Komentē
0
Saglabā

Piedāvājam īsu ieskatu apgāda "Neputns" izdotajā amerikāņu dzejnieka Čārlza Bukovska dzejas izlasē "Kodiens". No angļu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs.

Kolonna

vairīties neizskaidrojamā
vienmēr man vajadzējis.

un kādu dienu 1942. gadā
es, divdesmitviengadīgs,
sēdēju parkā
ar citiem savējiem,
bomžiem.

kara rati
rullēja garām.

zaldāti bija
ceļā uz karu, un
zaldāti redzēja
mani,
ienīda mani,

sāka bļaut un lamāt
mani,

prašņāja, ko es tur, dirsā,
daru!

es biju vienīgais jaunais bomzis
visā parkā.

zaldāti gribēja, lai
es eju šiem līdzi.

visa kolonna
auroja, lamāja
mani,
braukdami
garām.

tad kolonna bija
prom, un vecs bomzis
man līdzās
jautāja: “kāpēc
tu neesi armijā,
dēls?”

es piecēlos kājās un gāju
uz bibliotēku.

iegāju iekšā,
sameklēju grāmatu,
sēdos
pie galda.

sāku lasīt
šo grāmatu.
tās jēga bija
pārāk dziļa
priekš
manis.

noliku grāmatu
atpakaļ plauktā,
izgāju ārā
un gaidīju.

 

Kā es izpisu savu modinātājpulksteni

reiz Filadelfijā,
badā,
man bija istabiņa,
vēls vakars,
un es stāvēju pie sava 3. stāva loga
tumsā un skatījos lejup
uz virtuvi pretējās mājas 2. stāvā,
un redzēju skaistu blondu meiteni
apskaujam jaunekli kādu un skūpstām
nepārprotami alkaini.
es stāvēju un skatījos, līdz viņi
atrāvās.
tad es pagriezos un ieslēdzu gaismu.
redzēju kumodi savu, redzēju tās atvilktnes
un vēl – pulksteni uz kumodes.
es paņēmu to
līdzi gultā un
pisu, līdz nokrita rādītāji.
tad es izgāju ielās un staigāju apkārt,
līdz uzberzu kājām tulznas.
kad atgriezos, gāju pie loga un
skatījos pāri, lejup,
un gaisma viņu virtuvē bija
nodzēsta.

 

Saruna pusčetros no rīta

pusčetros no rīta
atveras kādas durvis
un kājas nāk pa gaiteni,
nesdamas augumu,
un atskan klauvējiens,
un tu noliec alus pudeli
un atsaucies.

velns parāvis, viņa teic,
vai tad tu nekad neguli?

un viņa nāk iekšā,
ar rullīšiem matos,
rītakleitā
ar zaķīšiem un putniņiem,

un viņai ir līdzi pašai sava pudele,
kurai tu cēli pievieno
2 glāzes;
viņa stāsta, ka vīrs esot Floridā
un māsa viņai sūtot naudu un kleitas,
un viņa meklējot darbu
jau 32 dienas.

tu viņai stāsti,
ka esi hipodroma aģents un
raksti tekstus džeza un mīlas dziesmām;

un pēc pāris glāzēm
viņa vairs nepūlas apsegt
kājas
ar visulaik noslīdošajām
rītakleitas malām.

nav nemaz tik sliktas kājas,
faktiski ļoti glītas kājas,
un drīz jau tu skūpsti
galvu ar rullīšiem matos.

un zaķīši miedz
ar aci, Florida tālu jo tālu,
un viņa teic, ka mēs nemaz
neesam svešinieki, viņa jau agrāk
mani gaitenī ievērojusi.

un beigās
paliek ļoti maz,
ko sacīt.

 

Draudzīgs padoms daudziem jaunekļiem

Brauciet uz Tibetu.
Jājiet ar kamieli.
Lasiet bībeli.
Nokrāsojiet savas kurpes zilas.
Audzējiet bārdu.
Brauciet apkārt pasaulei kartona kanoe laiviņā.
Abonējiet The Saturday Evening Post.
Kodiet tikai ar kreisās puses zobiem.
Appreciet vienkājainu sievieti un skujieties ar
        taisnu skuvekli.
Un iegrieziet savu vārdu viņai rokā.

Tīriet zobus ar benzīnu.
Guliet visu dienu, bet naktī kāpiet kokā.
Kļūstiet par mūkiem un dzeriet piparu rūgto un alu.
Turiet galvu zem ūdens un spēlējiet vijoli.
Dejojiet vēderdejas sārtu svecīšu gaismā.
Nositiet savu suni.
Balotējieties par pilsētas mēru.
Dzīvojiet mucā.
Pāršķeliet sev pauri ar mazu cirvīti.
Stādiet tulpju sīpolus lietū.

Bet dzeju gan nerakstiet.

