Lindas Rudenes bijušais galds
 
Raksti
22.12.2021

Toksiskie galdi

Komentē
0

Tas sākās šīgada 1. maijā. Biju ar nepacietību gaidījusi šo dienu jau mēnesi. Ne tāpēc, ka Darba svētki man būtu īpaši mīļa svinamā diena, bet tāpēc, ka šī bija viena no manas personīgās evolūcijas dienām. Diena, kad no 27m2 lielā vienistabas dzīvokļa pārcēlos uz 37m2 lielu vienistabas dzīvokli.

Neaptveramais plašums sākumā mani burtiski paralizēja. Biju pieradusi visu iedzīvi kārtot pēc matrjošku principa – kaste iekš kastes, iekš kastes, iekš kastes. Kādā "sakārto savu miskasti un kļūsi par miljonāru" stila raidījumā dzirdēju, ka brīvas horizontālas virsmas, ienākot telpā, nekavējoties rada ilūziju, ka tā ir kārtīga. Kopš tā brīža esmu centusies turēties pie šī principa, tomēr jāatzīst, ka 27m2 lielajā dzīvoklī nevarēju diez ko izpausties ar horizontālu virsmu atbrīvošanu.

Pat trakāk: kādas sarunas laikā secināju, ka manā mājoklī šādu virsmu teju nav, jo man nav galdu. Nedz ēdamgalda, nedz rakstāmgalda, pat ne žurnālgaldiņa. Iepriekš netiku aizdomājusies, cik tas ir jocīgi, ņemot vērā, ka ir visai maz lietu, ko daru tikpat bieži, cik ēdu un rakstu. Sarunai ritot tālāk, norādīju, ka tā nav vis kāda oriģināla bezgaldu sekta, kuras biedre es būtu, bet pavisam racionāls, mazās kvadratūras diktēts uzstādījums. Mans sarunas partneris gan, šķiet, vīlās pragmatiskajā skaidrojumā, akcentējot, ka gaidījis – tas būs kāds dumpiniecisks feminisma manifests par sievietes emancipāciju un brīvību no visa veida galdiem, kas tā vai citādi piespiež ielikt savas darbības konstruētās, strukturētās izpausmēs. Tas patiešām būtu bijis daudz stilīgāk. Bet, samierinājusies ar savu nestilīgumu, neilgi pēc šīs sarunas sāku meklēt jaunu mājokli un nu, pašā pavasara pilnbriedā, biju ievākusies pilī, kurā mani sagaidīja gan ēdamgalds, gan žurnālgaldiņš.

Attiecības ar ēdamgaldu jau sākotnēji bija ļoti pozitīvas un patīkamas. Man pret to nebija nekādu iebildumu. Tā dizains mani apmierināja gan vizuāli, gan praktiskajā pielietojamībā. Šķita, ka arī tam nav iebildumu pret mani, un es visai pacilāti lūkojos uz mūsu kopējo ceļu nākotnē. Tas nebija tipisks galds – vienā no tā sāniem bija izvietoti plaukti, kuros es uzreiz novietoju pa kādai matrjoškas kastītei, lai jau sākotnēji dibinātu harmonisku attiecību pamatu, parādot, ka novērtēju tā funkcionalitāti. Pretī saņēmu patīkamu pārsteigumu – galda augstākais plaukts, kas sākotnēji nešķita visai lietderīgs, ātri vien uzrādīja neizsmeļamu potenciālu, pierādot, ka tā augstums ir kā radīts manu iecienīto vīna pudeļu glabāšanai. Vārdu sakot, manās un ēdamgalda attiecībās jau no sākta gala valdīja abpusēja harmonija un cieņa vienam pret otru, kamēr situācija ar žurnālgaldiņu bija pilnīgi pretēja.

