Arī mazām valstīm jārēķinās ar globāliem procesiem, turklāt ne tikai pandēmijas formā.
2020. gada pēdējās dienās lasīju Latvijas arheologu pārskatus par paveikto. Tā, protams, ir diezgan sausa lasāmviela, tomēr ir arī izteiksmīgi fragmenti. Piemēram, tekstā par izrakumiem pie Grīžu "Velna beņķa" Tārgales pagastā lasāms šāds raksturojums: "Izrakumu laukumā un tā tuvumā bija lielāks daudzums 20.–21. gs. atradumu – pudeļu korķi, dzelzs naglas un stiepļu fragmenti, folijas fragmenti, stikli, monētas –, kas saistāmi ar tūristu aktivitātēm akmens tuvumā. Akmeņu krāvuma zonā atrasta bronzas skārda riņķsakta ar rotātu loku, fragmentāra bronzas skārda pakavsakta ar atrotītiem galiem, bronzas slēgts lentveida gredzens, starp krāvuma akmeņiem – bronzas riņķsakta ar sadotu roku motīvu." [1] Vienuviet gan vērtīgais, gan mazvērtīgais, un līdzīgi ir ar notikumiem – kā aizvadītajā, 2020. gadā, tā šajā, kas nupat iesācies.
Es negribētu nevienu aizvainot, tomēr tas, vai kāds no ministriem šogad zaudēs amatu, kas notiks ar kādu no partijām un līdzīgi jautājumi man – lietojot citētā arheologu teksta jēdzienus – liekas "pudeļu korķi un folijas fragmenti". Jūnija sākumā ieplānotās pašvaldību vēlēšanas, protams, ir interesantāks temats – kaut tādēļ, ka administratīvi teritoriālās reformas rezultātā "būs ievērojami mazāks vietvaru un ievēlamo deputātu skaits". Tomēr kopumā arī šīs iekšpolitiskās kaislības ir sīkums, ja tās salīdzina ar vairumu nodarbinošo jautājumu: kad pandēmija būs savaldīta tik lielā mērā, lai dzīve atgrieztos puslīdz ierastās sliedēs?
Vienlaikus jāatgādina, ka arī pandēmija nav šķērslis ģeopolitiskiem procesiem, kuros dažkārt attopas ierauta arī Latvija. Daži piemēri.
2021. gada septembrī plānotas Domes vēlēšanas Krievijā. Ja tic apgalvojumiem, ka valdošais režīms kaimiņvalstī nervozē par balsojuma iznākumu, tad pilnīgi droši var prognozēt, ka elektorāta uzrunāšanā jo plaši tiks izmantota tēma: "Visapkārt ienaidnieki!" Lieki iztirzāt, ka Baltija tradicionāli tiek iekļauta starp Krievijas "ienaidniekiem". Papildu iemesls, ja tā var teikt, temperatūras kāpināšanai – šogad aprit 30 gadi kopš PSRS sabrukuma, notikuma, ko Rietumos un mūsdienu Krievijā vērtē atšķirīgi. Impērisko histēriju vairos arī tas, ka šogad jāsāk funkcionēt dabasgāzes cauruļvadam "Nord Stream 2", un ASV prezidenta maiņa nenozīmē, ka Vašingtona mīkstinās savu nostāju pret šo Krievijas projektu, atceļot Donalda Trampa laikā ieviestās sankcijas pret projektā iesaistītajiem uzņēmumiem. 11 miljardu eiro lielās investīcijas un 55 miljardu kubikmetru gāzes eksports gadā ir pietiekams iemesls, lai Kremlis šo Baltijas jūras reģiona projektu padarītu par cīņu starp ASV un tās "kolonijām" no vienas puses un "suverēno Krieviju" no otras.
Atļaušos apgalvot, ka neviens analītiķis nespēj droši prognozēt, kas šogad notiks vēl vienā Latvijas kaimiņvalstī – Baltkrievijā. Pagaidām skaidrs ir tas, ka Aleksandra Lukašenko režīms gatavojas jaunam protestu vilnim pavasarī un šīs valsts čekists Nr. 1 publiski runā par "karsto karu". Jebkurā gadījumā Latvijai būs grūti izlikties, ka ziemas mēnešos objektīvu iemeslu dēļ pierimušie protesti nozīmē situācijas normalizāciju.
