Par Luīzes Pastores grāmatu "Laimes bērni" (izdevniecība "liels un mazs", 2021, ilustrējusi Evija Pintāne).
Kamēr mūsmājās uz naktsgaldiņa gulēja Luīzes Pastores "Laimes bērni":
– tika pavadītas trīs gandrīz nepārtrauktas skolas karantīnas un mājskološana teju mēneša garumā,
– tiklīdz karantīnas kā šķira tika atceltas un atsākās skola klātienē, mājās ienāca omikrons,
– sākās karš, un viss iepriekš svarīgais mainīja savu pozīciju būtisko lietu sarakstā,
– piekritām dot pajumti mūsu Kijivas radinieku paziņai,
– "Laimes bērni" tika nominēti LALIGABAI kategorijā "Labākais darbs bērniem",
– karā zaudēju savus iniciāļus,
– "Laimes bērni" starptautiskajā Boloņas bērnu grāmatu tirgū (Bologna Children's Book Fair) saņēma balvu "Jaunie apvāršņi" ("New Horizons"),
– meitene no Kijivas izlēma palikt Polijā, jo Rīgā esot krievi un augstas cenas,
– "Laimes bērni" neieguva LALIGABAS balvu, bet noteikti būtu pelnījusi,
– pie mums ieradās un nu jau dažas nedēļas dzīvo cita sieviete no Ukrainas kopā ar savu šopavasar dzimušo dēlu.
Laikā, kad no veikalu plauktiem pazūd gāzes degļi un sāls, laikā, kad ar draugiem un kolēģiem tiek pārspriests 72 stundu somas krāmēšanas progress un izdiskutētas personīgās drosmes un gļēvulības rezerves rīcībai ārkārtas situācijā, emigrācijas koncepts un "drošās vietas" meklēšana kā savā apziņā, tā uz Zemeslodes pēkšņi sāk attiekties uz visiem. Tam pretī liekot pandēmijā izkoptās izolēšanās un neceļošanas prasmes, iegūstam starp diviem globāliem dzirnakmeņiem iespriedušos vidējo aritmētisko mūsdienu eiropieti. Ja vēl šo tēlu ir skārušas arī ekoloģiskas pārdomas par efektīvākajiem izmešu ierobežošanas veidiem, videi draudzīgāka transporta un iespējami netālāku galamērķu izvēli, nebūs daudz pārspīlēts, apgalvojot, ka šai kaut kur eksistējošajai paralēlajai realitātei, kurp kā maģisks portāls ved Luīzes Pastores stāsts, šobrīd esam krietni negatavāki par Aleksandru Laimi un viņa laikabiedriem – tiem, kas palika turpat Grīziņkalnā un turpināja lasīt romānus par kuģošanu, un tiem, kuri kāpa šajos tvaikoņos un nonāca vietās, ko pat pasaules kartes tā īsti nebija aptvērušas.
Tātad – "Laimes bērni" bija uz naktsgaldiņa, lai satikšanās būtu iespējama. Un patiesi – tikšanās bija, taču plūdena un nesteidzīga. Šajā informatīvi tik piesātinātajā laikposmā reizēm vakara pasaciņas vietā pa drusciņai paknibinājām Laimi. Taču ne pārāk daudz, jo likās – šis nav brīdis, lai kādam kaut kas pienāktos par daudz. Pa kādam pekaram, kas nemaz nav mežacūka, pa kādam domājamā koka zaram, pa kādai mežonīgai upes krācei, kas tuvina Velna kalnam.
Kā jau tas mēdz notikt, kopīgi dalot lasīšanas pieredzi, pa brīdim pavīdēja kārdinājums padalīties ar savām asociācijām, un lūkoju nākt klajā ar "savu" Laimi – no tās Andra Stavro grāmatas ar tumšzaļo muguriņu un no Anša Epnera filmas, bet citubrīd disciplinēti lūkoju neiejaukties un ļaut katram savu pazīšanos ar Laimi dibināt pašam. Un tomēr klaiņošana ārpus "Laimes bērnu" lappusēm bija gandrīz neizbēgama, jo jaunākajai lasītājai par katru cenu džungļi un Anhela ūdenskritums (jeb Eņģeļa kritums, kā saka pats Laime) bija jāredz "Google" kartēs un jāpārliecinās, ka tur tiešām nav nevienas digitalizētas takas, kur nomest kartes dzelteno cilvēciņu.
Piepeši kādā brīdī, kas sakrita ar pavasara saulgriežu laiku, nonācām džungļos tik dziļi, ka beidzot uz mums neattiecās visa iepriekš minētā laiktelpa. Metāmies atlikušajā stāstā ar tādu jaudu, ar kādu Krītiņš, Brālītis, Līse un Laime joņoja lejup pa kalna iekšlabirintu – vienā mirklī mēs uzzinājām, kā tas bija, kad lietus beidzās un viss sākās, kā bija, kad visi saskrēja skatīties, kad neviens nespēja noticēt, kad viņi sastapās ar bīstamāko nezvēru, kad Velna kalns atdzīvojās un visu, visu pārējo. Uzlasījām lappusēs izkaisītās dimantu acis, uzzinājām desmit Laimes zelta likumus un mēģinājām uzminēt, vai ir arī vienpadsmitais, divpadsmitais un visi nākamie. Pabijām tik ļoti iekšā – iekšā anakondas vēderā, iekšā kalna zarnu traktā, vēsturiskajā lidaparātā un, protams, stāstā. Tieši uz ekvinokciju, saulgriežos, kad saule iespīd pareizajā leņķī, pāršķīrām pēdējo lapu.
