Mēģinās izsēdēt uz ķebļa ar trim kājām

Aizvadītās nedēļas izskaņā jaunās koalīcijas tapšanai bija jānoslēdzas, tāpēc es apzinīgi skatījos par to dažādas diskusijas un intervijas. Šķiet, labākais, kā komentēt dzirdēto retoriku, būtu atsaukties uz filologa Andreja Veisberga pētījumiem par literāru tekstu tulkojumiem latviešu valodā. Precīzāk – par centieniem ar tulkojuma starpniecību slēpt oriģinālo tekstu. Viens no jaukākajiem piemēriem: 1987. gadā "Liesmas" izdotā Vonnegūta romāna "Lopkautuve Nr.5" tulkojumā frāze "I remember two Russian soldiers who had looted a clock factory" bija pārtapusi par "Es atcerējos divus krievu karavīrus, kuri bija uzgājuši pulksteņu fabriku" [1]. Pirmkārt, pastāv iespēja, ka lasītājs tāpat nojauta, ka šie karavīri fabriku ir nevis uzgājuši, bet aplaupījuši. Otrkārt, pat ja lasītājs ticēja tulkojumam, tas nenozīmē, ka oriģinālajā tekstā kaut kas mainījās. Runājot par politiku un koalīcijas veidošanu – visi vārdu plūdi nespēj noslēpt to, ka partijas patiesībā piedāvā publikai oriģinālā teksta, maigi sakot, pielabotu tulkojumu. Tas, starp citu, izspraucās dienasgaismā LTV diskusijā "Kas notiek Latvijā?" 30. augustā, kad ZZS un AS Saeimas frakciju vadītāji mazliet negaidīti sāka paaugstinātos toņos apspriest publikai neredzamo sarunu procesa pusi.

Visa šī puspatiesību klāstīšana ar nopietnu seju klausītājos var veicināt tik negantu attieksmi pret politiķiem, kādu dienasgrāmatas ierakstā (tiesa, citā kontekstā) min somu dzejnieks Penti Sārikoski: "Nodomāju, ka es viņu varētu nogalināt. Taču negribas. Viņa arī dzīva ir pietiekami neglīta." [3] Ļoti agresīvi un politnekorekti, bet doma skaidra – negribas ķēpāties (komentēt), tāpat viss skaidrs un laikam taču nelabojams. Cilvēkiem ar mierīgāku temperamentu varu piedāvāt pieklājīgu ironiju no šveiciešu rakstnieka Kristofa Saimona romāna "Cbindena pastaigas": "Cīglera kungs, vai tiešām jums tik ļoti patīk pārāk zemu novērtēt savas spējas aizskart citu cilvēku jūtas?" [4] Politiķi, jūs esat pārāk zemās domās par savām spējām aizskart vēlētāju priekšstatu par sevi, ka viņi nav pamuļķi.

Lai paskaidrotu šo žults izvirdumu – manu veselo saprātu aizskāra klausīšanās garajos strīdos par Aivara Lemberga ietekmi nākamajā koalīcijā (vai tāda būs; kā to ierobežot; cik vispār šis politiķis kaut ko ietekmē), ja ikviens laikrakstā "Ventas Balss" var atrast regulāras Lemberga intervijas par "valstij svarīgiem jautājumiem". Jāpiezīmē, ka pēdējā Lembergs "valsts vadītājus", tātad nākamos sadarbības partnerus, vienā mierā sauc par idiotiem. Nav runa par pausto attieksmi. Runa ir par mēģinājumiem pilnā nopietnībā iestāstīt publikai, ka Lembergs neietekmēs Evikas Siliņas valdību un viņš ir tikai privātpersona ar savu viedokli, kuru paust viņam nevar liegt.

Vajadzētu beigt šo vervelēšanu "ietekmēs – nē, neietekmēs". Skaidrs, ka ietekmēs. Jautājums: vai JV un P ir skaidrs, kādi ir Lemberga uzskati par konkrētu jautājumu loku? Es Lemberga izpausmēm pēdējo gadu laikā neesmu sekojis, tāpēc nezinu, bet arī nejūtos vainīgs par savu nezināšanu. JV un P ir pavisam citā situācijā, tomēr man ir aizdomas, ka abu partiju priekšstati par nākamā sadarbības partnera idejām ir diezgan miglaini.

Politiķi, kad viņiem publikai jāpaskaidro kādi neparasti lēmumi, labprāt runā par kompromisu nepieciešamību. Ja raugās no evolucionārās bioloģijas viedokļa, dzīvo būtņu pasaulē kompromiss ir pielāgošanās, adaptēšanās. Normāli. Āķis ir tajā, ka jau drīz pēc tam, kad Čārlza Darvina idejas nostiprinājās, acīgākie evolūcijas teorijas piekritēji vērsa uzmanību uz to, ka pielāgošanās mērķi un rezultāti var būt dažādi. Var pielāgoties, lai saglabātu ierasto situāciju. Un var pielāgoties, radot jaunu situāciju. Tas nav viens un tas pats. Jautājums: kāds ir kompromisa mērķis vai, ja vēlaties, kāda ir pielāgošanās cena par ZZS un Lemberga iekļaušanu koalīcijā? No JV viedokļa raugoties, mērķis varētu būt mierīgāka status quo saglabāšana, tikai ar citiem partneriem. Vai tomēr kaut kādas izmaiņas?

