Par režisora Aika Karapetjana izrādi "Fēlikss, Anatolijs un Ilona" Jaunajā Rīgas teātrī
Grūti nepamanīt retu notikumu Latvijas kultūrtelpā – režisora Aika Karapetjana pirmizrāžu sesiju oktobrī: festivālā "Riga IFF" pirmizrādi piedzīvojusi filma "Bezkaunīgie", bet 20. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī – Justīnes Kļavas lugas iestudējums "Fēlikss, Anatolijs un Ilona". Šis raksts nepretendē uz teātra kritikas kvalitātēm, bet drīzāk ir viedokļa izklāsts, balstoties personiskās izjūtās, novērojumos un asociācijās, kas manī dzima, skatoties izrādes ģenerālmēģinājumu.
Esmu dzīvojusi deviņdesmitajos gados, kuros risinās izrādes sižets, un, jo vecāka kļūstu, jo vairāk novērtēju šo jaunības bagāžu. Esmu visnotaļ pārliecināta, ka piederu pie pēdējās paaudzes, kurai vēl labā atmiņā iespiedušies laiki bez interneta, laiki, kad bērnu tiesības nestāvēja pāri visam, jeb, kā to sauca mani vecāki: "bērni runās tad, kad vistas čurās"; laikā, kad rasols bija neiztrūkstoša viesību delikatese, feisbuku, instagramu un tinderi aizstāja jebkāda formāta pasākumi pirtī, frāzei "padod man skrūvi" nebija nekāda sakara ar remontdarbiem, un, kad piecu gadu vecumā sajaucu savu "Sprite" graņonku ar tēta šnabja graņonku, izšaujot to sausu, neviens nemetās mani vest uz bērnu slimnīcas atkačalku, tikai paskaloja mutīti un nedaudz saskuma par velti izlietoto mantu. Vārdu sakot, es saprotu, ka neba viss leģendārajos deviņdesmitajos bija ideāls, bet, lūkojoties ar distanci, esmu ārkārtīgi priecīga, ka piedzimu laikā, kas man ļāva uzkrāt šīs atmiņas kaut vai tāpēc, lai labāk saprastu, ka pieredze, kas piemeklē izrādes varoņus, patiesībā ir universāla, jo sapņi ir mums visiem – gan tie, kas piepildās, gan tie, kas tiek padirsti.
Negrasos atstāstīt izrādes sižetu, lai arī esmu droša, ka prieku par izrādi tas nemazinātu. Pirmkārt: pateicoties nerimstoši aktīvai skatuves darbībai, kurā jūtama režisora kinematogrāfa pieredze, vairākos plānos radot autentiskas un dzīvelīgas mizanscēnas. Otrkārt: pateicoties asprātīgiem dialogiem un valodas līkločiem, ko papildina aktieru radītie tēli, to akcenti un izkāpinātais manierīgums. Tāpēc vēlos runāt tieši par varoņiem, vidi un laiku uz skatuves. Kristīnes Jurjānes radītā telpa un varoņu ārējais veidols ir pirmais, kas sasmīdina ar precīzi piešķirto raksturu. Ieraugot Jevgēnija Isajeva atveidotā varoņa bāru, rodas sajūta, ka visi tajā esam bijuši, turklāt – ne reizi vien. Koka paneļu apdare, labierīcības, kuras sanitāro prasību neievērošanas dēļ nudien nav pelnījušas šo apzīmējumu (labāk paliksim pie deviņdesmito termina "havaja"), kā arī apšaubāmas gaumes mākslas objekts – kokgriezumā attēlota Rīgas panorāma. Un kā tad bez tā, jo deviņdesmitie asociējas ar laiku, kurā, atrodot kaut ko tīkamu, patērējām to līdz nelabumam, gluži kā dziesmu "Lambada". Mēs patiesi esam bijuši šajā vietā ne reizi vien, jo aizraujamies ar aizgājušo laiku glorificēšanu un veidojam vintāžas kultu, kā rezultātā visi stilīgākie bāri Rīgā tiecas izskatīties tieši tā kā Isajeva varoņa "Eldorado", un burciņas, ko īpašnieks/bārmenis/90. gadu gangsteris atmazgājis no mīzeļiem, nu pērkam "Tiger". Un es nemetu ar akmeni, jo pati biju pirmā, kas pirka burciņas, un joprojām apgrozos šajos lokālos; es tikai tāpat kā izrāde atgādinu – paši par sevi vien smejamies.
Tomēr stāsts, protams, ir par ko vairāk nekā tikai par spilgto laiku. Bārā "Eldorado" satiekas cilvēki, kuri alkst pēc kā vairāk. Neatkarīgi no biogrāfijas un etniskās izcelsmes viņiem ir sapņi, un tieši tas šos varoņus vieno un šķir. Turklāt, piepildot savus sapņus, viņi var nemanot sagraut otra sapņus. Domino kauliņu klišeja šeit ir īsti vietā, jo, lai cik hiperbolizēta un izkāpināta ir Karapetjana un komandas radītā pasaule, tā ir atpazīstama tieši šī iemesla dēļ – mēs visi zinām, kā ir vēlēties, cerēt un vilties.
