Bibliotēka
06.12.2008

Pati skaistākā sieviete pilsētā

Komentē
0
Saglabā

Kasa bija pati jaunākā un pati skaistākā no piecām māsām. Kasa bija pati skaistākā meitene pilsētā. Pa pusei indiāniete, ar apbrīnojamu, karstu, kā čūskai lokanu ķermeni un tam pieskaņotām acīm. Kasa bija nepastāvīga, dzīva uguns; gars, iestrēdzis ķermenī, kas nespēj to noturēt. Viņas mati bija melni, gari, zīdaini ― tikpat vijīgi kā viss ķermenis. Viņas garastāvoklis varēja būt vai nu pārāk jautrs, vai pārāk nomākts. Kasai neeksistēja nekas vidējs. Daži runāja, ka viņa ir ārprātīga. Tā runāja stulbeņi. Stulbeņi nekad nesaprata Kasu. Vīriešiem viņa bija tikai seksa avots, un tiem bija vienalga, vai viņa ir vai nav jukusi. Un Kasa dejoja, flirtēja, skūpstījās, bet, kad lieta nonāca līdz seksam, viņa vienmēr, izņemot vienu vai divas reizes, pamanījās izslīdēt un aizbēgt no vīriešiem.

Kasas māsas pārmeta, ka viņa ļaunprātīgi izmantojot skaistumu un nepietiekami liekot lietā prātu, bet Kasa bija gudra un ar raksturu. Viņa gleznoja, dejoja, dziedāja, veidoja māla figūriņas, bet, kad cilvēki juta dvēseliskas vai ķermeniskas sāpes, dziļi par tiem pārdzīvoja. Viņas prāts vienkārši nebija tāds kā citiem; viņas prāts bija nepraktisks. Māsas Kasu apskauda, jo viņa atņēma tām vīriešus, un viņas pārskaitās, juzdamas, ka māsa tos nebūt neizmanto, kā pieklājas. Viņai bija ieradums būt maigai pret tiem, kas pēc skata bija atbaidošāki, tā saucamie skaistie vīrieši viņā izsauca riebumu.

― Dūšas nepietiek, ― viņa mēdza teikt. ― Nekāda plašuma. Viņi izbrauc uz savām elegantajām ausu ļipiņām un labi veidotajām nāsīm… Viena vienīga fasāde, bet iekšpusē tukšums. ― Viņas uzskati bija tuvi neprātam, viņas uzskatus daudzi uzskatīja par neprātīgiem. Māsu tēvs nodzērās un nomira, bet māte aizbēga, atstājusi meitenītes likteņa varā. Vispirms meitenītes nonāca kāda radinieka aizgādībā, bet tas nosūtīja viņas uz klosteri. Klosteris bija draņķīga vieta, īpaši Kasai. Meitenes viņu apskauda, un viņai bieži nācās kauties. Pēc divām tādām kaujām viņas kreisā roka bija vienās bārdasnaža atstātās rētās. Vēl viņai bija lejupejoša rēta uz kreisā vaiga, taču tā viņas skaistumu nebojāja, bet gan, tieši otrādi, izcēla. Es iepazinos ar Kasu bārā „West End” dažas dienas pēc viņas iznākšanas no klostera. Viņa bija jaunāka par savām māsām un tika izlaista pēdējā. Viņa ienāca bārā un mierīgi apsēdās man blakus. Pēc manām domām, es biju visneglītākais vīrietis pilsētā un konkrētajā situācijā tas bija man izdevīgi.

― Iedzersi? ― es pajautāju.

― Jā, kāpēc ne?

Nedomāju, ka mūsu saruna bija tovakar kaut kādā mērā īpaša, viss slēpās tajā, kā Kasa uzvedās. Viņa vienkārši izvēlējās mani. Viņai garšoja spirtotie dzērieni, un viņa diezgan daudz izdzēra. Viņa neizskatījās pilngadīga, un tomēr viņai pienesa dzērienus. Varbūt viņai bija viltota pase, es nezinu. Katru reizi, kad, atgriezusies no tualetes, viņa apsēdās man blakus, es jutu zināmu lepnumu. Viņa bija nevis vienkārši skaistākā sieviete pilsētā, viņa bija arī skaistākā, kādu es biju jebkad redzējis. Es apskāvu viņu ap vidukli un noskūpstīju.

― Tu domā, ka esmu skaista? ― viņa pajautāja.

― Protams. Bet te ir kas cits… vēl kaut kas bez tavas ārienes…

― Cilvēki vienmēr vaino mani par to, ka esmu skaista. Tu tiešām domā, ka esmu skaista?

― „Skaista” nav īstais vārds. Tas tikai ļoti mazā mērā raksturo tavu daili.