Iespējami ir abi varianti. Par labu pirmajam liecina tas, ka līdzšinējās koalīcijas partneri bija cits citam apriebušies. Šajā ziņā zīmīga bija NA līdera Raivja Dzintara intervija portālam "Delfi" 31. augustā. Uzklausījusi politiķa pārmetumus JV par ultimātu izvirzīšanu, žurnāliste apjautājās, vai arī AS prasības Evikai Siliņai nav uzskatāmas par ultimātu. Visi sarunājas ultimātu formā un par to apvainojas. Tomēr var gadīties, ka kompromisa (lasīt: Lemberga ietekmes) mērķis ir kaut kādu reformu ātrāka īstenošana. Gaidīsim, vai jaunā nedēļa nesīs lielāku skaidrību.

Tomēr te ir āķis. Es neesmu tik skeptisks, lai uzskatītu JV, ZZS un P iepriekš teikto par pilnīgu muldēšanu, proti, to, ka partijas vairāku mēnešu garumā jau apspriedušās par, teiksim, veselības aprūpes finansējumu vai skolu tīklu. Gan jau kādi kompromisi ir meklēti (tostarp Stambulas konvencijas kontekstā). Problēma ir plaisa starp nodomiem risināt "lielos, konceptuālos jautājumus" un realitāti, kas veido citu dienas kārtību. Piemēram, es pieļauju, ka topošā koalīcija patiešām ir domājusi par to, kā mīkstināt elektroenerģijas sadales tarifu ietekmi. Un labi, ka tā. Bet tad "uz galvas uzkrīt", piemēram, jautājums par ~4500 Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuriem Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP), cik noprotams, oktobrī nosūtīs vēstules ar aicinājumu 90 dienu laikā pamest Latviju. PMLP dara savu darbu, tai nav jāpieskaņojas partiju sarunu grafikam. Stāsts ir par to, ka var gadīties, ka knapi apstiprinātajai Siliņas valdībai jādzēš kaut kādi ugunsgrēki un tā nevar nodarboties ar solītajiem un deklarācijā ierakstītajiem darbiem. Varu formulēt citādi. Topošā koalīcija pārmet līdzšinējai nepietiekamu elastīgumu un dinamiskumu. Negrasos to apstrīdēt, bet – vai jaunā politisko spēku kombinācija, dūšīgi pasēdējusi pie vidējā un ilgtermiņa plānu rakstīšanas, būs labāk sagatavota t.s. melnajiem gulbjiem? Negribu piesaukt nelaimi, tomēr Putina režīma funkcionēšanas iekšējā loģika paredz, ka tam nepieciešama temperatūras kāpināšana. Lai nebūtu pārpratumu – neticu militāru provokāciju iespējai, bet ir arī citas metodes, kā nodarīt skādi kritiskajai infrastruktūrai. Vai tikpat labi – kas notiks, ja jaunā valdība gada nogalē jaunu mutāciju un inficēšanās kāpuma dēļ būs spiesta kovida ierobežojumu nokaitinātajai un tos laimīgi aizmirsušajai sabiedrībai atgādināt par šo tēmu? Pagājušajā apkures sezonā mums ļoti paveicās ar relatīvi silto ziemu – varbūt vērts laikus noskaidrot ekspertu prognozes par nākamo? Īsi sakot: es jaunās koalīcijas vietā nesalielītos un turētu acis vaļā.

Politiķiem neatkarīgi no koalīcijas partneru skaita un sastāva nepieciešama prasme apzināties šķietamu sīkumu nozīmi. Pieļauju, ka daļa lasītāju ir dzirdējusi izteikumu "tauriņa spārnu vēziens Brazīlijā var izraisīt vētru Arizonā". Izteikums tiek piedēvēts Edvardam Lorencam, kurš pagājušā gadsimta 60. gados ASV nodarbojās ar matemātisku klimata modeļu izstrādi. Nezinu, vai Lorencs patiešām to teicis, bet reiz viņš nolēma modelī noapaļot vienu vērtību no 0,506127 uz 0,506. Un modelis būtiski izmainījās! Man šķiet, ka mūsdienu politiķiem (tostarp Latvijā) pietrūkst izpratnes par to, ka it kā niecīgas izmaiņas – pašu politiķu vai neatkarīgu apstākļu radītas – var būtiski mainīt plānoto un solīto.

[1] Veisbergs, Andrejs. Tulkojumi latviešu valodā. 16.–20. gadsimta ainava. LU Akadēmiskais apgāds, 2022, 222. lpp.

[2] Sārikoski, Penti. Ir vai nav. Eiropas mala. Bretaņas dienasgrāmata. Neputns, 2022, 225. lpp.

[3] Citēts no tulkojuma krievu valodā. "Inostrannaja ļiteratura", 2021, Nr. 2., 71. lpp.