Andra Keiša atveidotais Fēlikss ir platīnblonds, ūsains un iespīlējies džinsa audumā kā otrā ādā, kas reprezentē to, kāds viņš alkst būt. Arogants, eksotisks, cienījams, stilīgs, piedzīvojumu stāstiem bagāts vīrietis, kurā plūst zilās asinis. Viņa stāstnieka maniere ir tik izkopta un dzīva, ka apbur it visus. Fēlikss kā Minhauzens savos zvejniekstāstos savij iedomas ar realitāti un piedēvē vēlmēm īstenības vērti. Tomēr pāri viņa bravūrai, pāri jokiem un leoparda raksta apakšbiksēm viņa varonī jūtams tāds cilvēciskums, tik patiesas ilgas pēc tuvības, ka gribot negribot nākas patiesi just līdzi viņa neatslābstošajiem un neētiskajiem pūliņiem panākt savu. Visticamāk, tas liecina par cilvēka mūžīgo vēlmi ticēt, ka mīlestībā un karā visi ieroči ir atļauti, un, skatoties uz Fēliksa un Anatolija tuvināšanos, pārņem iracionāla cerība uz laimīgām beigām.
Fēliksa mīlas alkās aizmiglotās acis pamana Viļa Daudziņa atveidoto Anatoliju. Visbrīnišķīgākais šajā faktā ir tas, cik nepamanāms patiesībā ir Anatolijs. Viņš ir vienkāršs cilvēks, kuram reiz bija lieli sapņi, cerības un mērķi. Cilvēks, kas spēj disciplinēt sevi, bet nespēj aizrādīt citiem. Viņš pieņem apstākļus, un, par spīti tam, ka Anatolija zināšanu kapacitāte atsevišķās jomās noliktu citus uz lāpstiņām, viņš nespēj iestāties pret autoritātēm, tāpēc ļaujas likteņa plūdumam. Izrādē viņš ir krievs, kas slikti runā latviski, bet iemieso to, ko mēs katrs laiku pa laikam nesam sevī. Neprasmi vai gļēvulību iestāties par sevi, aizstāvēt savus uzskatus, uzņemties atbildību par savu dzīvi. Reiz pati pazinu tādu Anatoliju – tas bija mana mikrorajona santehniķis. Brīnišķīgs un tomēr tik sarežģīts, tik neviennozīmīgs savā esamībā – izpalīdzēs jebkurā diennakts stundā, bet nekad nevar beigt vāvuļot. Vienmēr sakopies, bet pie krūtīm Georga lente. Vienmēr sasveicinājās ar manu trīskilogramīgo suni, bet sauca to par kaķi. Anatolijs ir brīnišķīgs, bet tomēr mēs gribam, lai viņš valkā latvju ancuku un izdara skaidras izvēles. Tā mums visiem būtu vieglāk, jo nebūtu jāizdara izvēle, ko īsti mēs par šādiem Anatolijiem domājam.
Visbeidzot – Ilona (skatījos ģenerālmēģinājumu ar Sabīni Tīkmani, bet lomu atveido arī Marija Linarte). Ne tāpēc, ka mazāk svarīga, bet tāpēc, ka viņas liktenis mani nomāc visvairāk, atstāju Ilonu kā pēdējo no titula trio. Apzīmējumu "bomzene" neizvēlējos es, bet gan pati Ilona, kas apgalvo, ka tieši tik tālu viņu novedusi kopdzīve ar Anatoliju. Skarbais apzīmējums visdrīzāk liecina par Ilonas emocionālo stāvokli, jo esmu diezgan pārliecināta, ka ir daudz bezpajumtnieku, kuri sevi nekad nedēvētu par bomzi, un daudzi gana turīgi ļaudis, kuru iekšās palicis vien bomzīgs tukšums. Tomēr Ilona, tāpat kā Anatolijs, zem ārējās nabadzības slēpj ko daudz vairāk. Ilona izrādē parādās samērā vēlu – tikai tuvojoties pirmā cēliena izskaņai. Tā ir jauka, intrigu raisoša detaļa, jo neba velti nosaukumā ir sievietes vārds. Taču, kad Ilona parādās, viņa to dara ar vērienu. Atšķirībā no Fēliksa viņa savu tēlu lieki nespodrina un sauc lietas īstajos vārdos. Fēliksam un Ilonai ir daudz vairāk kopīga nekā Ilonai un Anatolijam, tomēr pretpoli pievelkas. Ilona ir ne tikai jaunāka par Anatoliju, bet arī vērsta uz tālejošāku, daudzpusīgāku sapņu piepildīšanu, kā arī ekstrēmāku līdzekļu izmantošanu. Tomēr arī viņa ar visu savu aprēķinu ir vienkārši cilvēks, kas vēlas vairāk, nekā viņai jebkad ir bijis. Viņas vienkāršība nav prastums, tā ir spēja pielāgoties jebkādiem apstākļiem un neatlaidīga vēlme sasniegt vairāk, kas, distancējoties no konteksta, ir apskaužama kvalitāte. Domājot par Ilonu, prātā nāk eksistenciālā koķetērija ar jautājumu: "Vai tu labāk izvēlētos dzīvot mīlestībā un nabadzībā vai vientulībā un bagātībā?" Nedod dievs atbildēt uz šo jautājumu brīdī, kad dārgākais, kas palicis, ir vien sudraba kuloniņš ar dzintaru no Miķeļbākas!
