Par Luīzes Pastores grāmatu "Raiņa ielas cirks" (ilustrējusi Ieva Jurjāne, izdevniecība "Neputns", 2022)
"Raiņa ielas cirka" iznākšanu biju pamanījusi ne vien tāpēc, ka tiem, kas interesējas par bērnu literatūru, ir dabiski sekot Luīzes Pastores daiļradei, bet arī tādēļ, ka "Google alerts" manā e-pastkastē nogādā ziņas, kurās pieminēti vārdi "Rīgas" un "cirks". Ziņas par to, ka Rīgas cirkam sākusies jaunā sezona, Rīgas cirks nodots ekspluatācijā vai Rīgas cirkam kopā ar "Kvadrifronu" būs Ziemassvētku izrādes, un pat tādi raksti kā "Neprāta cirks un modes rokenrols", kā arī jaunākā informācija par cirku Centrāltirgū un Saeimā. Pēdējā tipa ziņas gan izraisa mazliet sakāpinātu reakciju cirkam pietuvināto lokā. Jo cirks – tas ir nopietni, kā smejies! Tā ir daudzpusīga izglītība – no interešu nodarbībām bērniem līdz specializētām cirka augstskolām. Cirks ir ķermeņa, prāta un rakstura robežu pārvarēšana. Cirks ir sadarbība, saliedētība, savstarpējs atbalsts, neskaitāmi mēģinājumi, disciplīna, dramaturģija un citas lietas, kas nav savienojamas ar to haosu, bezatbildību un visu pārējo, ko parasti domā, par cirku nosaucot Centrāltirgū vai Saeimā notiekošo. Par to kādā "TedX Talk" krietni padziļināti ir stāstījusi Rīgas cirka direktore Māra Pāvula, tāpēc lieki nekavēsimies.
Cirks, protams, ir arī prieks, kas, ļoti iespējams, ir vēl svarīgāks par visu iepriekš minēto. Tāpat kā jebkurā skatuves mākslā, grūtās treniņu stundas paliek tālu aizskatuvē, un skatītāji pieredz prieku, vieglumu un pārsteigumu. Tieši tāpēc brīdī, kad "Google alerts" pieteica "Raiņa ielas cirku", nojautu, ka šī ir ieeja pilnasinīgā, dzīvi apliecinošā un gan jau arī mazliet ērmīgā pasaulē. Katram taču ir jābūt īstai vai iedomātai vietai, kur ir tortsmājas ar putukrējuma caurulēm, pietiekami savādi kaimiņi, lai ikdiena, kas ar tiem jādala, nešķistu vienmuļa, un, vēlams, arī draugi turpat aiz sētas vai otrā ielas galā; vietai, kur ne katru dienu var jaudāt pieveikt tos pašus nedaudzos kvartālus, jo ļaušanās nezināmajam (un priekam) var novirzīt no sākotnējā kursa.
Apmēram šādi mēs savulaik vadījām vasaras dienas vienos no maniem bērnības laukiem – mazdārziņu apkaimē skraja meža viducī nelielas upītes krastos. Pārsvarā tur mita omītes ar savām siltumnīcām. Dažām omītēm bija puķu dārzi, ko nedrīkstēja izbradāt, citām – aronijas vai pīlādži, kas noderēja, lai šaudītos, vēl citām – opīši, kas kaimiņbērniem mācīja makšķerēt, vai milzu suņi, kas tos pašus bērnus trenkāja un mācīja īstajā brīdī sastingt un nepakustēties pat tad, ja viņiem čurā virsū. Daudzām bija mazbērni, tādi kā mēs. Zinājām, kurš kaimiņš kurā mājā dzīvo, pie kura iet, ja forele pa straumi aiznesusi pludiņu vai ja kāds, kuģodams ar putuplasta plostu, iegāzies ūdenī un tik slapjš mājās rādīties nedrīkst. Kopīgi iestudējām "Pepijas Garzeķes" fragmentus, klejojām pa kaimiņmāju bēniņiem, pētījām lapseņu pūžņus un mināmies uz karjeriem pēc māla rezervēm.
Gāja laiks, daudzām mājām mainījās īpašnieki vai pazuda pavisam, bet kaut kādā metapasaulē šis kaimiņu tīkls joprojām eksistēja. Ja kādam no kopienas gadījās nomirt, savecējušās omītes un opīši mēdza ierasties uz bērēm un, no blociņa nolasot, kurš pēc kārtas aizgājējs no kādreiz tik ciešās kopienas šis ir, kopīgi uzdziedāt kāda saldsērīga šlāgera pirmos divus pantus. Diez vai šo omīšu ielu meža ielokā jel kā sauca, taču, ja tā būtu bijusi Raiņa iela, tad varētu sacīt, ka Raiņa ielas iedzīvotāji turpināja pastāvēt arī bez ielas.
Arī Luīzes Pastores Raiņa iela (viena no Latvijas 66 Raiņa ielām, kā uzzinām "Rainis ex machina" epizodē, kura ar steigu tiek aprauta brīdī, kad tekstā sarodas pārāk daudz jaunvārdu) vienubrīd izgaist vai tiek palaista brīvē, taču talkā nāk laimīga sakritība un ļoti daudz saliedētas apņēmības (kur jau varam sākt vilkt paralēles ar cirka vērtībām), un viss tiek vērsts par labu. Taču pirms šī dramatiskā pagrieziena ir virknēm dienu, kad Raiņa ielā viss sākas kā parasti. Tas gan netraucē ik dienai izvērsties piedzīvojumā. Tādā pietiekami aizraujošā mikropiedzīvojumā, kas pilnībā pārņem tevi un draugus, bet bez kavēšanās atbrīvo vietu nākamās dienas mikropiedzīvojumam.
