Veids, kādā informatīvajā telpā tiek runāts par koronavīrusu 2019-nCoV, atgādina filmu "Emīla nedarbi": "Noslēpumainais vīruss", "Skaitļi kļūst šokējoši", "Baisais koronovīruss" un mans favorīts – "Vīrusi apdraud pasauli". Jāatzīst, ka tieši pēdējā virsraksta bezjēdzīgums no zinātnes viedokļa (vīrusi ir evolūcijas procesu sastāvdaļa, tostarp noderīga) pamudināja mani uzrakstīt dažas piezīmes par pēdējo dienu "karsto ziņu".
Cilvēkiem patīk spēlēties ar briesmām, apokaliptiskām prognozēm un nāves tēmu. Ir pētnieki, kuri to saredz visdažādākajās mūsdienu kultūras izpausmēs, sākot ar šausmenēm un datorspēlēm, beidzot ar Hariju Poteru un modi. Šo fenomenu apskata, piemēram, 2017. gadā publicētā ASV Džordžijas Tehnoloģiskā institūta profesores Dinas Hapajevas grāmata "The Celebration of Death in Contemporary Culture". Tuvākajos mēnešos Hapajevas darbu izdos arī krieviski, savukārt tiem, kam lasīt nepatīk, piedāvāju noskatīties videointerviju ar pētnieci. Aizvadītā gada nogalē parādījās ziņa, ka smalks Londonas restorāns piedāvās apmeklētājiem nobaudīt "Pompeju iedzīvotāja pēdējo maltīti". Nevis vienkārši rekonstruētu Senās Romas ēdienkarti, bet, redz, tieši pēdējo maltīti. Tāpat nevis vienkārši variāciju par Francijas 19. gadsimta sākuma virtuvi, bet tieši "Napoleona pēdējo maltīti", kā arī ""Titānika" pasažieru maltīti". Vēl pagājušajā gadā parādījās internetveikals, kas tirgo apģērbu ar uzrakstiem "Dead Inside", "The End is Near" un tamlīdzīgi. Galu galā pērn tika īstenots kinoprojekts par to, kā izskatītos holokausts, ja tajā iesaistītie būtu lietojuši Instagram.
Savu viedokli par šādām parādībām paturēšu pie sevis, bet, ja reiz nāves tēmu esam tik ļoti pieradinājuši, varētu pat teikt – padarījuši "seksīgu", kādēļ tāds stress par iespējamu nāvi slimības rezultātā? Lai gan jautājuma formulējums var izklausīties neslēpti ironisks, manuprāt, te jānodala vairāki aspekti.
Pirmkārt, sakāpinātas emocijas kļūst vieglāk saprotamas, ja paveramies uz tām no psihiatrijas, neirobioloģijas un citu radniecīgo nozaru viedokļa. Atkarībā no konkrētā reģiona 4–25 % cilvēku mūsdienās cieš no panikas un baiļu lēkmēm. Šī teksta ietvaros nav jēgas noņemties ar jautājumu "kas bija pirmais" – informatīvās telpas piesātinājums ar vardarbībai, nāvei utt. veltītu saturu, kas veicina dažādas fobijas, vai arī nekontrolētais stresa līmenis, kas gūst izpausmes informatīvās telpas tematikā? Runa ir par to, ka populācijas psihiskā veselība ietekmē to, kā tiek uztverta informācija.
Otrkārt, veids, kādā tiek runāts par vīrusiem, baktērijām, mikrobiem un parazītiem – kā tikai un vienīgi par ļaunumu – apliecina, cik zems ir ievērojamas populācijas daļas zināšanu līmenis bioloģijā. Būtu dīvaini, ja šī teksta autors izplūstu skaidrojumos par mikrobioloģijas tēmām, tādēļ varu vien rekomendēt materiālu, piemēram, par parazītiem (par tādiem uzskatāma vismaz puse no dzīvajām būtnēm), vai rakstu par to, ka tiek veidota dažādu tautu pārstāvju zarnās dzīvojošo mikrobu krātuve, kas ir absolūti nepieciešams instruments ļaužu veselības uzturēšanai, jo, raugi, izrādās, ka daudzas kaites (vienkāršoju, protams) varētu būt saistītas ar to, ka mūsdienās cilvēks ir sācis zaudēt senču mikrobiotu, kas miljoniem gadu ir rūdījusies un pielāgojusies skarbajai pasaulei. Īsi sakot, ja mūsu zināšanas life sciences būtu jēdzīgākas, mēs nesatrūktos, izdzirdot vārdus "vīrusi" vai "baktērijas".
Treškārt, visā nepievilcībā parādās masu mediju darbības modelis. Žurnāla "Inostrannaja Ļiteratura" 2019. gada 12. numurā ir publicēts rumāņa Mateja Višneka romāns, kurā autors diezgan žultaini apraksta žurnālistu pārliecību, ka sabiedrības uzmanību galvenokārt piesaista tās ziņas, kurās pieminēti nāves gadījumi terora aktu, dabas katastrofu utt. rezultātā. Ja pēc ceturtās varas pārstāvju domām nāves konkrētajā dienā ir par maz – teiksim, "tikai" viens Irākā sadursmēs bojā gājis amerikāņu karavīrs –, nekas netraucē dramatismu palielināt, ziņu formulējot šādi: "Kopš gada sākuma sadursmēs Irākā bojā gājuši jau desmit amerikāņu karavīri. Desmitais – šodien…" Šajā modelī "desmit" skan iespaidīgāk nekā "viens". Paskatījos ziņas pašmāju interneta vietnēs saistībā ar "parasto" gripu šoziem: 2019. gada 10. decembris – "Latvijā sākusies gripas epidēmija"; 2020. gada 10. janvāris – "Šosezon no gripas miruši jau septiņi cilvēki"; 2020. gada 23. janvāris – "No gripas šosezon miruši jau 13 cilvēki". Jūtat spriedzes kāpumu, dārgie lasītāji? Informatīvā telpa mūsdienās neatlaidīgi cenšas, kā saka, uzdzīt stresu.
Lai nebūtu pārpratumu: ir jāizturas nopietni gan pret nesen atklāto koronavīrusu, gan pret jebkuru citu veselības un dzīvības apdraudējumu (piemēram, neirodeģeneratīvajām saslimšanām – neatceros redzējis līdzvērtīgu uzbudinājumu informatīvajā telpā, runājot par, teiksim, Alcheimera slimību), kura novēršanai mūsu rīcībā nav drošu līdzekļu. Tomēr ir pilnīgi lieki vēl papildus bendēt nervus, pakļaujoties manipulācijām ar draudīgi skanošiem vārdiem (vīruss!) vai, manuprāt, perversajiem uzmanības pievēršanas un noturēšanas ekonomikas algoritmiem.
0