Foto: Juris Justs, "Riga street photography"
 
Proza
13.05.2020

Metronoms un mentola pastilas

Komentē
2

Kāds zvana un jautā, vai esmu aizņemts. Tas ir sarežģīts jautājums, jo tobrīd atkal klaiņoju pa Mežaparku un pētu vecus namus, kas paslēpušies tūjās, ar akmens kāpnēm un āra lukturiem – skatoties uz tiem, man ir patīkami un viegli iztēloties sevi tajos kā ciemiņu. Kādā citā, sen aizgājušā laikā un veidolā. Kā nesekmīgu ģimnāzistu, piemēram, kurš ieradies ciemos atrādīties savas draudzenes vecākiem. Lūk, es stāvu viņu priekšnamā – septembra vakarā, samulsis, viegli samircis lietū – un klausos viņas mātes pārspīlēti dramatizētos pārmetumus par to, ka esmu bez lietussarga. Draudzene stāv priekšnama galā, pie viesistabas durvīm, tuvāk nenāk un nedaudz zobgalīgi smaida, vērojot manu mulsumu. No mājas augšstāva, skaļi rībinot kāpnes, atskrien suns un ziņkārīgi metas mani apostīt, kamēr klusējot šņorēju vaļā zābakus. Man liekas, ka viņš saož tās pāris glāzes konjaka un lēto cigarešu smaku, kaut gan visu šurpceļu esmu centīgi košļājis mentola pastilas, un es jūtu, kā man piesarkst vaigi. Kad beidzot esmu ticis galā ar virsdrēbēm, tieku vests uz istabu, kur man jāiepazīstas arī ar vecomāti un jaunāko brāli. Ģimenes galva bieži aizkavējas darbā institūtā un vēl nav pārradies. Istabā uzklāts vakariņu galds, es tieku nosēdināts viņai blakus, un viņa joprojām smīn, iesāņus mani vērojot.

Tādos namos katrai lietai, katram sīkumam ir sava noteiktā vieta, kas nostiprinājusies gadu un gadu desmitu laikā. Teiksim, elegants metronoms, kuram šķietami vajadzētu stāvēt uz klavierēm, tik daudz reižu, slaukot putekļus, pārvietots no tām uz blakus esošo grāmatu plauktiņu, ka beigās tā arī tur iedzīvojies. Vai smags stikla pelnutrauks uz augstas kamīna dzegas – ģimenes galva varbūt gadus trīs pēc precībām centās izkarot tam vietu uz apaļā galdiņa pie kamīna, bet, ikreiz saimnieces pikti aiznests uz virtuvi, "lai nesmird", tas beigās atradis miera ostu uz dzegas, kur mazajai, elegantajai rokai līdz tam grūti aizsniegties. Neviena priekšmeta atrašanās vieta šādos namos nav nejauša. Vienīgais, kas tajā neiederas, ir kāds nesekmīgs ģimnāzists, kurš pēc vakariņām uz brīdi atstāts viesistabā neuzraudzīts ar savu izredzēto un viņas jaunāko brāli, kamēr vecāmāte devusies atgulties uz augšstāvu, bet māte aizskrējusi iedzert zāles pret migrēnu un piezvanīt uz institūtu, lai noskaidrotu, cik ilgi vēl kavēsies vīrs. Es saņemu un uzreiz atlaižu meitenes roku, tad jautāju kaut ko par viņas nedēļas nogales plāniem. Mazais brālis mūs vēro, pavēris muti, rokās sastindzis kubiks-rubiks. "Mēs ar Esteri domājam sestdien aiziet uz Botānisko dārzu," viņa saka. "Estere ir tā garā meitene ar savādo vārdu?" es jautāju un piemiedzu ar aci puisēnam. Viņš skaļi, līksmi iesmejas, tad, uzreiz sakautrējies, nolaiž acis un cītīgi sāk grozīt kubiku. Viņa nesmaida, ļoti nopietni lūkojas man it kā cauri, un es atkal saņemu viņas roku. "Es drīkstu nākt ar jums?" prasu. "Jā," viņa vēl aizvien ļoti nopietni atbild, tad piepeši pieliecas un uz mirkli pieglauž savu galvu manam plecam. Pēc brīža atgriežas viņas māte – Rūdolfu šovakar gaidīt nav jēgas, viņš nezinot, cikos atbrīvosies, un laikam jau vispār precēšoties ar savu institūtu un pārvākšoties turp dzīvot, pēc visa spriežot.