Kasa sāka rakāties savā somiņā. Es domāju, viņa meklē kabatlakatiņu, bet viņa izvilka no tās garu cepures adatu. Nepaspēju pat aci pamirkšķināt, kā viņa caurdūra ar šo adatu sev degunu nedaudz virs nāsīm. Sajutu šausmas un pretīgumu. Viņa paskatījās uz mani un sāka skaļi smieties. ― Joprojām uzskati mani par skaistu? Nu, veci, ko tagad tu domā?

Es izvilku adatu no viņas deguna un apturēju asinis ar kabatlakatu. Vairāki cilvēki, ieskaitot bārmeni, novēroja šo scēnu. Pēc tam bārmenis pienāca pie mums.

― Skaties tu man, ― viņš teica Kasai. ― Vēlreiz sāksi ārdīties un izlidosi no šejienes. Man šeit tava pašdarbība nav vajadzīga.

― Ej tak tu dirst, veci! ― viņa teica.

― Pieskati viņu, ― bārmenis vērsās pie manis.

― Ar viņu viss būs kārtībā, ― es atbildēju.

― Tas ir mans deguns, ― teica Kasa. ― Ko gribu, to daru.

― Nē, ― es teicu, ― man ir sāpīgi.

― Tu gribi teikt, ka tev sāp, kad es ieduru adatu savā degunā?

― Jā, tieši to es gribu teikt.

― Labi, es vairs tā nedarīšu. Nesatraucies!

Arvien vēl turot lakatiņu pie deguna un smīkņādama, viņa mani noskūpstīja. Kad bārs aizvērās, mēs aizgājām pie manis. Man bija alus, un mēs sēdējām un sarunājāmies. Tajā vakarā es pirmo reizi sapratu, cik viņa ir labsirdīgs un iejūtīgs cilvēks. Viņa atklājās pilnīgi brīvi, taču brīžiem sastomījās un pēkšņi apklusa. Šizofrēniķe. Skaista šizofrēniķe. Kaut kas vai kāds agrāk vai vēlāk viņu pilnībā salauzīs. Cerēju, ka tas nebūšu es. Mēs apgūlāmies gultā, un, kad nodzēsu gaismu, Kasa pajautāja:

― Kad tu gribi? Tagad vai no rīta?

― No rīta, ― es teicu un apgriezos uz otriem sāniem.

No rīta es piecēlos, uzvārīju kafiju un pasniedzu to viņai gultā. Viņa sāka smieties:

― Tu esi vienīgais man zināmais vecis, kurš atteicies no tā naktī.

― Ir jau labi. Mums tas vispār nav noteikti jādara.

― Nē, pagaidi, tagad es gribu. Ļauj man tikai ātri noskaloties.

Kasa iegāja vannas istabā un drīz atkal atgriezās. Viņa izskatījās burvīgi, garie, tumšie mati mirdzēja, acis un lūpas mirdzēja, viņa visa mirdzēja… Viņa rādīja savu ķermeni mierīgi, kā labu lietu. Pēc tam palīda zem palaga.

― Nu, tad uz priekšu, varoni.

Es apskāvu viņu. Viņa skūpstīja aizrautīgi, bet nesteidzoties. Es glāstīju viņas ķermeni, viņas matus. Es iegāju viņā. Viņa bija karsta un stingra. Es sāku lēnām celties un nolaisties, cenšoties pagarināt baudu. Viņas acis raudzījās tieši manējās.

― Kā tevi sauc? ― es pajautāju.

― Kāda, pie velna, starpība? ― viņa pajautāja.

Es iesmējos un turpināju. Pēc tam viņa apģērbās un es aizvedu viņu atpakaļ uz bāru, bet bija grūti viņu aizmirst. Es nestrādāju un nogulēju līdz diviem dienā, pēc tam piecēlos un izlasīju avīzi. Es gulēju vannā, kad viņa ienāca ar lielu sūkļa gabalu rokās.

― Es zināju, ka tu būsi vannā, ― viņa teica. ― Tāpēc, dabas bērns, atnesu tev kaut ko, ar ko šo daiktiņu piesegt.

Viņa iemeta sūkli vannā, tieši man virsū.

― Kā tu zināji, ka es būšu vannā?

― Es zināju.

Gandrīz katru dienu Kasa parādījās, kad es biju vannā. Viņa reti kļūdījās, kaut es neievēroju stingru grafiku. Un viņa vienmēr atnesa līdzi gabalu sūkļa. Bet pēc tam mēs mīlējāmies. Dažas reizes viņa man zvanīja naktī un es braucu ― savākt viņu no cietuma pret ķīlas naudu. Viņu mēdza aizturēt par žūpošanu un kautiņiem.

― Kuces bērni, ― viņa mēdza teikt, ― nopērk tev glāzīti un pēc tam uzskata, ka ir ieguvuši tiesības līst tev biksēs.

― Tu pati uzprasies uz nepatikšanām, pieņemot viņu cienastu.

