Grāmatas vāks
 
Ar bērniem
19.01.2022

Dziedējoša pasaka ar poverpointa elementiem

Komentē
5

Par Sigri Agnētes Hansenas grāmatu "Tu redzēji?" ("liels un mazs", 2021)

"Tenkas neliekas ne zinis par kilometriem, par ātrumu vai maršrutu, tās tikai grib ātrāk tikt uz priekšu, un tās grib sasniegt tik daudzus, cik vien iespējams."

– Kas ir visapkaunojošākais vai biedējošākais, kas ar tevi ir gadījies? – es jautāju no visiem pusaudžiem man vislabāk pazīstamajai pusaudzei, kuru vienkāršības labad sauksim par Sofiju. Tūlīt arī saprotu, ka jautājumā trūkst viena vārda:

– …internetā?

– Kurā aplikācijā? – Sofija lietišķi precizē. – Nupat manu "TikTok" kontu nobloķēja par to, ka dejoju miesas krāsas drēbēs, ko tiktoks nevarot atšķirt no kailuma. Instagramā mani novēro un izjautā kāda meitene, kura man seko no 13 dažādiem profiliem. Dzīvē viņu nekad neesmu satikusi, bet esmu internetā sarakstījusies ar puisi, kas vēlāk kļuva par viņas puisi. Bijušās klases "WhatsApp" čatā man neviens neatbildēja uz jautājumiem par mājasdarbiem un, ja šajā sarakstē kāds uzsāka sarunu, mani mēdza pazemot ar tādiem vārdiem kā: "Sveiciens visiem, izņemot Sofiju!" Manam tētim gan šīs pašas klases vecāku čatā gāja līdzīgi – reiz, 9. maijā, viņu izmeta no [mazākumtautības skolas] vecāku sarakstes par to, ka uz savstarpēju apsveikšanos svētkos viņš atbildēja ar linku uz kapitulācijas aktu un ierosinājumu citreiz apsveikties dienu agrāk. Kādā citā aplikācijā ar mani sazinājās cilvēks, kas stādījās priekšā kā puisis no Uzbekistānas, bet, tā kā viņš pārāk daudz par mani it kā nejauši uzminēja, man šķiet, ka tā ir tā pati meitene ar 13 profiliem. Lai viltvārdi atklātu, es lūdzu atsūtīt balss ziņas, ko viņš vai viņa gan darīja, bet skaņa bija briesmīga un balss izklausījās pēc "Google" robotiskā lasītāja. Kopumā man nekas īpaši interesants nav atgadījies – tādas parastas lietas. Protams, jābūt gatavam, ka jebkuru tevis rakstītu ziņu var pārvērst par skrīnšotu un, iespējams, arī pārveidot.

Ieturot nelielu klusuma pauzi un acīmredzot prātā pārcilājot vēl kādas tikpat parastas lietas, Sofija jautāja:

– Tev arī kaut kas tāds ir gadījies?

Atmiņā pārtinu dažas ārpus digitālās vides piedzīvotas superneveiklas epizodes, par kurām joprojām būtu mazliet žēl uzzināt, ka tās saglabājušās kaut viena liecinieka (kur nu vēl datu nesēja) atmiņā. Varu tikai nopriecāties, ka vismaz daļa no tām atgadījušās laikos, kad ne katram bija sava nokija vai ēriksons, ar kuru Ziemassvētkos sūtīt iekavu, punktiņu un procentzīmju veidotus salaveču un eglīšu apsveikumus (vai tikai šī pieredze pati par sevi jau nav gana apkaunojoša?). Fotoaparātus toreiz līdzi nēsāja gandrīz tikai "Zenit" reliģijas pārstāvji, kurus vairāk par visu interesēja dzelzceļa sliedes un pamestas ēkas, nevis saviesīgā dzīve, bet videokameru ārpus publiskiem pasākumiem bija sastapis tikai retais, līdz ar to apkaunoties bija nedaudz drošāk, nekā tas ir šobrīd. Tiesa gan, arī baumām toreiz ticēja krietni vairāk, jo cilvēcei vēl nebija iestājies "no picture, no proof" prāta stāvoklis.

Sarunas pauze bija nedaudz ieilgusi, tāpēc klusībā sevi norāju par "kad mēs augām" mērauklas izmantošanu kaut vai tikai domās un steigšus centos pārcelties par dažām desmitgadēm tālākā nākotnē, kurā ļoti aktīvi eksistē viedtālruņi, novērošanas kameras un visvarenais Tīkls – svētā trīsvienība, kuras dēļ pat šķietami nenozīmīgās situācijās nervus ēd visi iespējamie "ja" un "vai". "Vai es ļoti uzkrītoši sakārtoju svārkus? Vai šajā pagalmā nav novērošanas kameru?", "Vai kāds pamanīja, ka mans bērns veikala plauktā aptaustīja šo pīrādziņu, kuru mēs neplānojam pirkt?", "Vai kāds redzēs to manu TIKAI MAZLIET kailbildi, kura bija nozagtajā telefonā?", "Bet, ja nu…" Protams, internetam nav robežu un noilguma, bet atļaušos minēt, ka vairums šādu kluso bažu nebeidzas ne ar ko ievērojamu – un labi, ka tā.