Izbriduši ārā no grāmatas, bijām mazliet dubļainas un līdz kaulam piesūkušās ar tveicīgo lietu un apdzēstā ugunskura pelniem. Izrādās, joprojām spēkā ir jau pāris lasītāju paaudzēs pārbaudītā sakarība – kur indiāņi, tur laime (šķiet, šis tandēms lasoša bērna apziņā bijis saderīgs vairākās paaudzēs – no Zentas Ērgles grāmatām līdz "Diviem maziem mežonēniem" un "Pekem Votavam" (tādu žanra agrīno sūro klasiku kā Džeimsa Fenimora Kūpera darbus šoreiz izvairīsimies pieminēt).
Jau tagad varu pārdroši apgalvot, ka grāmatai piemīt un laika ritējumā varētu turpināt piemist tā sajūta, kuras dēļ mēdz grāmatas dzīt rokā pat pēc vairākām desmitgadēm – lai sajustos tikpat īsti kā lasīšanas brīdī. Un es ticu, ka šajā gadījumā tā atkārtotā iekāpšana zelta, dimanta vai varbūt piraiju upē būs iespējama, jo stāsts par vērtību pārvērtēšanu un patieso dārgumu meklēšanu vienmēr ir pašā laikā. Pat ja dimanti pa šo laiku ir izsijāti un džungļu plēsoņas vairs nav tik jaudīgi kā agrāk.
Arī tad, ja īsti netic laimes krekliņa iedarbībai un vīpsnā par blociņos izrakstāmām pamatpatiesībām, kas varētu noderēt kā apsveikumu kartītēm, tā komentāriem zem sēru sludinājumiem sociālajos tīklos, šī ir no tām grāmatām, kas satur mūžīgās patiesības, kuras jebkura paaudze jebkurā dzīves brīdī interpretēs pa savam.
Romāna autorei, vedot mūs uz džungļiem, patiešām izdevies izcils pārgājiena formāts – pietiekami mežonīgs, lai mēs sajustos piedzīvojuši kaut ko īpašu, taču gana civilizēts, lai vienmēr zinātu, ka nav jābaidās par pamatu zem kājām – kombinācija, kas ir kā radīta, lai aizrautu padsmitnieku vai jebkuru, kas kādreiz atļaujas gribēt šo to vai visu mainīt (mūsu gadījumā formula strādāja arī uz sākumskolēnu).
"Laimes bērni" pieteikti kā "brīvs lidojums pār Laimes dzīvi un Venecuēlas džungļiem", un šoreiz patiešām stāsts nav par Aleksandra Laimes biogrāfijas detaļām un par patiesā un izdomātā proporcijām – pietiek ar to, ka šāda pasaule pastāv vismaz kādā no ideju mākoņiem! Pirmspusaudžu vecumā, apmēram tādā, kādā varētu būt liela daļa "Laimes bērnu" lasītāju, es izlasīju vienu no Lobsanga Rampas darbiem. Tur bija Tibetas vēsture un sadzīve, alas un dārgumi, un trešās acis, un milzums iepriekš neiepazītas kultūras. Ļoti daudz patiesībai līdzīgu lietu un ļoti daudz brīnumu. Tikai krietni vēlāk mani mazliet sāka satraukt paša autora neskaidrā identitāte un vēl šādas tādas pretrunas, taču neviena ēna nespēj būt gana tumša, lai nomāktu šo sajūtu par aizsniedzamu brīnumu.
Un, jā, protams, laime eksistē neatkarīgi no tās meklēšanas instrumentiem – Velna kalna vai Tibetas vietā varētu likt jebkuru kolektīvi vai individuāli nozīmīgu "grālu" – jogu, digitālo mārketingu, K-popu vai šamanismu. Ja vien to iepazīst pietiekami pamatīgi, lai saprastu, KĀ VISS IR PATIESĪBĀ un KUR TAS ZELTS IR (ja vispār ir). "Laimes bērnu" gadījumā zelta un dimantu ir veselām riekšavām – un tā ir tikai mūsu izvēle, vai ar tiem piebāzt pilnas kabatas un mēģināt aizstiept pēc iespējas tālāk vai papriecēt fiziskās un dvēseliskās acis, eksportēt tos virtuālā formātā un tālāk doties bez lieka smaguma.
P.S.
Noteikti jāpiemin arī šī pārgājiena vizuālā šķautne – mākslinieces Evijas Pintānes ilustrācijas. Milimetru papīrs, ģeogrāfiskās, botāniskās un ģeoloģiskās studijas ar fiziski sajūtamām zelta dzīslām pamodina pētnieka, zinātnieka un pavisam mazliet pirāta garu un visu ļauj piedzīvot iespējami īstāk.
P.P.S.
Ak, jā, paviesoties Laimes bibliotēkā un sajust mazu kripatu retro laimes var Reiņa Botera videolasījumā. Savukārt, ja rodas vēlme iespējami ilgāk pakavēties Laimes pasaulē, noteikti ir vērts iepazīties ar izdevniecības "liels un mazs" šai grāmatai veltītajiem ierosmes materiāliem.
2