 

Es domāju par kuģiem, par armijām,
kas neatkāpjas...

es ilgi esmu mācījies nāvi,
bet iemācījies vēl neesmu,
un šovakar pārnācu mājās
un mana karūsiņa nebija akvārijā,
tā bija izlēkusi
tikai sev zināmu iemeslu dēļ
(ūdeni biju apmainījis; varbūt ķēra
mušu...)
un tagad tā bija uz paklāja,
ar melniem plankumiem uz zeltainā auguma,
nekustīga un stīva,
bet es ieliku viņu atpakaļ ūdenī
(kāda skaņa man lika to darīt)
un man šķita, ka spuras sakustas,
izveidojās liels gaisa burbulis,
bet augums joprojām palika stīvs,
bet brīnumainā kārtā
tas nevēlās ar vēderu uz augšu –
astes daļa turējās zem ūdens,
un es domāju par kuģiem, par armijām,
kas neatkāpjas,
un tad – redzēju mazās spuriņas
zem galvas
kustamies,
un es sēdos uz dīvāna,
pūlējos lasīt,
pūlējos nedomāt,
ka sieviete, kura man uzdāvināja šīs zivtiņas,
nu jau pusgadu ir mirusi,
pasaule dodas tālāk –
garām dzīvajiem,
kuri vairs nedzīvo,
un otra zivs jau agrāk nobeidzās.
tā pārēdās, aprijot savu tiesu
un lielāko daļu mazās zivteles maltītes,
un sievietes tagad vairs nav,
un mazā ir stīva,
un, pusstundu nosēdējis,
es piecēlos,
un mazā peldēja vēderu gaisā – pagalam;
tās acis skatījās manī tā,
it kā redzētu nevis mani,
bet kaut ko man neredzamu,
un vergs aiznesa pavēlnieci,
karūsiņu ar melniem plankumiem,
izlēja podā
un aizskaloja prom.

akvāriju es noliku kaktā
un domāju – tiešām,
es nevaru šito vairs izturēt.

mirušas zivis, mirušas sievietes, miruši kari.

šķietas brīnums, ka ir vēl kāds dzīvs,
un tagad radio kāds spēlē
ģitāru, ļoti lēni, un es domāju: jā,
viņš arī, viņa pirksti, viņa rokas, prāts
un mūzika dodas tālāk, bet ļoti mierīgi,
ļoti klusi, un es esmu noguris.

 

Mīla & Slava & Nāve

tā piesēdusi aiz mana loga
kā vecene veca pa ceļam uz tirgu;
tā sēž un nervozi svīst,
un vēro mani
cauri sietam, svelmei un suņu rejām,
līdz pēkšņi es bliežu pa sietu ar avīzi
kā mušu nosizdams,
un to brēcienu varēja dzirdēt
visā šai trulajā pilsētā,
un tad tā aizgāja prom.

pareizas beigas šādam dzejolim
ir pēkšņi
iestājies
klusums.

 

Mūzikas vērojumi

neskaitāmas naktis, tūkstošiem, esmu nosēdējis,
klausīdamies pa radio simfonisko mūziku;
diezin vai ir daudz mana vecuma vīru,
kas būtu klasiku klausījušies tik,
cik es – pat starp profesionāļiem.

muzikologs es neesmu,
bet
man ir daži novērojumi:
1) visu laiku tiek atkal un
atkal spēlētas 50–60
klasiskās kompozīcijas.
2) ir sarakstīts ļoti daudz citas
izcilas mūzikas, kuru mēs ignorējam
paši sev par postu.
3) lielākajā daļā simfoniju otrā daļa
ir derīga tikai bezmiega mocītajiem.
4) kamermūzikai ir visas tiesības būt
enerģiskai un aizraujošai.
5) ļoti nedaudzi komponisti prot PABEIGT savas
simfonijas,
bet
sākuma daļai parasti, gluži kā mīlas sakariem,
piemīt svaiguma valdzinājums.
6) man labāk tīk diriģenti ar savu
interpretāciju, nevis tie, kas akli seko
radītāja pavēlēm.
7) protams, gadās arī diriģenti, kam
ir tik daudz ego un “interpretāciju”, ka
komponists pazūd.
8) ar mūziku ir līdzīgi kā ar pišanos; daži
komponisti nespēj kulminēt, citi kulminē
pārāk strauji, atstājot sevi un klausītājus
truli iztukšotus.
9) lielākajai daļai par dižām dēvēto kompozīciju
trūkst humora.
10) Bahu ir visgrūtāk nospēlēt slikti, jo viņš
ir pieļāvis ļoti maz garīgu kļūdu.
11) gandrīz visas simfonijas un operas varētu būt
īsākas.
12) pārāk daudz mūsdienu mūzikas top siltos
augstskolu krēslos. komponistam, lai labi
rakstītu, tomēr ir jāpazīst dzīve no
skarbās puses.
13) mūzika ir viskaislīgākais no mākslas veidiem;
kaut es būtu bijis mūziķis vai komponists...
14) ļoti daudzi rakstnieki neprot PABEIGT
šādus dzejoļus.
15) bet es protu.

Čārlzs Bukovskis

Amerikāņu dzejnieks un prozaiķis, savā daiļradē galvenokārt pievērsies alkoholiķu un citu marginālu ļaužu dzīvesstāstiem. Pirms literārās karjeras uzsākšanas Bukovskis strādāja dažādus necilus gadījum...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!