Taču te – Sigri Agnētes Hansenas grāmatā "Tu redzēji?" – nejēdzīgākais iespējamais scenārijs ņem un piepildās. Turklāt tas atgadās ar meiteni, kas patiešām nealkst šādas vētrainas uzmanības. Galvenā varone ir piecpadsmitgadīgā Anna, kuru sastopam brīdī, kad viņa kopā ar ģimeni pārceļas no Norvēģijas pilsētas Trumses uz mazāk apdzīvotu vietu 300 kilometru attālumā. Pamazām, iemetot skatu te Annas tagadnē, te nesenā pagātnē, saliekas vienkārša puzle – atmiņas par to, kā iemīlēšanās iniciēta digitālo robežu pārkāpšana noveda pie Annas kailbildes (un to pavadošā nosodījuma) izplatīšanās pa visu skolu. Respektīvi, pie sociālās dzīves sagruvuma.

Annai ir sapņu vecāki, kas viņai ne tikai neko nepārmet, bet arī izdomā glābšanas plānu. Viņai ir arī psiholoģe, kuras padomiem Anna, lai arī bez liela entuziasma, tomēr seko. Ir draudzene, kas jauno ikdienu padara paciešamu, un ir vecmāmiņa, kas ne tikai zina, kādas temperatūras ūdens patīk puķēm, bet arī kailumā neko apkaunojošu nesaskata.

Varētu teikt, ka "Tu redzēji?" ir tāda kā pusaudžu pasaka, kur viss sākas tikpat dziļā bedrē (vai tikpat augstā tornī) kā Sniegbaltītes vai Salātlapiņas gadījumā, bet turpinās patiešām cerīgā virzienā. Varētu pat pieļaut, ka šai grāmatai ir ne tikai izglītojošs, bet arī terapeitisks raksturs – ne velti publicitātes materiālos "Tu redzēji?" pieteikts kā apliecinājums tam, ka arī pēc piedzīvotiem satricinājumiem un nodevības ir iespējams dzīvot tālāk. Grūti sacīt, vai jaunietis – bez tik lieliska starta komplekta, kāds ir Annai, bet ar vismaz tikpat samilzušu problēmu – šo stāstu neuzlūkos kā pārāk sacukurotu, bet galu galā pasakas uzdevums ir iedot šo ticību virzībai augšup (kā pazaudētās lietas "Ziemassvētku cūkā" ticēja un reizēm arī sagaidīja savu gaismas staru, kas tās uzcēla atpakaļ cilvēku pasaulē). 

Pasakai raksturīgais tīša lipīguma elements stāstam noteikti piemīt. Sekojot Annas atskaitēm par dienas pozitīvajiem un negatīvajiem pārdzīvojumiem, empātijas uzplūdos rodas zināms kārdinājums arī savai dienai piemērīt šo vienkāršo triju labo un slikto lietu atskaites sistēmu. Diena vēl knapi sākusies, kad jau pieķeru sevi domājam, vai neaiziešanu uz treniņu, lai pabeigtu šo rakstu, likt pie negatīvajām (jo neizkustējos un nobastoju) vai pozitīvajām (jo izdarīšu solīto) lietām.

Grāmatā "Tu redzēji?" nav ļoti krasu sižeta pavērsienu – visspraigākais mirklis jau paredzams iepriekš, un viss pārējais ir ceļš uz situācijas pieņemšanu un jaunas dzīves, domu un draudzības telpas iekārtošanu, un tādu kā samierināšanos ar to, ka arī jaunajā tagadnē kaut kāda pagātnes daļa būs klātesoša. Savas vienkāršības, pašsaprotamības un izpaužamās informācijas dozēšanas dēļ grāmata zināmā mērā atgādina blogu, ko vienaudzis raksta vienaudzim (kas nemaz nav tik tālu no patiesības, jo grāmatas autore Sigrida Agnēte Hansena (1989) savulaik esot rakstījusi ļoti aizraujošu un jauniešus uzrunājošu emuāru, kura dēļ redaktors viņu esot uzrunājis ar aicinājumu sarakstīt grāmatu). Jebkurā gadījumā – vai mēs to saucam par pasaku, blogu, vai velkam paralēles ar leģendārās "Zīlītes" funkciju – svarīgu, bet varbūt mazliet neērtu vēstījumu šādā veidā pateikt ir vieglāk un dabiskāk, nekā to spēj vecāki vai skolotāji. Mēs grāmatu lasītāju grupās šad tad mēdzam ierakstīt lūgumus "ieteikt kaut ko lasošam/nelasošam pusaudzim", un ir diezgan droši, ka šī būs īstā grāmata jebkura vecuma padsmitniekam. Brīvās valodas (ļoti dabiskā Jolantas Pētersones tulkojumā) un pazīstamās vides dēļ jaunieši būs stāstā jau pēc pirmajām rindkopām. Izdevniecības "liels un mazs" sagatavotie ierosmes materiāli piedāvā arī vērtīgu iespēju par "Tu redzēji?" tēmām aprunāties plašāk – klasē vai ģimenē. Izrunāt sekstinga (sekss un tekstings jeb ziņu nosūtīšana) situācijas psiholoģisko, sociālo un juridisko risku aspektus. Apzināties, ka kļūda nereti ir nevis upura, bet sabiedrības rīcībā.

