Recenzija
11.10.2007

Kā pareizi novecot

Komentē
0
Saglabā

Par vecumu var rakstīt dažādi - gan ar cieņu pret gadu nastas gādāto pieredzi, gan ar žēlabām par zaudētajām iespējām, gan ar tērgāšanu par to, kā vienmēr justies jaunam - bet laikam visbiežāk tiek dota priekšroka par to nerakstīt vispār. Nupat izdotais 1928. gadā dzimušās sirmās angļu rakstnieces Anitas Brukneres (Brookner) romāns „Nākamais lielais solis” (The Next Big Thing, 2002) ir izņēmums - tā ir grāmata, kas melīgajam mītam par „laimīgām vecumdienām” veltīta no pirmās līdz pēdējai lappusei. Ja paraugāmies uz tās pēdējā vāka, tad līdzās ziņām par vairākus gadu desmitus atpakaļ iegūtu literāru prēmiju un spožajām laikrakstu atsauksmēm, kas viduvējas tulkotās daiļliteratūras pēdējiem vākiem kļuvušas tikpat ierastas kā cenu uzlīmes, varam izlasīt, ka šis Bruknerei ir divdesmit pirmais romāns. Ņemot vērā faktu, ka publicēties viņa sākusi debitantei visai cienījamajā piecdesmit trīs gadu vecumā - 1981. gadā - šī statistika veido ne vairāk, ne mazāk kā vienu romānu gadā. Ar ko tad šajā masu produkcijā tieši „Nākamais lielais solis” būtu ievērības vērts?

Diez vai kāds, iepazīstoties ar grāmatas anotāciju un vāka noformējumu, gaidīs tajā parādāmies elpu aizraujošus vai asinis stindzinošus notikumus. Gluži pamatoti. Galu galā grāmatas galvenais tā saucamais varonis Jūliuss Hercs ir septiņdesmit trīs gadus vecs (kāda sagadīšanās - tikpat, cik autorei darba tapšanas laikā), labi situēts (tātad mokās ar dzīves apnikumu), inteliģents (tātad nespēj pastāvēt par sevi un pieņemt lēmumus), šķīries (ar sievietēm viņam ir problēmas, ja vien vispār izdodas tik tālu tikt) un vientuļš (viņam ir problēmas ar citiem cilvēkiem vispār). Nedomāju, ka ir vērts pārstāstīt sižetu. To veido britu pensionāra baisi pelēkā ikdiena - parka un ārsta apmeklējumi, iepirkšanās lielveikalā, garlaikota valkāšanās pa mākslas galerijām, dirnēšana pie televizora, sarunas ar nepazīstamiem cilvēkiem, no kurām katra kļūst par lielu piedzīvojumu. Un atmiņas. Mums ir iespēja kļūt par lieciniekiem visumā vienkāršajai, taču vienalga vērtīgajai patiesībai, ka tikumīgi un kārtīgi aizvadīta dzīve, apspiežot kaislības un ievērojot noteikumus, nesniedz gandarījumu ne mūža nogalē, ne arī citos tā posmos. Tāpat kļūst skaidrs, ka no kultūras, grāmatām, mākslas nav ne mazākā labuma brīžos, kad cilvēkam tās it kā būtu visvairāk vajadzīgas. Arī tas nav nekāds jaunums.

Grāmatas otrajā pusē, laikam iedomādamās, ka šāds sižets lasītājam liksies pārlieku vienveidīgs, autore mēģina to sadiegt ar seksuālas iekāres atmodināšanu sava romāna varonī, taču gan viņai, gan Jūliusam Hercam tas izdodas diezgan neveiksmīgi. Saņēmis par sevi teju trīsreiz jaunākās kaimiņienes atraidījumu, Hercs nolemj sākt jaunu dzīvi kopā ar savu laikabiedreni - jaunības gadu mīlestību - taču pa ceļam pie viņas diemžēl nomirst (t.i., laikam nomirst, jo fināls acīmredzot literāra efekta nolūkos paliek „atvērts”). Un te nu arī grāmata galā.