Es domāju par to, vai manas bērnības mājas kaut kādā mērā atbilst tām mājām, kas iekārtotas šajos vecajos, skaistajos namos. Droši vien daļēji. Kaut kādā mērā noteikti, citādi jau es nezinātu, kā tas ir. Tādas mājas bija arī maniem bērnības draugiem, un man tādās reizēm palaimējās ciemoties arī vēlāk. Mulsi mīdīties priekšnamā piemirkušā mētelī, klusi vēloties, lai mani vienkārši izdzen, nevis izturas kā pret to, kas neesmu un nekad nebūšu, bažīgi piedāvājot karstu tēju un mudinot nākt tālāk iekšā, siltumā. Vienkāršāk ir izlikties ar rīģipsi apsistos dzīvokļos, kuros vispār nesmaržo ne pēc kā un visu priekšmetu atrašanās vietas ir pavisam nejaušas ­– izņemot sodas paciņu virtuvē, kura palikusi vēl no iepriekšējiem īrniekiem un sagaidīs arī nākamos.

Bet sestdienu mēs pavadām Botāniskajā dārzā un, par brīnumu, ļoti jauki. Estere izrādās asprātīga un nedaudz mežonīga, par spīti dziļdomīgajam raksturam. Viņa visā nopietnībā mums ar Irēnu piedāvā saplūkt Indijas kaņepes, pārlienot pāri nožogojumam, un mums nākas viņu no šīs ieceres ilgi atrunāt. Brīžos, kad abas sarunājas savā starpā par lietām un cilvēkiem, kas man sveši, es viņas vēroju, mēģinot saprast, kas ir tas, kas pievelk vienu pie otras, jo abas liekas nepārvarami atšķirīgas. Jau pavēlu pēcpusdienā pavadu Irēnu mājās, mēs nesteidzīgi riņķojam pa tukšajām Mežaparka ieliņām, es cenšos viņu izklaidēt, runājot savas parastās blēņas, taču jūtu, ka viņa neklausās. Tikai atvadoties uz nama kāpnēm – atkal steidzīgi un kaut kā vainīgi – viņa man uz mirkli pieglaužas, pirms pazūd durvīs.

Es esmu pusaugu ģimnāzists – viegli asociāls laika pabērns, nevis jaunu meiteņu dvēseļu speciālists. Tāpēc braucu mājup tramvajā un rakstu viņai dzejoli uz sadīrātas cigarešu paciņas, bet vēlāk ilgi sēžu viens skvērā uz soliņa, tempjot portvīnu un iztēlojoties, cik ļoti viņai būs žēl, ja saķeršu plaušu karsoni un nomiršu. Tomēr tikai saaukstējos un nākamo nedēļu pavadu mājās, vakaros skrienot uz stūra telefonbūdiņu, lai viņai piezvanītu. "Ak, tas esi tu... es domāju, ka Rūdolfs zvana. Bet viņš jau diez vai mācētu telefongrāmatā savu māju numuru atrast. Tūlīt pasaukšu Irēnu," es dzirdēju reizēs, kad pacēla viņas māte. "Labvakar. Tā jau domāju, ka jūs. Ceru, ka veseļojaties un drīz apciemosiet mūs. Mazmeita tūlīt pienāks," reizēs, kad pacēla vecāmāte. Reiz pacēla viņas brālītis un izstāstīja man, ka aiz mājas esot gandrīz noķēris milzīgu vardi.