Pie šī pozitīvo efektu uzskaitījuma pirksti gan uz brīdi pārstāj drukāt, jo jāatzīst, ka mani mazliet mulsina grāmatu, filmu un citu kultūras produktu izvēlēšanās utilitāru mērķu labad. Drīzāk lasu, lai uzzinātu, ko visi šajā grāmatā ir atraduši, vai tāpēc, ka sen nekas no šī autora nav lasīts, vai tāpēc, ka labs tulkotājs, vai vēl kāda lieliska iemesla dēļ. Ne īpaši ticu universālām, visiem derīgām patiesībām, tāpēc uz visiem šiem "Noskaties to filmu par vistu turēšanas apstākļiem, lai nekad vairs neēstu olas (kuras gan es jau tāpat neēdu)" vai "Izlasi to grāmatu, lai zinātu, kā uz visiem laikiem mainīt domāšanu" un pat uz "labākais, kas par šo tēmu ir uzrakstīts" skatos ar zināmu piesardzību. Šī iemesla dēļ arī pati nemēdzu citus pārliecināt, ka viņiem kaut kas būtu jālasa vai jānoskatās. Un tomēr – iespējams, tas ir autores žurnālistikas rokraksts, kas aizraujošo un nesamāksloto stāstu pārnes ikdienas koordinātās un padara to praktiski pielietojamu – ja vajag, arī viegli pārvēršamu "Power Point" prezentācijas apakšpunktos, kuros uzskaitīt, kāpēc šo grāmatu vajadzētu izlasīt vecākiem, bērniem, skolotājiem…

Žurnālistiska pagātne un tagadne rakstniecei Sigridai Agnētei Hansenai patiešām ir – viņa ir studējusi žurnālistiku un ikdienā strādā par raidījumu vadītāju radio un TV. Reportāžas stils "Tu redzēji?" ticamības sajūtu noteikti paspilgtina un ar iedomātas kameras palīdzību ļauj sekot varonei no situācijas uz situāciju. Dialogi skolas ēdnīcā vai sačukstēšanās klases pēdējā solā viegli ieaicina bariņā, kur tiek pārspriests viss, sākot no baumām par skolasbiedriem un beidzot ar šausmu filmām un it kā nevainīgu sevis pārdošanu maltītes partneru meklēšanas aplikācijās.

– Ak, jā, kad biju mazāka, mans opītis man atsūtīja asiņainu video ar cilvēku, kuru sadragā lidmašīnas propellers. Protams, nejauši – viņš to nosūtīja pilnīgi visiem saviem kontaktiem, – pēc nelielas pārdomu pauzes Sofijai vēl kaut kas ienāk prātā.

Un patiešām – varbūt šo nemaz nevajadzētu saukt tieši par pusaudžu grāmatu? Laikā, kad ziņās un soctīklu lentēs vai ik nedēļu parādās arvien jaunas ziņas par neķītriem deju skolotājiem un mobingu skolās un kad attiecību noskaidrošana nereti notiek, publiskajā telpā citam citu apmētājot ar privātas "WhatsApp" sarakstes ekrānšāviņiem, centieni vairāk kontrolēt savu pēdu nospiedumus interneta labirintos ir jebkura interneta lietotāja ābece. Bērni un pusaudži šajā spēlē ir jaunpienācēji (turklāt nepilngadīgi), tāpēc īpaši aizsargājami. Taču arī omītes un opīši ir jaunpienācēji, kas kļūdās, taču šīs kļūdas (vai vienkārši dzīvi virtuālajā vidē) neuztver pārāk nopietni. Protams, tas neatceļ šīs ābeces apgūšanas nepieciešamību, bet varbūt kaut kādā ziņā no viņiem var ko mācīties?

Zane Volkinšteine

Lielākoties nodarbojas ar kultūras žurnālistiku un kultūras PR. Nemitīgi kaut ko raksta. Labprāt pēta citus; mulst, ja pēta pašu. Savulaik piedalījusies "Veto Magazine" radīšanā un vadīšanā, šobrīd pa...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!