Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
25.05.2020

No kļūdām nemācāmies

Komentē
0
Saglabā

Pandēmija sāk izskatīties kā traģiska epizode, nevis kā likumsakarība.

"Es vairāk šeit runāšu kā agronoms, dārzkopis, kas ir mana specialitāte," Saeimas 21. maija sēdē pavēstīja deputāts Armands Krauze, pārejot pie skaidrojuma, kādēļ veci koki nav vērtība. Atklāti sakot, mani sevišķi neinteresē politiskā jezga ar jauno Valsts drošības dienesta ēku, kas bija iemesls karstām debatēm parlamentā, tostarp par koku ciršanu. Manu uzmanību saistīja šis profesionāļa it kā skaidri racionālais pamatojums tam, kādēļ vecu koku izciršana nav nekas traks. Proti, šādi koki var uzgāzties automašīnām un nodarīt skādi. Automašīnas īpašniekam. Mēs zinām, kā ir pareizi.

Vispirms es vēlētos pabeigt veco koku "sižeta līniju". Lai nesastrīdētos ar paziņām – biologiem, uzsvēršu, ka Latvijā dzīvojošās sikspārņu sugas nekādus "kovidus" nepārnēsā. Tomēr jebkurā gadījumā mums ir modelis ar diviem saskaitāmajiem. Pirmais: ir sikspārņu sugas, kurām veci, dobumaini koki ir normālas funkcionēšanas būtiska sastāvdaļa. Otrais: pētījumi par sikspārņu sugu imūnsistēmu īpatnībām ļauj secināt, ka sikspārņos mītošie vīrusi (to klātbūtne saistīta ar sikspārņu imūnsistēmas specifiku) aktivizējas un kļūst bīstami cilvēkiem tad, kad sikspārņi ir stresa situācijā, proti, kad tiem ir problēmas ar pārtiku un mājvietu. Jautājums: kāda jēga šausmināties par sikspārņiem vai jebkuru citu sugu, kas mums "pielaidusi" koronavīrusu, un vienlaicīgi izrīkoties tā, lai šādas inficēšanās iespēja palielinātos?

Citiem vārdiem sakot, esam izrunājušies krustu šķērsu par pandēmiju, bet, šķiet, joprojām nespējam pieņemt domu, ka cilvēki nav viszinoši attiecībā uz likumsakarībām dabā. Un – ka tādēļ nevajag ar savu nepilnīgās zināšanās balstīto loģiku bāzties virsū citām dzīvajām radībām. Precīzāk sakot, loģikas formulēšanā netiek prasīta zinātnieku ekspertīze un padoms.

Minēšu piemēru. Pieļauju, ka vairums no mums piekrīt, ka plastikāta piesārņojums jūrās un okeānos nav nekas labs – tas kaitē šajā vidē mītošajām radībām, kuru sentimentāli žēl, un galu galā piesārņojums taču neglīti izskatās. Tomēr vienlaicīgi arī pieļauju, ka šī piesārņojuma problēma daudziem neliekas ļoti aktuāla. Iemesli var būt dažādi – sākot no "zivis tāpat neēdu", beidzot ar tēzi, ka estētiski nebaudāma ainava ir pieņemama cena par tā saucamo progresu. Savukārt pētnieki teiks, ka plastikāta piesārņojums bendē cianobaktērijas, kas kopumā nodrošina apmēram desmit procentus no skābekļa. Respektīvi, te vairs nav runa par "estētiku", bet gan par dzīvā izdzīvošanu. Turklāt nedomāju, ka cilvēku vairums būtu apzināti dabas piesārņotāji vai dabas likumsakarību grāvēji – ticamāk, ka mēs šīs likumsakarības īsti neapzināmies, jo tās neiekļaujas mūsu priekšstatos. Viens no hronoloģiski jaunākajiem piemēriem saistīts ar konkrētu orhideju sugu Austrālijā un kukaiņiem (no jātnieciņu dzimtas). Īsi sakot, orhidejas piemāna jātnieciņu tēviņus, lai tie stātos seksuālās attiecībās ar augu, nevis ar mātīti. Varētu likties – kāds no tā ieguvums orhidejai? Izrādās, šādi ietekmējot kukaiņu tēviņu dzimumdzīvi, nākamajās jātnieciņu paaudzēs palielinās tēviņu īpatsvars, attiecīgi palielinās orhideju izredzes uz apputeksnēšanu. Nu, kā cilvēks, kurš nav biologs, vispār var šādu mijiedarbību modeli iedomāties? Bet, ja secinām, ka mūsu priekšstati par dabu objektīvi (t.i., ne tāpēc, ka mēs būtu dumji vai slinki uz mācīšanos) joprojām ir ļoti virspusēji, tad varbūt arī vajadzētu piebremzēt savu vēlmi apkārtējo pasauli iekārtot, sakārtot un pārveidot atbilstoši savai loģikai? Tajā pašā laikā, ja lasām daudzās un vairumā gadījumu pareizās apņemšanās pandēmijas kontekstā, ko tik mēs tajās neredzam – gatavību pārskatīt ekonomikas struktūru, sociālās nevienlīdzības hierarhijas, starptautisko organizāciju un veselības aizsardzības sistēmu funkcijas, bet neredzam secinājumu, ka mūsu interesēs ir cieņpilnāk (labi, lai būtu – piesardzīgāk…) izturēties pret apkārtējo vidi.

