Foto: Mārcis Baltskars
 
Teātris
09.06.2022

"Mūžīgais bērns" Jāsons un viņa Mēdeja

Komentē
1
Saglabā

Par izrādi "Mazā naudiņa" Latvijas Nacionālajā teātrī (režisors Regnārs Vaivars, 2022) 

Gandrīz

Izrāde "Mazā naudiņa", ko Regnārs Vaivars iestudējis Nacionālā teātra Jaunās zāles šaurajā spēles laukumā, atšķirībā no teksta autores, somu dramaturģes Sirku Peltolas, piedāvātā žanra – "veclaicīga luga" – definēta kā "gandrīz komēdija". Vispār jau ļoti "gandrīz", jo kas gan tur uzjautrinošs, ja divas stundas un trīsdesmit minūtes veltītas notikumam, kura centrā ir cilvēks ar nopietniem garīga rakstura traucējumiem un līdz minimumam reducētu spēju iekļauties sabiedrībā. Kaut gan – varētu to saukt arī par komēdiju, bet čehoviskā izpratnē. Līdzīgi kā Čehova "Ķiršu dārzā" vai "Kaijā", Vaivara "Mazajā naudiņā" pavīd komisms, kas rodas no pretrunas starp objektīvo situāciju un tās subjektīvo pieredzējumu.

Izpētes objekts

Cilvēki ar kustību, intelektuālās attīstības un autiskā spektra traucējumiem Latvijas teātra telpā arvien biežāk parādās tieši pēdējo gadu laikā, turklāt ne vairs kā metafora autsaiderismam vai ģēnija izredzētībai, bet kā mākslinieciskas izpētes objekts. Postnormālā laikmeta interese par citādo, atšķirīgo liek teātra ļaudīm kā zem palielināmā stikla pētīt, kas notiek ar traucējumu skarta indivīda ķermeni un garu. Kā cilvēks, kuram pat vienkārši nepaplašināti teikumi vieglajā valodā ir par grūtu, veido komunikāciju ar apkārtējo pasauli? Ko būšana kopā ar šādu cilvēku prasa no radiem, draugiem, tuvējās apkārtnes?

Nemaz ne tik sen – 2017. gadā – Mārtiņš Eihe Dailes teātra kamerzālē iestudēja Jāņa Baloža lugu "Mana māsa", kur Ilze Ķuzule-Skrastiņa reproducēja jaunas sievietes bezcerīgo "dārzeņa" eksistenci ar tik satricinošu autentiskumu, ka izrādes vēstījums par viņas veselās un veiksmīgās māsas iecerētā aprūpes projekta krahu un tā cēloņiem pazuda kaut kur stipri tālā plānā. Tāpēc, uz Regnāra Vaivara izrādi ejot, zemapziņā gruzdēja bažas, vai arī te nebūs darīšana ar līdzcietību raisošiem garīgu un fizisku traucējumu demonstrējumiem. Tomēr ne.

Regnārs Vaivars nebūtu Regnārs Vaivars

Izrādes impulss un iedvesmas avots ir somu dramaturģes un režisores Sirku Peltolas 2008. gadā tapusī luga. To, ka autore saistīta ar teātra praksi, var sajust jau ar lugas pirmo lappusi. Sirku Peltolai ir nevainojama skatuves izjūta; Maimas Grīnbergas latviešu valodā prasmīgi pārceltais dialogs – tuvs dzīves sarunu formai – ziemeļnieciski strups, bez gariem monologiem; intriga ar lietpratējas roku veikli savīta. Ņemt tikai un iestudēt. Taču Regnārs Vaivars nebūtu Regnārs Vaivars, ja literāro materiālu neizārdītu un nepāršūtu "pa savam". Ne velti izrādes programmas grāmatiņā līdzās Sirku Peltolas vārdam lugas autora statusā pamatoti gozējas arī Regnāra Vaivara vārds. Viņa versijā stāsts par fiziski pieauguša, bet garīgi atpalikuša vīrieša un viņa mātes savstarpēji atkarīgajām attiecībām ir visai atšķirīgs no oriģināla: apaudzēts ar sarežģītiem psihoanalītiskiem rīcības motīviem (tādi ekskursi apziņas tumšajā zonā režisoram tīk – savulaik viņš tos ir noorganizējis ne vien Brīnumzemes Alisei, bet pat lācītim Pūkam) un dāsni papildināts ar simboliskām zīmēm, vedinot ikdienas pelēkajā realitātē meklēt mīta aprises.