Jau no pirmā acu uzmetiena man bija skaidrs, ka neatradīsim kopīgu valodu. Iepriekšējais dzīvokļa īrnieks to tika izmantojis kā televizora galdu, bet, ja nepieciešamību pēc galdiem iepriekšējā dzīvoklī es laiku pa laikam tomēr izjutu, tad nepieciešamību pēc televizora nudien ne. Skaidrs, ka vieni un tie paši finiera saplākšņi atkarībā no konteksta var tikt saukti dažādi, tomēr arī žurnālgaldiņš savu potenciālu manās mājās nevarētu realizēt. Es, protams, mēdzu iegādāties pa kādam žurnālam, taču pēc interesējošo rakstu izlasīšanas tie ērti noguļas grāmatu plauktā izveidotās kaudzes virspusē, kur bezcerīgi gaida pastaro dienu, kad tos pārlapošu. Sapņot, protams, nav slikti, bet, ja tāda diena nepienāca pat pandēmijas laikā, tad visticamāk...

Vēl šo svešķermeni, ko, parakstot īres līgumu, negaidīti biju adoptējusi, mēdz saukt arī par kafijas galdiņu. Kafiju uzskatu par ikrīta rituāla naglu, tomēr vislabāk tā garšo, sēžot pie loga un vērojot kādu slinku rajona runci vai dzērāju vai ar uzmundrinošiem malkiem atbalstot tevi, kamēr veries vannasistabas spogulī un steigā centies nomaskēt negulētās nakts lieciniekus, zilos riņķus. Tomēr, lai kā es cienītu un godātu kafiju, tai nav vajadzīgs atsevišķs galds. Vismaz ne manā dzīvē. Es, protams, saprotu, ka viss ar laiku mainās un pēc gadiem četrdesmit, kad pie manis viesosies draudzenes un viss, ko mēs vēlēsimies, būs patrīt mēles par aizgājušajiem laikiem un apēst kādu vafeļtortīti, es ar lielāko prieku istabas vidū izbīdīšu savu multifunkcionālo žurnālkafijtelevizorgaldiņu, bet pagaidām es tajā redzēju nevis ieguvumu, bet vienīgi slogu.

Galu galā, lai arī kāda būtu šī galdiņa sūtība pasaulē, mūsu attiecības jau pašā saknē nokāva fakts, ka man tas likās bezgala neglīts. Es negribēju ar to sākt, lai neizskatītos, ka spriežu par vīru pēc cepures, bet tāda nu ir skaudrā patiesība. Tas uzkrītoši neiederējās starp manām mēbelēm un aizņēma pārāk daudz vietas, lai es pieciestu tā neglīto klātbūtni. Tāpēc, nekaunīgi ignorējot faktu, ka citi cilvēki brīvdienās, iespējams, vēlas atpūsties, devu ziņu dzīvokļa apsaimniekotājam, ka būšu pateicīga, ja minētais objekts tiks aizvākts. Viņš piekrita un apsolīja pēc svētkiem to izdarīt. Es biju laimīga, mans jaunais miteklis bija iekārtots. Kas par plašumu! Es vairs neredzēju ārdurvis, sēžot gultā. Iededzināju sveces. Atvēru pudeli "Prosecco". Iesēdos dīvānā. Iedzēru malku. Un tad… pieļāvu liktenīgu kļūdu. Noliku glāzi uz žurnālkafijtelevizorgaldiņa. Tā tās sākās – mūsu toksiskās attiecības.

Ja jau tu te stāvi, kāpēc man tevi neizmantot? Ja jau esam te satikušies, varbūt tā tam bija jānotiek? Likteņlīnijas. Nemanāmi, bet bīstami strauji es sāku pierast pie tā klātbūtnes manā ikdienā. Pirmajā vakarā tas jau turēja ne vien manu glāzi, bet arī "Prosecco" pudeli, izēsto vakariņu šķīvi, telefonu, datoru, sveces, bet vakara nobeigumā pat manas kājas. Attiecības attīstījās strauji, un mani sāka mākt pamatīgas bažas, jo zināju, ka priekšā vēl trīs valsts svētku brīvdienas, kuras mums nāksies pavadīt kopā.

Svētku karstumā aizmirsis par manu lūgumu, nama apsaimniekotājs neieradās pēc  galda, un, lai arī zināju, ka mūsu attiecības varētu izbeigt viena "WhatsApp" ziņa, tomēr klusēju.