― Es tobrīd domāju, ka viņi interesējas par mani, nevis tikai manu ķermeni.

― Es interesējos gan par tevi, gan tavu ķermeni. Bet es šaubos, ka vairums vīriešu redz vēl kaut ko citu bez tava ķermeņa.

Es aizbraucu uz sešiem mēnešiem no pilsētas, vazājos tur un šur, pēc tam atgriezos. Nemaz nebiju aizmirsis Kasu, bet mēs bijām par kaut ko sastrīdējušies, un es jutu, ka man ir jādodas tālāk, bet, kad atgriezos, uzskatīju, ka viņas vairs nav pilsētā. Es biju nosēdējis bārā „West End” apmēram pusstundu, kad viņa pēkšņi ienāca un apsēdās man blakus.

― Nu, nelieti, redzu, esi atgriezies.

Es pasūtīju viņai dzeramo. Pēc tam paskatījos uz viņu. Viņa bija uzvilkusi kleitu ar augstu apkaklīti. Tādā nekad nebiju viņu redzējis. Zem katras acs rotājās divas kniepadatas ar stikla galviņām. Redzamas bija tikai šīs galviņas, bet pašas adatas bija iedurtas viņas sejā.

― Velns tevi rāvis, joprojām centies sevi izkropļot, ja?

― Nē taču, tas tagad ir modē, muļķīt.

― Tu esi jukusi.

― Es pēc tevis skumu, ― viņa teica.

― Tev vēl kāds ir?

― Nē, neviena nav. Tikai tu. Bet es piestrādāju. Par desmit dolāriem. Bet priekš tevis par brīvu.

― Izvelc tās adatas.

― Nē, tas tagad ir modē.

― Man no tā slikti paliek.

― Pilnīgi nopietni?

― Jā, velns parāvis, pilnīgi nopietni.

Kasa lēnām izvilka kniepadatas un ielika tās somiņā.

― Kāpēc tu noniecini savu skaistumu? ― es pajautāju, ― kāpēc tu nevari vienkārši ar to sadzīvot?

― Tāpēc, ka cilvēki domā, ka tas ir viss, kas man ir. Skaistums ― tie ir nieki, skaistums ir pārejošs. Tu nezini, kā tev ir paveicies, ka esi tik kroplīgs. Ja tu patīc cilvēkiem, tad tu zini, ka ne jau par skaistām acīm.

― Labi, ― es teicu, ― man ir paveicies.

― Es negribēju teikt, ka tu esi neglītenis. Cilvēki vienkārši domā, ka tu esi neglīts. Tev ir apburoša seja.

― Paldies.

Mēs iedzērām vēl pa vienai.

― Nu, un ko tu tagad dari? ― viņa jautāja.

― Neko. Nevaru neko iesākt. Nav intereses.

― Man arī. Ja tu būtu sieviete ― tu varētu piestrādāt.

― Man negribētos, lai man būtu tik cieši kontakti ar tik daudziem svešiniekiem. Tas nogurdina.

― Tev taisnība. Tas nogurdina, vispār viss nogurdina.

Mēs aizgājām kopā. Uz ielām cilvēki kā parasti lūrēja uz Kasu. Viņa joprojām bija skaista sieviete, varbūt pat vēl skaistāka nekā agrāk. Mēs nokļuvām pie manis mājās, es atkorķēju pudeli vīna, un mēs aizrunājāmies. Mums ar Kasu vienmēr bija viegli sarunāties. Vispirms runāja viņa, bet es klausījos, pēc tam runāju es. Mūsu saruna mierīgi ritēja pati savā gaitā. Mums likās, ka mēs kopīgiem spēkiem atrisinām noslēpumus.Kad mēs atrisinājām kādu ļoti interesantu, Kasa smēja savus īpašos smieklus, kādi piemita tikai viņai, tādus pēkšņi uzliesmojošus. . Sarunājoties mēs pievirzījāmies viens otram cieši klāt un saskūpstījāmies. Drīz mēs pavisam iekarsām un nolēmām atlaisties gultā. Un, kad Kasa novilka savu kleitu ar augsto apkakli, es to ieraudzīju ― pretīgu, robotu rētu uz viņas kakla. Tā bija gara un plata.

― Velns lai tevi parauj, sieviete, ― es teicu, gulēdams gultā, ― velns lai tevi parauj, ko tu esi izdarījusi?

Es pievilku viņu sev klāt un noskūpstīju. Viņa atgrūda mani un sāka smieties.

― Reizēm veči man maksā desmitnieku uz priekšu, es izģērbjos un tad viņi pēkšņi vairs neko negrib. Bet desmitnieks paliek man. Tas ir trakoti jautri.

― Jā, ― es teicu, ― es vai mirstu no jautrības… Kasa, tu esi kuce, es tevi mīlu, pārstāj sevi graut, tu taču esi pati dzīvākā no visām tām vecenēm.

