu).

Visbeidzot kāda epizode kontekstā ar jau pieminēto prēmiju ķīmijā. Preses konferencē kāda žurnāliste laureātei Emanuelai Šerpantjē uzdeva jautājumu – vai viņa, nodarbojoties ar gēnu rediģēšanas tematiku, meklē padomu arī reliģijā. Tāds neslēpts uzbrauciens žanrā "vai zinātnieki neiedomājas, ka viņi ir Dievs?". Atbilstoši savām sarežģītajām attiecībām ar reliģiju, likšu mierā šo jēdzienu, tomēr principā ētikas jautājumi zinātnē ir aktuāli. Laureātes sfēra – gēnu rediģēšana – ir labi zināms kaujas lauks, tomēr minēšu vēl kādu nesen lasītu it kā neitrālāku piemēru. Esot radīts algoritms, kas, analizējot cilvēka runu, spējot identificēt to, vai cilvēks nejūtas vientuļš. Varbūt tehnoloģija (lietoju šo apzīmējumu vispārināti) šajā gadījumā nekļūdās, tomēr es personīgi nevēlētos, lai kaut kāds "algoritms", apstrādājot manas runas ierakstus, rezultātā sniegtu arī atzinumus par manu emocionālo un psihes stāvokli vispār.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!