Izskatās, ka romāns pretendē izstāstīt „stāstu par vecumu”. Vai tas izdodas? Jā un nē. Tieši tāpēc grāmatu ir interesanti lasīt - jo te atklājas šāda stāsta (ne)iespējamības radītās problēmas. Par veltīgi aizvadītu dzīvi, liekas, varētu runāt tikai tad, ja būtu kaut kāds priekšstats par to, kāda ir dzīve, kas nav veltīga, taču rādās, ka Bruknerei, tāpat kā vairumam no mums, šāda priekšstata īsti nav. Tāpēc grāmatā velti meklēt atbildi uz šīs recenzijas virsrakstā minēto jautājumu, tāpat velti meklēt „kā nenovecot” tipa apcerējumu bezzobaino optimismu. Šī iemesla dēļ tieši tās lappuses, kas veltītas galvenā varoņa tukšajai ikdienai, negaidītā kārtā liekas visvērtīgākās. Skaidrs, ka vecuma vienādošana ar dzīves apnikumu un eksistenciālu bezizeju tālu nav ne vienīgais, ne oriģinālākais veids, kā par to rakstīt. Taču noteikti viens no problemātiskākajiem, it īpaši apstākļos, kad vairums jaunu cilvēku (kā arī to, kas sevi uzskata par jauniem) pret vecumu izturas apmēram tāpat kā pret slimību, no kuras, cik ilgi vien iespējams, jāmēģina izvairīties par katru cenu. Ja vēlaties kādu aizvainot, nosauciet viņu par vecišķu - tas nostrādās gan uz jauniem, gan veciem. Bezjēdzīga, „nenotikusi” dzīve vienmēr ir bijis lielisks un neizsmeļams rakstnieku iedvesmas avots. Taču ko iesākt, ja šī dzīve norisinās mūža nogalē? Pieņemu, ka, raugoties uz veciem cilvēkiem, daudz grūtāk varētu būt akceptēt tādas kvalitātes, kuras attiecībā uz jauniešiem liekas ja ne gluži pašsaprotamas, tad vismaz piedodamas - neziņu, šaubas par nākotni, bailes no izšķirošu lēmumu pieņemšanas, dzīves apnikumu un bezjēdzības izjūtu, galu galā - muļķību. Veciem cilvēkiem taču saskaņā ar vispārpieņemtiem priekšstatiem būtu jābūt vismaz gudriem.

Aprakstīt to tā, lai teksts nekristu pārmērīgas jūtelības vai, gluži pretēji, cinisma lamatās, nav vienkārši. „Nākamajā lielajā solī” līdz zināmai robežai tas izdodas, un Brukneres pieeja šajā ziņā, manuprāt, ir veiksmīga - viņa atsvešināti dokumentē notiekošo „no ārpuses”, neko neskaidrojot un nešķirot šķietami svarīgas lietas no nesvarīgām. Turklāt man, goda vārds, gribētos izlasīt kādā latviešu rakstnieka darbā tik precīzu un godīgu savas nacionālās identitātes problēmu attēlojumu, kādu Bruknere sniedz, rakstot par ebreju imigrantu atvases izjūtām Londonā. Vismaz grāmatas pirmajā pusē Bruknere raksta vienkārši un nepretenciozi. Tas ir visnotaļ patīkami, bet diemžēl pagaist kā nebijis, tikko autore pievēršas grāmatas galvenā varoņa pārdzīvojumu analizēšanai un vispārināšanai, liekot lasītājam uzklausīt bezgalīgus it kā loģiskus, bet faktiski neirastēniskus pārspriedumus grāmatas galvenā varoņa sarunās ar citiem un sevi, kā arī vēstulēs. Neizpaliek arī - ak vai - atziņas par dzīves jēgu. Piemēram, vai zinājāt, ka „sievietes pastāvību grib vairāk nekā vīrieši” (134), „brīvība galu galā sastāv no tā, ka ir izvēle” (134), „mīlestība .. var uzbrukt jebkurā mirklī” (153), „vērtībai un cieņai ir tik mazs sakars ar mīlestību” (160), „fantāzijas mēdz būt neraksturīgas, .. tāpēc jau tās ir fantāzijas” (179), „ja tērēsi laiku raizējoties, .. tu pazaudēsi kaut ko dārgu” (187)? Liekas, šo frāžu dziļāko būtību, romānam tuvojoties beigām, ir aptvērusi arī pati autore, kādas sarunas aprakstā iekļaujot šādu teikumu: „Tas, ko Hercs nepateica, jau bija ietērpts neskaitāmā daudzumā klišeju, kas nekavējoties nāca prātā.” (187) Diemžēl pateiktā jau tāpat ir gana daudz. Pakāpeniski Bruknere aizvien vairāk cenšas novecošanu - un arī daudz ko citu, Freidu un seksualitāti ieskaitot, - padarīt par teorētisku pārdomu objektu, un galu galā izrādās, ka pārāk daudz refleksijas, ja tā neved pie kādas rīcības, nāk par ļaunu ne vien cilvēka (šai gadījumā - Jūliusa Herca) dzīvei, bet arī literāram tekstam.

Līdz ar to romāns raisa pretrunīgas izjūtas. Ir pieredzes, kurās ir grūti dalīties, un vecuma pieredze ir viena no tām - vismaz varam būt pārliecināti, ka Bruknere šajā gadījumā zina, par ko raksta. Tāpēc domāju, ka ir viena lasītāju grupa, kurai romāns patiešām ir ieteicams - tie, kuriem ir priekšstats par ideālām vecumdienām. Man nav ne jausmas, cik daudz tādu ir, bet viņiem šīs grāmatas izlasīšana noteikti varētu šo vai to mainīt.

Tēmas

Pauls Daija

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!