"Karā kā jau karā…"

Ja tik bieži lietojam izteikumu, ka dzīvojam "ar karu fonā" (vai vēl radikālāk – "kara apstākļos"), tad būtu labi saprast, kādu saturu mēs šajā izteikumā ieliekam.

Šis jautājums man šķiet būtisks ne tikai tāpēc, ka tomēr kara biežā piesaukšana var šķist netaisnīga pret ukraiņiem, kas patiešām dzīvo kara apstākļos. Ja nu mēs arī uzskatām šādu izteikumu par adekvātu, tad būtu tikai loģiski, ja no tā izrietētu kas vairāk par Krievijas nosodīšanu un Ukrainas atbalstīšanu, lai cik neviltoti tas būtu. Citiem vārdiem sakot, kādi praktiski secinājumi mums būtu jāizdara, lietojot kara jēdzienu? Atļaušos apgalvot, ka nekādā ziņā kara piesaukšanas biežums nenozīmē, ka tikpat liela skaidrība ir par šiem praktiskajiem secinājumiem.

Aizvadītajā nedēļā (26. janvārī) Saeimā notikušo ikgadējo ārpolitikas debašu kontekstā vienīgo konkrētību, ko atradu stenogrammu blāķī, pauda aizsardzības ministre Ināra Mūrniece (NA): "Te jāatgādina, ka Krievija neizbēgami mācīsies no karā Ukrainā pieļautajām kļūdām un centīsies atjaunot savus spēkus. Runa ir par aptuveni pieciem gadiem, kas mums ir doti, lai pārliecinoši nostiprinātu savu drošību." Mūsu rīcībā ir pieci gadi. Ir lasīti arī citi novērtējumi (trīs gadi), bet tas šoreiz nav būtiski. Mums ir noteikts laika rāmis, kas jāizmanto, ne tikai turot īkšķus par Ukrainu un izsakot dažāda skaudruma pakāpes vērtējumus par krieviem un Putinu.

Vēl kaut ko konkrētu spēj pateikt iekšlietu ministrs Māris Kučinskis (AP), kurš aizvadītajā nedēļā pauda, ka līdz rudenim būs izveidots jēdzīgs krīzes vadības centrs un līdz gada beigām (ticamāk gan, ka 2024. gada janvārī) būs izveidota "ikvienam saprotama" iedzīvotāju apziņošanas sistēma. Te, protams, ir vilinājums pačīkstēt, vai šo darbu nevar veikt ātrāk, bet vismaz kaut kas taustāms. Tas arī viss. 

Nojaušu, ka tik kritisks novērtējums saņems iebildumus – galu galā ir konkrēti lēmumi par aizsardzības budžeta palielināšanu, tāpat vismaz deklaratīvā līmenī ir apziņa, ka enerģētikā ar Krievijas piegādēm rēķināties nevar, pat ja Latvija pēkšņi gribētu par 180 grādiem mainīt savu nostāju un šīs piegādes atjaunot. Tas viss ir pareizi un noderīgi, tomēr man šķiet, ka mūsu izpratni par jēdzienu "karš" saprotamu iemeslu dēļ nosaka tas, ko redzam Ukrainā. Problēma ir tā, ka – atvainojiet, ja tas izklausīsies ciniski – karam nav jābūt vizuāli tik iespaidīgam. Galu galā vēl samērā nesen līdz apnikumam bieži lietojām jēdzienu "hibrīdkarš". Un – atgriežoties pie jautājuma par praktiskajiem secinājumiem – "hibrīdkarš" nav Kremļa propagandas simbolu uzķēpāšana uz kādas sienas vai auto vai pat Ukrainas karoga noraušana (informatīvajā telpā visbiežāk pieminētās "hibrīdkara" epizodes). Manā izpratnē "hibrīdkarš" ir, piemēram, diversijas pret infrastruktūru vai nemieru provocēšana. Kašķīgais jautājums: kāpēc mums liekas, ka uz mums tas neattiecas? Vai, formulējot pavisam plakani, kāpēc mums liekas: ja vien uz robežas nestāv Krievijas tanki, tad teju vai lielākais iemesls sakreņķēties ir kādas deputātes Glorijas un viņai līdzīgu indivīdu atklāsmes sociālajās platformās.