Mēs atkal saskūpstījāmies. Kasa bez skaņas raudāja. Es jutu šīs asaras, bet viņas garie, melnie mati bija atrisuši pāri viņas mugurai kā nāves karogs. Mēs apkampāmies un mīlējāmies ― lēni, draudīgi, brīnišķīgi.

No rīta Kasa pagatavoja brokastis. Viņa izskatījās mierīga un laimīga. Viņa dziedāja. Es gulēju gultā un klusi baudīju viņas laimi. Beidzot viņa pienāca pie gultas un papurināja mani.

― Celies augšā, nelieti. Atsvaidzini seju un pinci ar aukstu ūdeni un pievienojies dzīrēm!

Todien es aizvedu viņu uz pludmali. Bija parasta diena, laika apstākļi vēl nebija īsti vasarīgi, un tāpēc viss bija lieliski tukšs. Pludmales bomži savos kankaros gulēja zālājos mazliet virs smilšainā krasta. Citi sēdēja uz akmens soliņiem un dalījās vientuļā pudelē. Visapkārt lidinājās skaļas bezsmadzeņu kaijas. Vecenes, kam kamiešos bija ap septiņiem astoņiem desmitiem gadu, sēdēja uz soliņiem un apsprieda nekustamo īpašumu, kas tām bija palicis no vīriem, kurus sen nogalinājis izdzīvošanas ātrums un muļķība. Ar visu to gaiss bija mierīgs, un mēs pastaigājāmies, un valstījāmies zālēs, un daudz nerunājām. Bija vienkārši labi būt kopā. Es nopirku dažas sviestmaizes, kraukšķus un dzērienus un mēs apsēdāmies smiltīs, un paēdām. Pēc tam es apskāvu Kasu, mēs aizmigām un nogulējām apmēram stundu. Un tas bija labāk par seksu. Mēs mierīgi peldējām pa straumi. Pamodušies mēs aizbraucām atpakaļ pie manis, un es pagatavoju pusdienas. Pēc pusdienām es piedāvāju Kasai dzīvot kopā ar mani. Viņa ilgu laiku klusēja, pēc tam lēnām atbildēja:

― Nē.

Es aizvedu viņu uz bāru, pacienāju ar dzērienu un izgāju. Nākamajā dienā es iekārtojos darbā rūpnīcā par saiņotāju un visu nākamo nedēļu strādāju. Es biju pārāk noguris, lai kaut kur izietu, bet piektdienas vakarā tomēr iegāju „West End” bārā. Es sēdēju un gaidīju Kasu. Laiks gāja. Kad biju pamatīgi pievilcies, bārmenis ieteicās:

― Man ļoti žēl par tavu draudzeni.

― Kas par lietu? ― es jautāju.

― Piedod, kā tad tā, tu nezini?

― Nē.

― Pašnāvība. Viņu vakar apglabāja.

― Apglabāja? ― es pārjautāju. Likās, ka viņa tūlīt―tūlīt ienāks. Kā tad viņas var vairs nebūt?

― Māsas viņu apglabāja.

― Pašnāvība, ja? Bet kā? Pateiksi?

― Pārgrieza sev rīkli.

― Skaidrs. Ielej man vēl vienu.

Es dzēru, līdz bāru slēdza. Kasa bija pati skaistākā no piecām māsām, pati skaistākā visā pilsētā. Man izdevās aizbraukt līdz mājām, un es visu laiku domāju. Man bija jāuzstāj, lai viņa paliek ar mani, nevis vienkārši jāpieņem šis “nē”. Bija taču skaidrs, ka viņai nav vienalga. Acīmredzot, es piedāvāju viņai to pārāk ātri, bez ievada, slinki, pārāk vienaldzīgi. Es biju pelnījis savu un viņas nāvi. Es biju suns. Kaut gan, kāpēc vainot suņus? Es piecēlos, atradu pudeli vīna un diezgan daudz iedzēru. Kasa ― pati skaistākā meitene pilsētā ― bija mirusi. Viņai bija 20 gadu.

Uz ielas sāka taurēt kāda mašīna. Ļoti skaļi un uzstājīgi. Es noliku pudeli un ieaurojos:

― VELNS LAI TEVI PARAUJ, TU KUCES DĒLS, AIZVERIES!

Nakts arvien vairāk pieteica savas tiesības, un es neko nevarēju izdarīt.

 

No angļu valodas tulkojis Džerijs Šterns.

Čārlzs Bukovskis

Amerikāņu dzejnieks un prozaiķis, savā daiļradē galvenokārt pievērsies alkoholiķu un citu marginālu ļaužu dzīvesstāstiem. Pirms literārās karjeras uzsākšanas Bukovskis strādāja dažādus necilus gadījum...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!