Recenzija
23.07.2008

Stāsts par holokaustu: traģēdija un valoda

Komentē
0

„Vispirms tev jāaizmirst tās šausmas,” [i] - šos absurdos vārdus ungāru rakstnieka Imres Kertēsa romāna „Bezliktenis” (1975) finālā tā galvenajam varonim ― ebreju pusaudzim Ģerģam Kevešam ― saka viņa tēvocis, ar „šausmām” domādams laiku, ko Ģerģs aizvadījis vairākās nacistu koncentrācijas nometnēs. Par viņa pieredzi (kas balstās paša autora piedzīvotajā) tad arī stāsta pirmajā personā sarakstītais romāns, kura hronoloģiski secīgais vēstījums aizsākas Otrā pasaules kara laika Budapeštā, turpinās ar viena gada ieslodzītā pieredzi Buhenvaldes, Ceicas un Aušvices koncentrācijas nometnēs un noslēdzas ar atbrīvošanu un atgriešanos dzimtajā pilsētā. Romāns-liecība tikai maskējas aiz izraudzītās naratīva stratēģijas: pats būdams holokausta upuris un rakstīdams pirmajā personā, Kertēss tomēr neidentificējas ar vēstītāju, piešķirdams tam citu vārdu, un turklāt neslēpj, ka viņa darbs ir tikai daļēji autobiogrāfisks. Šis aspekts šķiet būtisks viena iemesla dēļ ― „Bezliktenis” nav romāns tikai par holokaustu, tas ir arī romāns, kas netieši reflektē par holokausta literatūru kā tādu (no kuras latviešu lasītājam ir pazīstami tādi izcili darbi kā Elija Vīzela „Nakts”, Simona Vīzentāla „Saulespuķe” u.c.), citiem vārdiem sakot, par jautājumu, kas šajā sakarā ātrāk vai vēlāk piemeklē kā lasītāju, tā autoru: vai holokausta pieredzi vispār ir iespējams reprezentēt kā literāru vēstījumu? Vai stāstot notikušais netiek pārveidots, pielāgots tam, ko klausītāji vēlas dzirdēt ― un vai mūsu rīcībā vispār ir valoda, kādā par to ir iespējams runāt? [ii] Līdzās šiem jautājumiem būtu iespējams apdomāt arī dažus citus, kas ir klātesoši Kertēsa romānā. Ne mazums vēl joprojām tiek debatēts, vai holokaustam veltītā autobiogrāfiskā literatūra funkcionē kā pretstats vēsturnieku darbiem vai arī tiecas tos papildināt; un ― cik lielā mērā tie autori, kas raksta par holokaustu, uztver paši sevi kā rakstniekus un cik ― kā lieciniekus, pēc iespējas precīzus reportierus. (Un izvēlas šādu vēstījuma formu pat tad, ja viņu rakstītais ir balstīts tikai fantāzijā.) Visbeidzot ― vai šādu darbu vērtība ir to autentiskumā, spējā atgādināt par to, ko nedrīkst aizmirst, vai arī tie ir lasāmi kā pašpietiekami literāri teksti? Kertēss, rakstot romānu, raugās uz šiem jautājumiem kā cilvēks, kas pats ir pārdzīvojis holokaustu, un viņa attieksme ir tuva Teodora Adorno paustajām bažām par to risku, kas parādās brīdī, kad „upuri tiek pārvērsti mākslas darbos” [iii] ― ne tikai risku „komercializēt” traģēdiju un atvirzīties no autentiskuma, bet pazaudēt būtisko, kāpēc par to vispār ir vērts runāt. Tādus darbus kā Stīvena Spīlberga filma „Šindlera saraksts” izaicinoši dēvēdams par kiču, [iv] Kertēss mēģina piedāvāt alternatīvu.