Nozīmīgi izrādē ir Amerikas latviešu emigrantu tēli, ko asprātīgi atveido Baiba Broka un Kaspars Znotiņš. Grūti izteikties par šiem varoņiem, neatklājot izrādes sižetu, tāpēc viņi, tāpat kā izrādes nosaukumā, arī manā atsauksmē paliek nepamanāmāki, tomēr tā nenotiek izrādē. Manām deviņdesmito gadu atmiņām piedien arī amerikāņu radi (tā mēs viņus saucām, lai arī no asinsradniecības tur nebija ne miņas). Tie bija un ir brīnišķīgi cilvēki, kuri lielākoties palīdzējuši Latvijas attīstībai un cēluši valsts tēlu ārpus robežām, tomēr viņu realitāte ir tieši tik attālināta no Latvijas sociālpolitiskajiem apstākļiem un ikdienas sloga, kā redzams šajā lugā. Lai cik piemīlīgs būtu trimdas latviešu mīkstā "l" lietojums vārdā "sauļe", cīņa par tā atgriešanu valodā tomēr nav aktuālākā Latvijas problēma. Mēs dzīvojam pasaulē, kur kāds cīnās par vīriešu dzimtes lietojumu sievietes uzvārdā (Velta Rubenis), tikmēr kāds cits – par izdzīvošanu.
Iestudējumā būtisku vietu ieņem sociālpolitiskās realitātes kritika, kas precīzi ievīta varoņu biogrāfijā un attieksmē citam pret citu. Atsaucoties uz politiķu iecienīto izteikumu par sarkano līniju šķērsošanu, gribas teikt, ka šī izrāde tās nevis šķērso, bet brutāli bradā pa tām, uzsverot, ka dzīvošana savu principu veidotā universā ir ekskluzivitāte, nevis norma. Anatolijs apgalvo, ka visu dzīvi sapņojis nokļūt vietā, kur atļauts it viss. Lielā mērā šī izrāde ir tāda vieta. Ne tikai varoņiem, bet arī skatītājiem – mēs smejamies par politnekorektiem jokiem, attaisnojam un jūtam līdzi tiem, kas dara pāri citiem, esam liecinieki tam, kā dzīve (un ne tikai) mēdz paņemt cilvēkus priekšā.
Esmu droša, ka būs cilvēki, kuriem traucēs izrādē izmantotie verbālie vai taktilie gājieni, esmu pārliecināta, ka uz izrādi nāks cilvēki, kuri tajā redzēs sevi, tomēr vēlēsies to noslēpt. Un gan jau būs arī tādi, kuri aiz parūkām un ūsām nesaskatīs neko inovatīvu. JRT aktieru māka virtuozi iznest raksturlomas nav jaunums, tāpat kā atskatīšanās uz haotisko laiku pēc neatkarības atjaunošanas. Cauri smiekliem dažu brīdi pielavās nelāga apziņa, ka "neviens šeit nav īsti riktīgs" (domājot sabiedrību kā tādu, ne varoņus). Tas liek zaudēt cerības staru par nākotni. Vēl jo vairāk to pastiprina video arhīva materiālu izmantojums, kas liek domāt, ka mainījies nav nekas, izņemot faktu, ka dažus kungus pametuši to biezie matu ērkuļi. Neviennozīmību pierāda arī izrādes fināls jeb drīzāk – fināli. Es teiktu, ka iestudējumā to ir trīs. Ja izvēle būtu manās rokās, es nobeigtu ar pirmo, jo naivi ceru, ka priekšā ir labāki laiki, un savtīgi vēlos, lai kultūra mani iedvesmo turpināt cerēt, ne padoties. Pie otrā fināla biju pārliecināta, ka tomēr Karapetjans, paliekot uzticīgs skarbajam kino rokrakstam, izrādi noslēgs ar to. Taču izrāde beidzas ar finālu numur trīs – visreālistiskāko, jo dzīve ir bumerangs. Vai varbūt katram no trim galvenajiem varoņiem ticis pa savam stāsta nobeigumam? Tomēr, lai kuru finālu šim stāstam izvēlētos jūs, aicinu, lai tas atgādina par neapstrīdamo patiesību – mēs visi gribam, lai mūsu sapņi piepildās.
0