Kas ir draugs, un kas nav draugs,
vai es pats sev esmu draugs?
Man pašam savas cigaretes, mazie un lepnie.
Ansamblis "Manta". "Mazie un lepnie"
Ja neņem vērā tādus starptautiskus kultūras pasākumus kā Venēcijas biennāle, Latvijas kultūrai nav nemaz tik daudz iespēju mērķtiecīgi izsisties pasaulē. Viena no šādām iespējām bija mūsu valsts simtgadei pieskaņotā dalība Londonas grāmatu gadatirgū līdz ar Latvijas literatūras popularizēšanas kampaņu #iamintrovert.
Izsišanās pasaulē vispār pieder pie latvieša dzīvesziņas. Brāļi Kaudzītes ar vilcieniem un tāpat vien kājām metās iekšā Eiropas plašumos, Rainis skumdams skuma pēc Valsts prezidenta krēsla un Nobela prēmijas, bet ar Plūdoņa atraitnes dēlu notika, paši zināt, kas. Taču nav jau tā, ka tikai latviešu rakstnieki savā introvertumā būtu unikāli. Jau Migels de Servantess Saavedra (~1547–1616) hrestomātiskajā darbā "Lamančas atjautīgais idalgo dons Kihots", būdams Eiropas romānistikas tradīciju pamatlicējs, ieskicēja iztēles nomākta indivīda traģikomisko eksistences drāmu un vientulībai lemto likteni.
Ar rakstniecību kā mācību vientulībā nu jau esmu iepazinies vairākkārt. Pats pirmais gadījums bija rakstniecības nometnē ASV pie Hudzonas upes. Mans istabiņas kaimiņš bija nu jau starptautiski slavenais dienvidslāvu izcelsmes rakstnieks Aleksandrs Hemons. No olimpiskās Sarajevas viņš uz Čikāgu bija evakuējies pašā pēdējā brīdī pirms pilsoņu kara sākuma, angļu valodu pieprazdams vien rudimentārā līmenī. Kamēr es radošas krīzes uzplūdos savā istabiņā urbināju degunu, Aleksandrs staigāja turpu šurpu un iedomātās balsīs risināja dialogus angļu valodā. Savā ģimenē piedzimu vēlu, no vecākā brāļa mani šķīra gadi divdesmit, un tāpēc uzaugu kā vientulītis pastarītis. Taču visai agri atklāju iztēles dāvātās pasaules. Viens no pirmajiem gadījumiem bija Bērnu slimnīcā Rīgā, kad māsiņām stāstīju par mājās uz paklāja sabūvētām pilsētām. "Tu nu gan esi fantazētājs," sacīja māsiņa. Un nelikās, ka viņa man ticētu.
Vēl pirms dažiem gadiem biju nonācis jaunrades namā "Akademie Schloss Solitude" Štutgartē. Vientulība tur jau bija pacelta jaunā līmenī, un ne tikai tāpēc, ka iestādei tāds nosaukums. Lai gan akadēmijā vienlaikus uzturējās vairāki desmiti rakstnieku, mūziķu, komponistu, teātra un vizuālo mākslu darboņu, vienīgā iespēja citam citu sastapt faktiski bija tikai kopīgajās vakariņu reizēs. Uzzināt, ar ko katrs tur nodarbojās, bija gandrīz nespējami, jo nekādas kolektīvas atskaitīšanās un izrādīšanās netika pieprasītas. Akadēmijas nerakstītā devīze bija tāda – ja jau esi tur nokļuvis, tu savā darbības jomā esi labs diezgan, un tad jau arī rezultāts būs.
No minētajiem piemēriem var secināt, ka rakstīšana (tāpat kā lasīšana) visā pasaulē ir gana vientulīga nodarbošanās, tāpēc platformas "Latvian Literature" ieviestā kampaņa #iamintrovert (radošā direktore Una Rozenbauma, mākslinieks Reinis Pētersons, tekstu autore Anete Konste, dizaina autore Aija Baumane-Līce) trāpīja desmitniekā, jo spēja uzrunāt gandrīz ikvienu grāmatu autoru un lasītāju jebkurā pasaules valstī. Par kampaņas veiksmi liecināja saņemtie apbalvojumi, piemēram, pirmās pakāpes zelta ordenis integrētās kampaņas un zīmola stāsta kategorijās, kā arī žūrijas speciālbalva starptautiskajā radošas izcilības festivālā "Adwards 2018". Tāpat arī Londonas grāmattirgū manāmā Igaunijas pārstāvju skaudība un pat nenovīdība. Nav bijis daudz tādu gadījumu, kad mums būtu izdevies pārspēt savus ziemeļu kaimiņus.
Londonas grāmatu tirgus nu jau ir pagātne, un tagad tapis zināms, ka arī #iamintrovert kampaņa draud izvērsties skumjā pagātnes atmiņu vēstījumā. Kā rakstīts kampaņas "Facebook" lapā: "Iespējams, šis ir pēdējais gads, kad piedzīvojam Latvijas literatūras veiksmes stāstu starptautiskajā arēnā. Beigsies atbalsts mūsu grāmatu tulkošanai un izdošanai ārvalstīs. Beigsies Latvijas dalība ārvalstu grāmatu tirgos. Beigsies kampaņa #iamintrovert. Beigsies sadarbība ar ārvalstu izdevējiem, festivāliem un starptautiski ietekmīgiem medijiem Latvijas vārda un literatūras nešanai pasaulē. Tiks izdzēsts viss 4 gadu darbs un tostarp arī finanšu resursi, kas tika ieguldīti, gatavojoties dalībai Londonas grāmatu tirgū. Lēmumu par budžeta sadali un papildu finansējuma piešķiršanu platformai "Latvian Literature" Ministru kabinets pieņems 23. augustā."
Izskanējušas bažas par Latvijā visai tipisku situāciju – kādā pasākumā tiek ieguldīts darbs un nauda, bet tad vienā jaukā brīdī tas viss tiek elementāri nolaists podā. Tā teikt, svētki beigušies, cirks aizbraucis, tikai klauni palikuši. Tie klauni esam mēs visi, ja nu kas. Un nevajag pīkstēt, ka viss pasākums bijis pārlieku dārgs. Ja kāds uzskata, ka tulkotājam, redaktoram, maketētājam, korektoram vai māksliniekiem savs darbs jāveic par baltu velti un uz Londonu labāk posties iet kājām, var pamēģināt šādu praksi uz savas ādas. Sabiedrībā ir visai spēcīgs priekšstats par kultūru kā izklaides piedevu, taču nav gan dzirdēts, ka "Prāta vētra" vai, piemēram, Dons būtu gatavi uzstāties par baltu velti. Pavei, kāds trādirīdis izcēlās par simtgades koncerta "18+" izmaksām. Kultūra nav nedz sāls, nedz pipari, ko pa šķipsniņai vien pakaisīt te šur, te tur. Kultūra esam mēs paši – ar grāmatām, gleznām, mūziku, kino un ar spēju un vēlēšanos par to visu arī samaksāt, ne tikai bez maksas mieloties pie gariem un pilniem galdiem.
5