Tas aktualizē jaunas valodas, jauna izteiksmes veida meklējumus romānā. Tā pirmās personas vēstījums ar savu atsvešināto, vienaldzīgo intonāciju, kas saasināti aktualizē šķietamās pretenzijas uz dokumentalitāti, rada iespaidu, ka Ģerģs nestāsta par sevi, bet par kādu, ko viņš vēro no malas; romāns nevis stāsta, bet pārstāsta, vēstītājam arvien vairāk sākot atgādināt liecinieku pratināšanā. Dokumentalitāte un bezpersoniskais vēstījums kā stilistiska metode iegūst savu nozīmi vienā konkrētā aspektā: vēstījums ir fokalizēts uz galveno varoni ― piecpadsmitgadīgo zēnu, un notiekošais līdz ar to atklājas viņa uztverē, nevis kā paša autora retrospektīvs skatījums ar trīsdesmit gadu distanci. Šī iezīme kļūst ārkārtīgi zīmīga, jo, atteikdamies raudzīties uz savā romānā attēloto traģēdiju no vēstures perspektīvas, izvēlēdamies rakstīt tekstu, kas atgādina dienasgrāmatu vairāk nekā atmiņas, Kertēss atsakās arī no tām interpretācijām un tās valodas, ko piedāvā šāda perspektīva. Rakursa maiņa atklājas romāna izveidotajā pasaulē: Kertēsa varonis nezina, kas ir holokausts un kas ir koncentrācijas nometnes, viņš ― jādomā, atšķirībā no lasītāja ― nezina, kādā kontekstā ievietot to, kas ar viņu notiek. Bet ― un te parādās, manuprāt, Kertēsa novatorisms ― romānā šīs konteksts arī netiek piedāvāts, saglabājot konkrētā brīža neziņu līdzās ilūzijām un naivumam. Romāns fiksē holokausta pieredzi bez tā naratīvā ietvara, kas ļautu raudzīties uz notiekošo kā uz cēloņsakarīgu notikumu virkni, tādējādi fiksējot ārpus-konteksta situāciju, kuru Ernsts van Alfens min kā vienu no galvenajiem aspektiem holokausta pieredzes nereprezentējamībā. [v] Šī eksistenciālā izjūta transformējas vēstījuma stratēģijā: lasītājs ir spiests samainīties vietām ar autoru, lai spētu „pabeigt” romānu, un tas faktiski norisinās pats no sevis – lasītājs teju visu laiku ir soli priekšā vēstītājam. Tas padara lasīšanas procesu par savā ziņā šokējošu un mokošu pieredzi, jo vēstītāja skata punkts negaidīti liekas neadekvāts. Tomēr tās nav piecpadsmitgadīgā zēna ilūzijas, kas šo skata punktu tādu šķietami padara ― tās ir vēstures ilūzijas.

Teiktais rosina pievērsties vēl vienai problēmai, kas ir Kertēsam aktuāla: kurā mirklī individuālā pieredze pārstāj būt tāda un kļūst par vēstures sastāvdaļu ― un cik lielā mērā tas maina to, kā tiek uztverts notiekošais. Romānā nav vēstures (der piezīmēt, ka te nav pat neviena gadskaitļa) tajā nozīmē, ka vēstītājs sevi un savu pieredzi neuztver kā vēstures daļu. Holokausta pieredze Kertēsa romānā nav traģiska tikai tāpēc, ka tajā ir šausmas un ciešanas, bet tāpēc, ka tā ir kaut kas nezināms, respektīvi, individuālajā pieredzē nav nekā tāda, ko varētu ar to salīdzināt, un šajā aspektā vēstījums nežēlīgi pārvērš notiekošo no vēstures traģēdijas absurdā komēdijā: Ģerģs pat atzīstas, ka „esmu nejauši iekūlies kādā neprātīgā komēdijā, pašā vidū, un skaidri nezinu savu lomu”. [vi] Cenzdamies pieņemt notiekošo kā kaut ko pašsaprotamu un normālu, pielāgoties tam, galvenais varonis mēģina spēlēt savu lomu, kaut viņam nav ne jausmas, kāda tā ir. Viņa izdzīvošana koncentrācijas nometnē ir tikpat absurda un neloģiska kā nokļūšana tajā ― kļūstot par objektu vēsturē, kurš neizvēlas to, kas ar viņu notiek un galu galā nemaz nezina, kas ar viņu notiek, galvenais varonis neuzveic apkārtni ar savu varonību vai ticību, bet cenšas pielāgoties notiekošajam, atrast kādu loģiku absurdā un saprast slepkavas. Jo racionālāk un loģiskāk Ģerģs mēģina tvert notiekošo, jo absurdāks iespaids rodas. Vienkāršība un skaidrība, ar kādu viņš meklē un atrod loģiku savā liktenī, ir negaidīti šokējoša: pārsteidz nevis tas, ko Ģerģs apraksta, bet gan vienaldzība un atsvešinātība, ar kādu viņš to dara. Un ― es riskēšu apgalvot ―, romāna galvenajam varonim kļūstot par atsvešinātu vērotāju, lasītājs vairs nespēj būt tāds. Kertēss nav selektīvs, viņš neizvēlas rakstīt tikai par „lielajiem momentiem”, par varonību vai ciešanām, bet fiksē koncentrācijas nometnes dzīvi visā tās ikdienas garlaicībā („īsta verdzība īstenībā ir tikai pelēka ikdiena,” [vii] Kertēss secina). Viņš izvairās interpretēt un reflektēt: viņa varonis nedomā par fundamentāliem jautājumiem (par holokaustu kā tādu), bet gan par savu izsalkumu un brūcēm. Tas, jādomā, izsit lasītāju no varbūtēja komforta un kļūst par vienu no spēcīgākajiem efektiem, lai arī pats autors savā Nobela lekcijā atzīst, ka apzināti nav rakstījis „efektīgu” romānu. [viii]