Mazāk sāpīgs, bet interesants jautājums šogad saistīsies ar to, kā Latvija redz sevi Eiropas Savienībā (ES). Proti, ja pērn ES izdevās vienoties par nepieredzēti lielas summas saorganizēšanu dalībvalstu ekonomiku stimulēšanai (850 miljardi eiro), tad 2021. gadā būs jāspriež par konkrētu valstu konkrētiem projektiem. Nedomāju, ka šajā ziņā sagaidāmi vērā ņemami skandāli pašā Latvijā, toties mums būs grūti izvairīties no savas pozīcijas formulēšanas, kad runa būs par citiem. Mēģināšu diplomātiski: uz ļoti lielām summām (piemēram, Horvātijas gadījumā tā būtu līdzvērtīga 22,4% no šīs valsts IKP!) cer tādas ES dalībvalstis, kurām ir zināmas problēmas ar liberālajām demokrātijām raksturīgu paradumu ievērošanu. Tēlaini izsakoties, Latvijai būs jāizšķiras – vēsturiski izveidojusies solidaritāte ar citām bijušajām t.s. Austrumu bloka valstīm un attiecīgi neveikla problēmu ignorēšana, piemēram, Bulgārijā [2], vai arī šīs solidaritātes pārvarēšana. Apzinos, ka tas skanēs ļoti spekulatīvi, tomēr man šķiet, ka Latvijas politiskā elite (jo īpaši tās nacionāli konservatīvā daļa) mentāli citos austrumeiropiešos ilgstoši ir saskatījusi kopīga vēsturiskā likteņa biedrus, kuri labāk saprot mūs un mēs viņus – pretstatā dažkārt patiešām arogantajām "vecajām" dalībvalstīm. Ciniski izsakoties, šī sēdēšana uz diviem krēsliem vienlaicīgi mums līdz šim gluži labi padevusies, tomēr situācijā, kad runa būs par tik lielām naudas summām, tā vairs nevarēs.
Šogad mēs redzēsim, ko praksē patiešām nozīmē "Brexit". Neraugoties uz "laipnībām", ko sarunās iesaistītās puses viena otrai veltījušas pēdējo gadu laikā, domāju, ka pesimistiskākās prognozes nepiepildīsies un haosa vai reāli smagu jaunu problēmu nebūs. Tā būtu labā ziņa gan mūsu uzņēmējiem, gan cilvēkiem, kuri strādā Lielbritānijā. Atklāti sakot, mani vairāk interesē, kā Lielbritānijas un Īrijas publiskajā telpā šogad tiks atspoguļota simtgade līgumam, kura rezultātā izveidojās neatkarīga Īrijas valsts, savukārt Ziemeļīrija palika Apvienotās Karalistes sastāvā. Domāju, ka pat tie, kuri nav specifiski interesējušies par Īrijas un Ziemeļīrijas vēsturi, ir dzirdējuši, ka attiecības starp nācijām un kopienām nav bijušas, maigi sakot, gludas. Vērot, kā citi tiek (vai netiek) galā ar sarežģītiem un sāpīgiem vēstures jautājumiem, vienmēr ir pamācoši.
Lai cik paradoksāli tas varbūt skan, galvenais, ko es sagaidu no jaunā ASV prezidenta Džo Baidena, ir jēdzīgāka šīs ietekmīgās valsts politika vides jautājumos. Atgādināšu, ka Tramps bija neslēpti skeptisks pret klimata pārmaiņām un ekoloģiju kopumā, un tam bija virkne ļoti praktisku seku (piemēram, paziņošana par ASV izstāšanos no Parīzes klimata nolīguma). Baidens var pagūt šo kļūdaino rīcību nobremzēt. Maijā Kuņminā (Ķīna) plānota ANO rīkotā valstu tikšanās par pasaules biodaudzveidības saglābšanu. Ja patiešām tiks pieņemts plānotais lēmums – vienkāršoti izsakoties, līdz 2030. gadam 30% no sauszemes un okeānu platībām jāsaņem dabas aizsardzības režīms – tas būs lieliski. Varētu jautāt: vai tiešām šiem jautājumiem ir tik liela nozīme? Un kāda atšķirība: vai lēmumi tiks pieņemti šogad vai nākamgad? Liela atšķirība, jo mums nav laika. Man šķiet, ka pietiekami lielai sabiedrības daļai vides jautājumi principā ir svarīgi, tomēr vienlaicīgi mums liekas, ka bīstamā situācija izveidojusies ilgākā laika periodā un tādēļ, kā saka, nav jau gluži tā, ka ziepes būs jau rīt. Diemžēl viss nelāgais ir laikā daudz saspiestāks. Citēšu [3] Deivida Vollesa-Velsa 2019. gada darbu "Neapdzīvojamā zeme": "Daudzi globālo sasilšanu uztver kā sava veida morālu un ekonomisku parādu, kas krājies kopš Rūpnieciskās revolūcijas sākuma un kuru tagad, pēc vairākiem gadsimtiem, nākas atdot. Patiesībā vairāk nekā puse no ogļskābās gāzes ir nonākusi atmosfērā, sadedzinot fosilos energoresursus, pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Citiem vārdiem sakot, kopš brīža, kad 1992. gadā Als Gors uzrakstīja savu pirmo grāmatu par klimatu, mēs planētas nākotnei esam nodarījuši tikpat lielu kaitējumu kā visi iepriekšējie gadsimti cilvēces vēsturē." Ja ar pandēmiju saistītajām problēmām nomocītās valstis atliks apkārtējās vides jautājumus, tad tas būs kaut kādā ziņā saprotams, bet kļūdains lēmums.
[1] Arheologu pētījumi Latvijā 2018.–2019. gadā. NT Klasika, 2020, 115.–116. lpp.
[2] The World in 2021. The Economist, 96. lpp.
[3] Citēts no izdevniecības "Individuum" 2020. gadā publicētā šīs grāmatas tulkojuma krievu valodā, 18.–19.lpp.
0