Ātri vien biju nonākusi nepārvaramā pieraduma gūstā. Gāja dienas un nedēļas. Galds bija kļuvis par daļu no manas ikdienas. Es tam vairs nepievērsu lielu vērību. Tikai reizēs, kad ielaidu savā mājoklī kādu jaunu viesi, galds kā Pelnrušķītes kariete atkal pārvērtās par ķirbi un es nekavējoties uzskatīju par nepieciešamu attaisnot tā klātbūtni telpā. Tomēr viesus es neuzņēmu bieži. Godīgi sakot, vasarā pat sevi dzīvoklī neuzņēmu diez ko bieži, dienas pavadot darbu skrējienā, bet tveicīgajās naktīs veldzēju slāpes pēc dzīves. Veltīju galdam dalītu uzmanību un neilgajos brīžos, ko pavadījām kopā, pat sāku novērtēt to, ko iepriekš biju zākājusi.

Tomēr vasaras tveice pārgāja. Pienāca rudens. Viss atkal bija mainījies tik pēkšņi, cik pēkšņi aizdegas porolona matracis (tas notiek ļoti ātri, esmu redzējusi video!). Dzīve bija veikusi kārtējo 180 grādu pagriezienu, kā rezultātā man it nemaz negribējās pamest mājas. Gluži pretēji – man gribējās tās pielāgot situācijai, tāpēc, apbruņojusies ar īsteni dumpinieciskai sieviešu tiesību cīnītājai raksturīgu spēku, nolēmu izmainīt arī savu istabas iekārtojumu par 180 grādiem. Pusotru stundu ilgajā hepeningā, kas prasīja pusotru nedēļu ilgu muguras rehabilitāciju, pārbīdīju skapi, dīvānu, grāmatu plauktus, krēslu, kurpju plauktu, puķu podus, spoguli, lampu un vēl dažus dekoratīvus elementus. Un, lai vai cik traumatiska šī pārbūve nebūtu bijusi maniem muskuļiem, beigas bija laimīgas. Viss it kā sastājās pa vietām. Dīvāna stūris tagad sadalīja telpu divās dažādās zonās. Iepretim tam slējās grāmatplaukti, kas nenoliedzami ir estētiski pievilcīgākais objekts, kurā vērties. Krēsls, kuru jau izsenis esmu iesaukusi par dramaturģijas troni, tagad atradās tuvāk palodzei – objektam, kas manā uztverē ir daudz vērtīgāks par jebkuru rakstāmgaldu, jo to, kas "notiek iekšā", savieno ar to, kas "redzams ārā". Vārdu sakot, it viss, kas bija man apkārt, bija atradis savu vietu, tāpēc, ieraugot pie sienas nogrūsto žurnālgaldu (es to vairs nespēju uzrunāt deminutīvā), krūtīs iedūrās asa sāpe. Mīļā miera vai kāda cita, tikpat bīstama mītiskā tēla dēļ pārāk ilgi biju dalījusi savu telpu ar emocionālo liekēdi. Nekavējoties uzrakstīju ziņu dzīvokļa apsaimniekotājam. Nākamajā dienā galdu aizvāca.

Rēķinājos, ka adaptācijas process varētu aizņemt pāris dienas. Kā jau teicu – pieradumam ir milzīgs spēks. Tomēr tas izrādījās daudz vieglāk, nekā biju gaidījusi. Pat vairāk – tā vietā, lai skumtu pēc aizgājēja, man pavērās pavisam jauna perspektīva – ko iesākt ar jauno 1x1,5m lielo platību, ko biju izkarojusi šajā cīņā.

Cilvēki baidās mirt vardarbīgā nāvē, taču statistika liecina, ka varbūtība mirt nelaimes gadījumā, ko izraisījusi mēbele, ir lielāka nekā aiziet bojā, piemēram, teroristu uzbrukumā. Vēl traģiskāks var būt tikai fakts, ka, visticamāk, lielāko daļu nāves gadījumu izraisījušas atbaidošas mēbeles. Man ļoti patīk dzīvot, un es plānoju to turpināt, tomēr neesmu gatava riskēt pieraduma dēļ.

Linda Rudene

Dramaturģe. Sarkastiska romantiķe. Raksta par to, ko redz. Sapņo redzēt to, par ko raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!