Mistera Bīna dramatiskā versija

Izrādes sākums todien kavējas, bet tad arī beidzot tiekam ielaisti zālē. Scenogrāfa Valtera Kristberga iekārtotā telpa grimst pelēkā mijkrēslī. Gultā zem segas knosīdamies, plecīgs vīrietis ap gadiem četrdesmit bez apstājas skaita lūgšanu, kas piedienētu piecgadīgam knēvelim: "Nu es gribu gulēt iet, Tēvs, slēdz manas acis ciet. Ja tiks čura gultiņā, lai līdz rītam izžūst tā." Vīrietis ir Jānis Jansons, saukts par Jāsonu, un viņa spēja adekvāti uztvert apkārtējo pasauli acīmredzami ir stipri ierobežota. Kopā ar Jāsonu gultā atrodas arī mīļmantiņa: Peltolas scenārijā – zaķītis, bet izrādē – lācītis, gluži kā britu TV seriāla dīvainim misteram Bīnam. Un Jāsons jau arī ir tāda kā mistera Bīna dramatiskā versija, tikai uz visādiem ļauniem stiķiem naskais Bīns viens pats mundri ceļo pa pieauguša cilvēka dzīves maršrutiem, kamēr Kaspara Zvīguļa labestīgajam Jāsonam allaž blakus ir Māte.

Māte – Indra Burkovska – telpā pārvietojas ar zināmu piepūli: viņas kājas, tūskas polsteros biezi ievīstītas, atgādina stabus, reizēm pat spieķis vajadzīgs, lai tiktu uz priekšu. Bet gara spēka un enerģijas viņai netrūkst. Mugura stalti izslieta, pazemā, kā aizsmakusī balss – skaļa un noteikta. Aust rīts, iemirdzinot bālu gaismas kūli, un Māte modina Jāsonu; tad liek viņam izģērbties un teju vai rituālā svinīgumā mazgā dēlu lielā skārda vannā, ko izvelk spēles laukuma vidū. Ierastā ņemšanās ar vannu, ūdens šļaksti, noģērbšanās, slaucīšanās, apģērbšanās kalpo kā fons Jāsona turpmākajam dienas plānam un uzvedības vadlīnijām, kuras viņš, Mātei piepalīdzot, balsī atkārto kā iemācītu dzejolīti. Lasīt Jāsons neprot, tāpēc visam jābūt ierakstītam atmiņā. Monotonā divbalsība, mātei un dēlam skandējot vienas un tās pašas frāzes, atgādina buršanos, kas skatītāju iegremdē gluži kā transā.

Jāsons brauks uz pilsētu iepirkties: iekāps autobusā, pasveicinās šoferi, ies uz aptieku un konditoreju, bet pirms tam būs brauciena nozīmīgākais pasākums – viņš izņems no bankomāta naudu, uzspiežot pinkodu, kuru neviens, neviens nedrīkst zināt un kura ciparu kombināciju veido Jāsona kurpju un cepures izmērs.

Kaspars Zvīgulis Jāsonu spēlē ar apbrīnojamu konkrētību, koncentrējoties uz katru vissīkāko darbību kā uz kaujas uzdevumu, kura izpildīšana sagādā uzvaras prieku un gandarījumu Jāsonam pašam, bet vēl vairāk – viņa Mātei. Jo viss, kas tiek darīts, ir sava veida treniņš, pasākumu komplekss, lai Jāsons sagatavotos patstāvīgai dzīvei, kad Mātes vairs nebūs.

Zvīguļa Jāsonā pārsteidz un piesaista mulsinošais kontrasts starp pieauguša vīrieša kalsno, muskuļoto augumu un bērnišķīgo centību, ar kādu viņš izpilda visikdienišķākās darbības. Izrādē ir vairākas epizodes, kurās Jāsons vingro – cilā hanteles vai pievelkas ar rokām pie stieņa griestos. Uz kailās muguras saspringst muskuļi, un uz mirkli iešaujas prātā, ka nebūtu lāgā, ja šajā cilvēkā pamostos agresija. Bet Jāsons ir stiprs un… labs. Viņš masē Mātes pietūkušās kājas, apskauj viņu, skūpsta, atkārtojot pie sevis, ka mammu uz lūpām bučot nedrīkst, tikai uz vaiga. Jāsons ir Mātes sargs. Izrādē šī metafora vizualizēta gluži burtiskā nozīmē – Jāsons, bruņojies ar rotaļu bisi, metas sargāt durvis, kad pie tām klauvē kaimiņiene Ilze.