Jāpiezīmē, ka, būdams audzis nereliģiozā un asimilētā ģimenē, Ģerģs arīdzan netiecas apzināti saskatīt notiekošajā vēsturisku determināciju, ebreju traģisko vēsturisko likteni ― un tas daudzējādā ziņā dod iespēju salīdzināt šo tekstu ar Annas Frankas dienasgrāmatu (kaut iepriekš teiktais nenozīmē, ka šie jautājumi nebūtu romānā klātesoši). Un te Kertēss izspēlē vienu no lielākajiem paradoksiem romānā: tieši zaudēdams ― brutālas vardarbības ceļā ― savu identitāti, Ģerģs to citā, tikpat brutālā veidā arī iegūst: viņš tiek notiesāts kā ebrejs, kaut pats ― vismaz romāna sākumā ― neapzinās sevi kā ebreju tajā nozīmē, kādā sevi apzinās daudzi citi holokausta upuri, un fakts, ka viņš nerunā jīdišā, vēl vairāk saasina viņa atsvešinātību nometnē. Absurds atklājas tajā, ka Ģerģs tiek ar varu „padarīts” par ebreju, ir spiests par tādu kļūt, bet pati koncentrācijas nometne transformējas par grotesku iespēju konstruēt savu identitāti apstākļos, kuros individuālam „es” vairs nav vietas. Šī metamorfoze norisinās vienlaikus ar skaitļu kombinācijas piešķiršanu vārda un uzvārda vietā, vienlaikus ar lēnu, bet noteiktu pārtapšanu „dzīvā jautājumzīmē”. [ix] Tas vismaz vienā aspektā izgaismo arī romāna nosaukuma poētiku: šausmas, kas nedod mieru Kertēsam arī trīsdesmit gadus pēc notikušā, slēpjas nevis tajā, ka liktenis ir traģisks, bet tajā, ka likteņa nav vispār – vēstures vienaldzība un anonimitāte, kādā tiek pamests romāna varonis, kļūst par romāna vadmotīvu līdzās neziņai, ko izraisa apsūdzības un vajāšanas absurdums.

Tēvoča droši vien labi domātais padoms, kas citēts šīs recenzijas ievadā, ir, protams, pilnīgi bezjēdzīgs. Bet ne jau tikai tāpēc, ka nevar aizmirst to, ko aizmirst nav iespējams un kas ir klātesošs vēl aizvien. Kad mājās palikušie salīdzina Ģerģa pieredzi ar „šausmām” un „elli”, viņš ir samulsis, jo aptver, cik dažādas ir viņu valodas un viņu skatpunkti – un cik neiespējami tobrīd liekas atrast kaut kādu izeju no šī konflikta. Tēvocim, kas aizvadījis kara gadus Budapeštā un nevar iztēloties eksistenci koncentrācijas nometnē, nav iespējams vienoties ar romāna galveno varoni izpratnē par vārda „šausmas” nozīmi. Tas pats sakāms arī par demokrātiskā laikraksta žurnālistu, kurš vēlas Ģerģa dzīves stāstu padarīt par līdzekli publicistiskas rakstu sērijas izveidošanai. Romāna finālā, saprazdams, „ka par dažiem jautājumiem, šķiet, mēs nekad nevarēsim debatēt ar svešiniekiem, ar nezinātājiem, savā ziņā ― ar bērniem, ja tā izsakos,” [x] Ģerģs izmet žurnālista adresi, un šim žestam ir simboliska nozīme: otrreiz to pašu izdara Kertēss, sarakstīdams savu romānu. Neparasta un pārsteidzoša, Kertēsa grāmata ir spēcīga savā godīgumā un skarbumā kā pret sevi, tā lasītāju.


 

[i] Kertēss I. Bezliktenis. R.: Tapals, 2008. 174. lpp.

[ii] Raksturojot izjūtas tūliņ pēc Otrā pasaules kara beigām, Elijs Vīzels atzīmē: „Holokausts nepakļāvās vārdiem, valodai, iztēlei, zināšanām. (..) Vienīgā valoda var būt mistiska valoda, un šī valoda ir tīta klusumā.” (Lewis S. Art out of Agony: The Holocaust Theme in Literature, Sculpture and Film. Montreal: CBC Enterprises, 1984, p. 154-155)

[iii] Adorno T. W. Notes to Literature, Vol. 2, New York: Columbia University Press, 1992, p. 88.

[iv] Citēts pēc: Cole T. „The Holocaust Industry”?; Reflections on the History of the Critique of Holocaust representation // Contemporary Responses to the Holocaust / Ed. by K. Kwiet and J. Matthäus. Westport; London: Praeger, 2004, p. 46.

[v] Alphen E. Caught by History: Holocaust Effects in Contemporary Art, Literature, and Theory. Stanford, California: Stanford University Press, 1997, p. 53-55.

[vi] Kertēss I. Bezliktenis. 92. lpp.

[vii] Turpat, 93. lpp.

[ix] Kertēss I. Bezliktenis. 95. lpp.

[x] Turpat, 168. lpp.

Tēmas

Pauls Daija

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!