Cits aspekts. "Rīgas Laika" maija numurā viens no autoriem trāpīgi raksta: "Šī situācija [kuru ar Covid-19 slimnīcā nonākušo glābt, kuru ne – M. Z.] šokēja eiropeisko humānistisko apziņu, kuras pamatā bija intuitīva pārliecība par pieejamo resursu potenciālo bezgalību." [1] Kā tas var būt, ka 21. gadsimta teju vai vidū var pietrūkt aparatūras, infrastruktūras vai darbinieku (mediķu) bagātajos Rietumos? Mēs taču zinām, ka var strīdēties par resursu sadalījuma taisnīgumu, bet resursi mums ir! Principā man nav iebildumu pret Stīvena Pinkera & Co. apgalvojumu, ka cilvēce mūsdienās – pretēji pesimistu teiktajam – dzīvo daudz labāk nekā cilvēku iepriekšējās paaudzes, bet nevajadzētu jaukt divas lietas. Proti, tas, ka nav pamata žēloties par pagātnē nogrimušo "zelta laikmetu" iepretī mūsdienu iedomātajam pagrimumam, nenozīmē, ka mūsu rīcībā ir neiztērējamas bagātības, ar kuru palīdzību atrisināt visas problēmas. Bet ko redzam šobrīd? Pārliecību, ka atliek ieslēgt naudas drukājamās mašīnas, lai, tēlaini izsakoties, izpirktos ārā no pandēmijas sekām. Jo naudas taču mums vajadzības gadījumā ir bezjēgā daudz! Ekonomikai, vakcīnu saražošanai un tā tālāk. Citiem vārdiem sakot, mēs joprojām uzskatām, ka naudas drukājamā mašīna ir galvenais un izšķirošais resurss. Atļaušos kašķīgi piezīmēt, ka vēl ir tādi resursi kā, piemēram, cilvēku uzticēšanās valstij, informatīvajai telpai un savstarpējā solidaritāte. Vai ar šiem resursiem mums arī ir tik izcils stāvoklis? Domāju, ka tie ir pamatīgi noplicināti un ar to neizsmeļamību nevajadzētu rēķināties. Turklāt, lai gan spēja sakoncentrēt pārdesmit miljardus vakcīnai, protams, ir vērtīgs resurss, man ir aizdomas, ka pat šis resurss nav neizsmeļams un to nevar noorganizēt ik pēc dažiem gadiem. Bet vajadzēs ik pēc dažiem gadiem – piemēram, ja klimata izmaiņu dēļ nosacīto Ziemeļu puslodes ļaudis arvien biežāk saskarsies ar visādām no cilvēku viedokļa nejaukām būtnēm, kas sāks omulīgi justies arī ārpus savas tradicionālās ekoloģiskās nišas nosacītajos Dienvidos.

Tā vietā, lai beigtu vāvuļot žanrā "dzīve pēc pandēmijas vairs nebūs tāda kā pirms", vajadzētu apzināties, ka mēs esam nejaušība (atvainojiet, ja aizskaru kāda reliģiskās jūtas), kuras rīcībā, tiesa, ir vairāk iespēju sačakarēt dzīvi citām nejaušībām uz Zemes, taču uz šīs planētas nekas nav tā – ar gudru ziņu – iekārtots, lai nodrošinātu mums, dārgumiņiem, eksistenci. Mazāk patosa, vairāk racionāli pamatota bailīguma!

 

[1] Majackis, Mihails. Diagnoze bez prognozes. Rīgas Laiks, 2020. gada maijs, 13. lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!