Neatkāpjas doma par argonautu mītu

Sirku Peltolas lugā Māte ar saviem labajiem nodomiem bruģē ceļu uz elli. Iestāstot Jāsonam, ka uz bankas kartes ir viņas pensija, dēla mantojums un visa nākotne, Māte Jāsonā rada pārliecību, ka bankas karte ir dzīves augstākā vērtība, kaut patiesībā uz kartes, lai lieki neriskētu, noguldīta pavisam maza naudiņa. Un tās ir traģiskas pārrēķināšanās sekas, ka Jāsons, domādams esam uz spēles savu un Mātes dzīvi, nogalina cilvēku, kurš viņam karti izkrāpis.

Regnārs Vaivars akcentu no traģiskas alošanās pārvieto uz Mātes kontrolējošo dabu. Režisoram mātes un dēla attiecības, šķiet, likušās pārlieku idilliskas un sadzīviskas, tāpēc viņš tajās tiecas uztaustīt psihoanalītisku "oderi" un pārlaicīgu dimensiju, par ko izrādē nepārprotami signalizē īpašs tehnoloģisks aprīkojums. Māte saziņā ar dēlu vairākkārt izmanto primitīvu rāciju, un viņas balss, rācijas čerkstoņas pārvērsta un skaļa, Jāsona ausīs skan kā balss no kosmosa, kā Dieva balss. Māte ir Jāsona Dievs, un tieši to Regnārs Vaivars viņai pārmet. Režisoraprāt, šī vēlēšanās būt dēla vienīgajai autoritātei nav nesavtīga. Tā izriet no egoistiskas vēlmes nodrošināties pret vientulību, un Jāsona garīgā atpalicība ir tie groži, kas palīdz Mātei noturēt dēlu savā tuvumā un kalpo kā attaisnojums viņas varmācīgajai tieksmei kontrolēt katru Jāsona soli.

Izrādē ir aina, kurā Indras Burkovskas Māte sagaida Jāsonu, uzposusies brokāta kleitā, uzkrāsojusies un mulsi koķetīga, tādējādi dodot mājienu, ka uzlūko dēlu ne tikai kā dēlu, bet arī kā vīrieti – mīļāko. Scenārijā Regnārs Vaivars, raksturojot septiņdesmitgadīgās (!) sievietes izskatu un uzvedību šajā brīdī, ierakstījis vārdus "skaistā ragana". Varbūt tāpēc (un ne tikai Jāsona vārda dēļ), izrādi skatoties, neatkāpjas doma par argonautu mītu. Gluži kā burve Mēdeja Māte Jāsonu savaldzina un pēc tam iznīcina, projicējot viņā vienlaikus dēlu un nodevīgo mīļoto. Atbildību par Jāsona rīcību režisors uzkrauj tikai un vienīgi mātes pleciem un apstiprina savu spriedumu ar simboliskām zīmēm.

Spēles laukuma tālākajā plānā novietotā gulta ir ne tikai mēbele, bet arī zemapziņas telpa, kur, mātei apguļoties, līdzās guļ dēla nogalinātā jaunekļa ķermenis. Tā ir arī telpa, kur Jāsons mēdz saritināties kā embrijs mātes klēpī. Savukārt nemainīgi pļerkstošais televizors brīžam rāda kustīgas bildes, bet citkārt pāri ekrānam šaudās melnas strīpas un dīvainas skaņas, kas šķiet signalizējam par pieslēgšanos kādām kosmiskām sfērām, kuras tāpat kā likteni ietekmēt nav cilvēka spēkos.

Eņģeļu taisītāja un draugi-krāpnieki

Mātes un dēla rūpīgi sargātā divvientulība abiem būtu drošs patvērums, ja to neapdraudētu apkārtējā pasaule, ko izrādē reprezentē kaimiņiene Ilze un divi jaunieši, kuri kā likteņa pirksts gadās Jāsona ceļā. Daces Bonātes Ilze – "eņģeļu taisītāja", kas piepelnās ar nelegāliem abortiem, – iznirst šķietami no nekurienes un tā kā ir, tā kā nav klātesoša. Reizēm sakliedzas ar Indras Burkovskas Māti, reizēm liekas aizsnaudusies, bet tieši viņai izrādē atvēlēta situācijas novērtētājas funkcija. Aktrise Ilzi apveltī ar krietnu devu vientulības īgnuma. Varbūt Ilzei krīt uz nerviem, bet varbūt vienkārši skauž Mātes un dēla ciešās attiecības, jo pašas meita par māti neliekas ne zinis. Kostīmu māksliniece Madara Botmane Ilzi ieģērbusi tādā kā vatenī, pelēkā un bezformīgā, ap stilbiem kūļājas treniņbikses, kājas ieautas pelēkos sporta apavos. Vispār ne tikai spēles telpā, bet arī Madaras Botmanes kostīmos dominē pelēkie toņi – zīme provinces dzīves vienmuļībai. Tos iztraucē vien Mātes gaišā, spīdīgā brokāta kleita, kad viņa grozās dēla priekšā, saposusies "skaistās raganas" tēlā, Jāsona sarkanā beisbola cepure un koši sarkanie dūraiņi, kurus Jāsons pošas dāvināt jauniegūtajai "draudzenei" Vairai.