Raiņa ielas apkaime ir pašpietiekams universs, kurā par citu visumu jeb ielu eksistenci signalizē vien divas šķietami nejauši ieklīdušas dāmas. Raiņa ielas panteonā sastopam gan Pepi, kas rada (bez garumzīmes) dibenus, nāsis un citus mākslas darbus, gan dvīņubrāļus no sociālās mājas, kuri vairumā gadījumu nevar vienoties par bodē iepērkamajiem produktiem, tāpēc pārtiek no saldējuma, gan kapijtantukus pie logiem. Savi kvadrātmetri šajā ielā tikuši gan glaunām saimniecībām, gan lūžņu kolekcionāriem un arī kādam, ko neviens nekad nav redzējis. Stāsta galvenās varones – draudzenes Jūle un Margrieta – mīt katra savā ielas galā, un abu satikšanās jau ir vesels ceļojums. Un, protams, jāmin arī Raiņa ielas mājdzīvnieki – meditējošais Buda, cacīgā Pipinella šikajā treniņtērpā, blusas-bezpajumtnieces un Trusis, kas izšķirošajā brīdī kļūst smuks pēc suņa.
Lai arī ielas saimnieks Rainis, tā vietā lai pieskatītu lauztās priedes, lielākoties guļ kapā, nedaudz izdodas iepazīt arī viņa Kastaņolas un "Gala un sākuma" šķautnes (iespējams, stāsta plūduma un pašpietiekamības vārdā būtu varēts daļu dižgara biogrāfijas atstāt vien mājiena formā (uz vecāku un skolotāju sirdsapziņas), taču skaidrs, ka pēc Kastaņu-olu situācijas analīzes ielas grabažīgākajā pagalmā Kastaņola kādā no atmiņas nostūriem jaunajiem lasītājiem būs uz palikšanu, kāds, visticamāk, arī ir bijis šīs izglītojošās atkāpes mērķis).
Stāstam pievienota arī laba sauja slepenās sastāvdaļas, kas jaunākajos lasītājos (tādos pašos pirmsskolēnos kā "Raiņa ielas cirka" galvenā varone Jūle) iedveš tos kutinošos smieklus, kurus, visticamāk, vienlīdz izbauda kā grāmatas autori, tā bērnu vecāki – te ir karte, kas ļauj ielūkoties kaimiņu sadzīvē, ir greizā valodā rakstīti ielūgumi, neparasti personāžu vārdi un amizanti pārpratumi. Un ir monētas otra puse – ir sapīkums, plānu maiņas, sēras un nepieciešamība mobilizēties kopējam uzdevumam.
Ir arī daži trūkstoši ķieģeļi ceturtajā sienā – gan neredzamais tēls, kas pavīd stāstā, gan Ievas Jurjānes viltīgās ilustrācijas ar Tā tur plaukstu, kas sader ar jaunā lasītāja roku (mūsu gadījumā gan 3D versija ir ar mežonīgākiem nagiem un pildspalvas atstātām švīkām, taču ideja nolasās un pirksti katrā jaunā atvērumā tiek savienoti). Tas paver portālu, pa kuru viegli šurpu turpu pārvietoties starp abām lasītājam pieejamajām pasaulēm.
Cirka advokātes lomā ar nelielām bažām gaidīju, kāda vieta šajā sirsnīgi vienkāršajā un vienlaikus mērķtiecīgi izplūdinātajā stāstā iedalīta cirkam. Vārds "cirks" kā reklāmas triks pirmoreiz parādās 101. lpp. no simt padsmit – ap to pašu laiku, kad stāstā ienāk Krīze un vajadzīgs tās risinājums. Protams, ka šis risinājums ir cirks! Cirka skolā mēdz sacīt, ka žonglēšanas, līdzsvara un citas prasmes noder arī ikdienas dzīvē – un, lūk, ierodas Mamma ar jaundzimušo un žonglē ar katliem, pīrādziņiem, fotoaparātu un pretodu līdzekļiem. Turpat arī deguna skulptūrā tiek deklamēti jaunvārdi, vienritenī pārvērsts divritenis un tam līdzi virve, bet Zelta zirgs uzjāj stikla siltumnīcā, kur krāšņi plīvo apakšveļas karodziņi. Ar to vajadzētu pietikt, lai Raiņa iela tiktu glābta.
Un, jā – cirks var būt gan no tradicionālā cirka estētikas pārmantotā krāsainība un eklektika ar ievainotiem dārza rūķiem, džinkstošiem vēja zvaniem un Lieldienu zaķiem no autoriepām Tingeltangeļu māju pagalmā, gan pieklusinātākas krāsu gammas un atturīgākas scenogrāfijas caurvīta konceptuāla realitāte, gan pop-mītiska pasaule, kurā mīt vienradži un mīnotauri. Būtību tas nemaina: cirks ir savas – reizē neticamas un īstas – pasaules radīšana, spēlēšanās ar varbūtībām un negaidītībām. Tas ir viens un tas pats dvēseles stāvoklis neatkarīgi no tā, vai vērojam gaisā virpuļojošus salto, apbrīnojam žongliera mētātu vālīšu trajektoriju, mēģinām atkost kādu maģijas triku vai sekojam līdzi rakstnieces veiklajiem trikiem ar galvenās varones fantāziju brīdī, kad mamma nolemj viņu iemācīt garlaikoties. Varam to dēvēt par cirku, par bērnu sevī vai par mākslu dauzīties – jebkurā gadījumā tas padara gan "Raiņa ielas cirku", gan cirku per se pieejamu ikvienam, neatkarīgi no vecuma un citiem parametriem.
0