Apmēram tā, jā, es domāju, vērojot kāda veca, cēla nama vīteņaugiem ieskautos logus. Otrajā stāvā uz vienas rūts no iekšpuses pielīmēta zila kartona kaija lidojumā. Tā droši vien ir Irēnas istaba. Pie sienām sakārtas fotogrāfijas glītos, baltos rāmīšos, uz galdiņa pie gultas kādā pludmalē reiz savākti gliemežvāki un akmentiņi, uz krēsla atzveltnes uzmests viņas garais, pelēkais lakats. Vai mēs kādu vakaru tur abi sēžam uz gultas malas, klusām čukstoties? Diez vai. Nē. Tik tālu noteikti nenonāk. Tas nav tāds nams, kurā atļauties vaļības, ja arī pavisam nevainīgas, un manai ciemiņa lomai ir strikti novilktas robežas. Tāpat kā jaunas ģimnāzistes interesei par marginālu vienaudzi bez ambīcijām.

Tas droši vien ir jau novembris, kad sēžu viņu virtuvē, laukā ir uzsnidzis – apsnigušas visas tūjas un dārza rūķi, manas rokas ir nosalušas zilas, un es pateicīgi saņemu tajās viņas vecāsmātes pasniegto karstās kafijas krūzi. Lidijas kundze – tā sauc vecomāti – izturas bezgala taktiski. Manu šalli un cimdus, kurus kādā ciemošanās reizē aizmirsu un pēc kuriem Irēna man īsā, strupā telefonsarunā lūdza atbraukt pakaļ, viņa rūpīgi salocītus it kā starp citu noliek netālu uz palodzes un, apsēdusies pretī, kādu mirkli vienkārši draudzīgi un skumji smaida, skatoties kaut kur garām. Šim namam – es iedomājos, vērojot viņu –, ja tam būtu seja, tad tā būtu viņas seja. Sena, gudra un skaista – aizkustinošā vēlmē savās sienās gabaliņu laika noturēt neskartu.

"Jūs ziniet, kad Rūdis atveda Mirdzu, vedeklu, mājās, es domāju, ka tur nekā nebūs. Ka viņa aizies. Mirdzai arī tagad saglabājies zināms aktrises temperaments, bet jaunībā – ak, kas tur bija par ekspresijām... Un man likās, nu, ko tur mans sausiņš – tā viņu vēl bērnībā iesauca..." Lidijas kundze apklust, es samulsis klusēju, nezinot, kas būtu jāsaka. Aiz loga priecīgi klaigā bērni, kurus ragaviņās ved uz kalniņiem, kaut kur mājas dziļumos atsaucas suns. Es nezinu, kur ir pārējie mājinieki. Viņa droši vien izgājusi satikties ar Esteri vai to puisi, par kuru baumo ģimnāzijā, bet man negribas neko jautāt. "Tomēr tādās lietās ne tikai loģika, bet pat sievietes intuīcija bieži vien nestrādā," Lidija atkal ierunājas un skumji iesmejas. Liekas, viņa pārdzīvo, un man gribas pateikt, ka nav vērts un tas viss ir nieki. Bet kā gan es patiesībā varu zināt, kas ir nieki un kas nav, par ko viņai vērts pārdzīvot un par ko – ne. Tāpēc tikai vēlreiz pateicos par kafiju, uzspēlēti enerģiski atvados, steidzīgi dodos prom un vien pieturā attopos, ka atkal esmu aizmirsis to sasodīto šalli un cimdus. Pēc kuriem nu jau vairs neatgriezīšos nekad.

Kaut kā tā droši vien. Visticamāk. "Es te biju nedaudz aizņemts, jā, bet nu jau atbrīvojos," saku klausulē, dodoties prom pa ielu, un dzirdu, kā aiz muguras palikušajā namā atveras logs. "Nē, es laikam neatteiktos no mērenas dezinfekcijas," es saku.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!