Abi blēdīgie jaunieši – Vaira un Miks (lugā Vanesa un Mikijs) – ir pavisam parasts pārītis, kas dzīvo no rokas mutē un cenšas izmantot katru "vieglas" naudas iegūšanas iespēju. Regnārs Vaivars savā scenārijā Vairai un Mikam adresē trāpīgu salīdzinājumu – lapsa Alise un runcis Bazilio –, jo, viņu nepavisam ne godīgos nolūkus pieņemot par draudzības izpausmi, Jāsons iekrīt lamatās.  

Taču izrādē viņi ir visgrūtāk uztveramie raksturi. Abi aktieri – Liene Sebre un Igors Šelegovskis – ir jauni, pievilcīgi, izskatās stipri inteliģenti un šķiet piederīgi citai, augstākai sociālai kategorijai nekā lugā ierakstītie dzīves apbružātie mīlnieki, kuriem jātiek vaļā no negribēta bērna. Vaira un Miks nemitīgi apkampjas, atgrūž viens otru, atkal saiet kopā un kaut ko dudina savā starpā. Vaira riņķo ap laternas (?) stabu un mēģina cilāt kājas kā dejotāja naktsklubā, Miks smaidīgs vazājas apkārt. No aktieru šķietami nevērīgās, telpā izkaisītās fiziskās eksistences grūti nojaust, kas un kāpēc notiek starp viņiem abiem līdz brīdim, kad pie apvāršņa parādās Jāsons, pret kuru Miks izturas pieglaimīgi draudzīgi kā pret potenciālu naudas avotu Vairas aborta finansēšanai. Vairas attieksme, šķiet, ir sarežģītāka – cauri tumšo matu šķipsnām viņa pavedinoši uzlūko Jāsonu, pieskaras viņam, atmodinot mūžīgajā bērnā līdz šim nepazītu jutekliskumu, tad nokaunējusies atraujas un veras Jāsonā ar skatienu, kurā ziņkāre mijas ar žēlumu un līdzcietību. Liekas, ka režisoram Vairas un Mika attiecības un dzīve ir bijusi svarīga vien tiktāl, ciktāl tā kalpo kā katalizators Mātes un Jāsona arhetipiskā attiecību modeļa izrisinājumam.

Scenārija iespaids un Kaspars Zvīgulis

Lai cik atšķirīgi no oriģināla būtu Regnāra Vaivara iecerētie akcenti, vienā, jāteic, diezgan pašsaprotamā "punktā" viņš ar lugas autori ir solidārs. Dzīve turpinās, un viss tajā atkārtojas. Spēles telpas pelēkajā mijkrēslī izgaismojas fināla aina, kurā Vaira ar bērnu zem sirds vientuļi nīkst ārā uz soliņa. Viņai blakus apsēžas Krišjāņa Botmaņa ielas puika un lietišķi konstatē: "Labi, ka būsi mamma – piedzims bērns un viņš par tevi rūpēsies." Bērns vienmēr nozīmē nākotni, lai kāda tā būtu.

Pārcilājot redzēto, neatstāj sajūta, ka lugas materiāls un varbūt arī aktieri (apzināti? neapzināti?) pretojas Regnāra Vaivara varenajam uzstādījumam "iespēlēt" mātes un dēla attiecībās mīta metus un antīkās traģēdijas dimensijas. Bet – teātra apskatnieks/apskatniece ir vājš radījums – režisora scenārija izlasīšana neapšaubāmi atstāj iespaidu un liek saredzēt izrādē ne vien reāli eksistējošo, bet arī gribēto. Turklāt tas, kā spēlē Kaspars Zvīgulis, ir fascinējoši.

Tēmas

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!