Minēšu dažus piemērus. Pieļauju, ka daļa sabiedrības izjūt ļaunu prieku par partijas "Saskaņa" nedienām. Neiekļuva Saeimā, aizvadītajā nedēļā nu jau oficiāli zaudēja pārstāvniecību Daugavpilī (un, iespējams, pārskatāmā nākotnē arī Rēzeknē). Nu, forši. Nekad neesmu balsojis vai citādi simpatizējis "Saskaņai", tomēr īsti neredzu iemeslu priekam, ja reālā iespēja ir tāda, ka no partijas aizgājušais Daugavpils mērs un viņa kolēģi izsakās par nepieciešamību veidot "jaunu reģionālu politisko spēku". Respektīvi, ja noprotam, ka Andrejam Elksniņam un acīmredzot arī Rēzeknes mēram Aleksandram Bartaševičam "Saskaņa" liekas pārāk "rietumnieciska" un nepietiekami orientēta uz Krieviju atbalstošo Latvijas elektorāta daļu, tad varam arī nojaust, kāds "brīnums" būtu šis "jaunais reģionālais politiskais spēks" Latgalē. Nemaz nav smieklīgi. Jo vairāk tāpēc, ka šādu virzienu Elksniņš un Bartaševičs izvēlējušies par spīti tam, ka Valsts drošības dienests ar abiem esot "veicis pārrunas" par viņu savdabīgajiem publiskajiem novērtējumiem par karu Ukrainā. Citiem vārdiem sakot, mums – vismaz manā skatījumā – ir nevis "jācepas" par margināliem gadījumiem un/vai procesi Latgalē jāuztver muļķīgi rezignēti "nu, Latgale ir Latgale…", bet jāapzinās, ka procesi sāk iegūt pavisam nelāgu, turklāt pilnīgi konkrētu virzību. Un tas savukārt prasa konkrētu rīcību. Lai nebūtu pārpratumu – es neaicinu kādu arestēt vai pat izvirzīt apsūdzības, bet citu valstu, kā Moldovas, piemērs liecina, ka nav prātīgi novērtēt par zemu Krievijas (jā, jā, starptautiski izolētas, zaldātus un kara tehniku zaudējošas) iespējas destabilizēt situāciju citās valstīs.

Protams, risks ir arī iestigt vieglā vai vidēji smagā paranojā, un tas attiecas uz diversiju sadaļu "hibrīdkarā". Mazliet žultaini piezīmēšu: ir diezgan savdabīgi, ka gāzes cauruļvada eksplozija Lietuvā janvāra sākumā mūsu informatīvajā telpā bija notikums ne ilgāk par divām trim diennaktīm. Kas tur galu galā notika? A kuru tas interesē… Konkrētās epizodes gadījumā sliecos domāt, ka ne vienmēr un ne visur jāmeklē Krievijas diversanti (kā tas daļēji notika pēc sprādziena), tomēr diversiju iespējamība nav jāapšauba. Pieļauju, ka speciālisti, politiķi Skandināvijā un Vācijā pēc dīvainībām ap "Nord Stream" cauruļvadu izdarīja atbilstošus secinājumus, pat ja tieši nenosauca Krieviju par sabotāžas organizētāju. Kā ir ar mums? Saprotu, ka par secinājumiem un no tiem izrietošajiem lēmumiem nav publiski jāstāsta, šādi pretiniekam būtībā tikai palīdzot, tomēr arī Latvijā pastāv riski un būtu jauki, ja amatpersonas ne tikai runātu par "Krievijas draudiem Rietumu demokrātijai" vai Kremļa noziegumiem, bet vismaz pateiktu, ka diversiju riski tiek uztverti nopietni. Un vēl labāk būtu, ja publika ieraudzītu, ka ir palielināts finansējums, teiksim, par kiberdrošību atbildīgajai struktūrai "CERT.LV". Tas būtu saprotams signāls, kuram nav nepieciešams detalizēts paskaidrojums.

Rezumēju. Ja paliekam pie tēzes, ka dzīvojam "kara apstākļos", tas nenozīmē, ka cilvēkiem Latvijā jāpārtrauc rīkot ballītes vai veikt lielākus pirkumus. Es neesmu bijis Izraēlā, tomēr nedomāju, ka cilvēki tur nesmaida un nesmejas. Tomēr, cik saprotu, tur sabiedrība bez histērijas, bet nopietni uztver iekšējās drošības jautājumus, saprotot, ka drošība nav tikai bruņotie spēki un militāra rakstura apdraudējums. Man šķiet, ka mūsu problēma ir tā, ka Krievijas propagandas mašīna gadiem ilgi ir mums tik daudz draudējusi un runājusi visādas cūcības, ka esam pie tā pieraduši, turklāt Ukrainas draugu (mūsu) gadījumā reducējam Krievijas plānus un iespējas uz šo propagandas mašīnu. Nedaudz vulgarizējot – ja propagandisti draud Rietumiem ar trešo pasaules karu, tā ir tēma, nedraud – nav tēmas. Lai gan trieciena došanai karš nemaz nav nepieciešams, pietiek ar diversiju bīstamo kravu noliktavā. No šī viedokļa raugoties – un atceroties Mūrnieces minētos piecus gadus – skaidrs, ka militārā tehnika ir jāpērk, tomēr, atklāti sakot, man šķistu pragmatiskāk, ja 2023. gada (un arī vēlāko gadu) budžetā mēs ieraudzītu būtisku palielinājumu tieši iekšējai drošībai.