Ar šo publikāciju turpinām rakstu sēriju, kurā "Satori" uzrunātie autori anonīmi stāsta par sastapšanos ar psihoaktīvajām vielām un to sniegtās pieredzes gaišākajām un tumšākajām pusēm. Šādi ceram rosināt psihoaktīvo vielu tēmas detabuizāciju publiskajā diskursā un bagātināt jau notiekošo diskusiju par šādu vielu atbildīgu un kontrolētu lietojumu ar pirmās personas pieredzes perspektīvu.
Redakcija
#1
Iespējams, viss sākās ar bītnikiem. Agrīnajos 20 lasīju par Keruaku un Barouzu, vielām viņu radošajā procesā un domāju, ka tas skan diezgan romantiski, lai gan tajā brīdī narkotikas bija pēdējais, ko gribēju. Gāja gadi, es stabili lietoju alkoholu, tomēr kaut kā radīšana parasti noritēja skaidrā prātā. Dažādu sakritību rezultātā jau mazliet pēc 30 beidzot pamēģināju zālīti. Drīz atklāju, cik patīkami ir mazliet uzpīpēt un tad stundām švīkāt papīru. Pagāja kāds gads, un es jau veidoju izstādi, kas nepārprotami norādīja uz manām simpātijām pret marihuānu. Tad arī es beidzot pamēģināju wake’n’bake jeb celšanos kopā ar treknu kāsi. Mākslas radīšana kļuva nesteidzīgāka nekā iepriekš, tomēr sagādāja milzīgu gandarījumu un pat sajūtu par piederību zināmai ideoloģijai: beidzot jutos gluži kā atdzimis bītniks. Rīta kafija, dub mūzika, džoints, un diena dažreiz tā arī nesākās. Dažreiz es dienām sēdēju darbnīcā, kūpināju un lēnā garā rīvēju audeklā krāsu, kas šķita atbilstoši dūmakai galvā, tomēr vienlaikus likās, ka zaudēju zināmu asumu attiecībā pret idejiskajām kvalitātēm, tā vietā aizvien vairāk paļaujoties uz instinktu un veiksmi. Iespējams, šis periods man palīdzēja atbrīvoties no trauksmes un nemiera, ar ko mākslinieki neizbēgami saskaras, domājot par tiem brīžiem, kad studijas process tiek pārnests uz izstāžu zāli. Vairākus gadus pat biju visai produktīvs – kad sākās kovids, es cītīgi pīpēju un regulāri strādāju.
Pēc apmēram 6 gadu intensīvas pīpēšanas sajutu, ka kļūstu aizvien slinkāks un slinkāks. Mani darbi šķita uzlabojamies, bet brīžiem bija neiespējami saņemties radošajam procesam. Kādā brīdī sāku nelielās devās lietot LSD un sēnes, un man pat likās, ka zem skābes vairs neesmu daltoniķis. Procesi kļuva vēl haotiskāki un intuitīvāki, tomēr radīšanas prieks nekur nezuda – brīžos, kad varēju uz to nofokusēties. Psihedēlija allaž ieved visai izkaisītā mākslas radīšanas notikumā, kurā priecājos par niansēm un spēju novērtēt teju katru darba detaļu, kas var novest pie tālākiem atklājumiem.
Savā daiļradē aizvien vairāk esmu sācis aizrauties ar instinktiem un pusapzinātiem lēmumiem (tas ir līdzīgi kā pusaudžu vecumā, kad sēsties vilcienā, lai brauktu uz Latvijas otru galu un visu nakti pavadītu kādā nomaļā kultūras namā metāla koncertā, liekas laba ideja), un psihedēliskās vielas, šķiet, palīdz nonākt līdzīgā pusapzinātības stāvoklī, kad daļu procesa pārvalda instinkti un zināma iracionalitāte, uz kuru mani iekārdināja Sols Levits. Tā varētu šķist kā naiva ideja, tomēr bītnikos jau arī bija zināms naivums, un savā ziņā tieši to man arī gribējās – saglabāt jaunatklājēja prieku, veidojot darbus. Dažkārt arī pieņemtie lēmumi vēlāk šķiet grūti izskaidrojami, to saknes aizmiglotas. Šāda spēle pašam ar sevi apzinātības un pusapzinātības stāvokļos palīdz man saglabāt radošo dinamiku līdzīgi kā improvizācijā. Protams, to var panākt arī ar skaidru prātu. Iespējams, sava nozīme ir tam, ka, piemēram, THC labi palīdz tikt galā ar monotoniem darbiem, pat risināt matemātiskas problēmas, ja nepieciešams.
Mani garlaiko gandrīz viss, un savā ziņā narkotikas diemžēl ir kļuvušas par veidu, kā atgriezt interesi par lietām.
#2
Pēdējo mēnesi esmu diezgan labi turējies, nekūpinot "sātana salātu". Iespējams, man palīdzēja klusa vainas apziņa par to, ka esmu praktiski kļuvis par narkomānu (alkoholisms mani pagaidām neuztrauc). Vairākkārt izejot cauri gandžas athodiem (jā, tādi eksistē un ir aukstiem sviedriem klāti), es sapratu, ka zaza sākusi pārlieku ietekmēt manu dzīvi, dienas ritmu un diemžēl arī jaunradi. Sākotnējais radošais darbīgums pēdējos ceturkšņos bija apsīcis, un tā vietā es vienkārši gremdējos domās, kas neveda ne pie kādiem taustāmiem rezultātiem. Man gribējās atkal kļūt aktīvākam, sajust nemieru un izsalkumu. Man gribējās būt vairāk klātesošam jaunrades notikumā.
Un tad es pāris reizes atkal uzpīpēju. Manī ieplūda savāds, priecīgs miers; kaut kas uz brīdi atkal šķita interesants. Es cenšos nepīpēt, un dažreiz tā vien šķiet, ka šī cīņa būs klātesoša visu dzīvi. Nemieru sajūtu trauksmes formā, apetīte nav atgriezusies, sāk likties, ka nekas pa lielam nav mainījies.
Visdrīzāk zināms atrisinājums vai vismaz mierinājums varētu būt sekmīgi izmantot apreibinošās vielas vien tad, kad paredzams radošais process. Iespējams, profesoram Anatolijam Danilānam taisnība arī attiecībā uz narkotikām – saprātīgās devās viss ir ok. Iespējams, tā ir tikai taisnošanās sev pašam, kādēļ "narenes ir klāt, jē, narenes ir klāt, jē, narenes ir klāt".* Galu galā, ja, lietojot narkotikas, jūtos ok, tad visdrīzāk viss ir kontroles robežās, savukārt, ja sajūtu nogurumu no paradumu vienmulības, tad steigšus kaut kas jāmaina, un tā atkal un atkal, līdz nodzeršos līdz nāvei.
* Atsauce uz rolanda če kompozīciju "Narenes ir klāt".
0