Džona Benvila (Banville, dz. 1945) romāna „Jūra” (The Sea, 2005) galvenais varonis Makss Mordens ir vairāk nekā sešdesmit gadus vecs caurkritis mākslas zinātnieks, kas mokās ar pašanalīzi un hipohondriju, ir zaudējis interesi par dzīvi, bet, tiesa, ne par alkoholu (viņš atzīst, ka labprāt lietotu arī narkotikas, ja vien zinātu, kur tās ņemt). Kaut gan šādam dvēseles stāvoklim, kā visiem zināms, īpaši iemesli nemaz nav nepieciešami, Maksam Mordenam tādu ir cik uziet – viņa dzīve ir bijusi neveiksmīga jau kopš pašām pirmajām dienām, vecumdienās atklājas, ka ne par ko viņš nav kļuvis, savu mākslas grāmatu viņš tā arī nevar uzrakstīt, viņa meita grasās precēties ar puisi, kas viņam nepatīk, turklāt viņa sieva pirms gada nomirusi ar vēzi. Netikdams ar sevi vairs galā, Makss Mordens dodas uz jūrmalas pilsētu, kur pavadījis bērnību. Apmezdamies ēkā, kurā savulaik dzīvojusi Greisu ģimene – cilvēki, kam pateicoties, Makss desmit vai vienpadsmit gadu vecumā iepazinis tādas fundamentālas lietas kā mīlestība un nāve – viņš domās atgriežas pagātnē, atcerēdamies, viņaprāt, svarīgākos – kas nozīmē visvairāk traumējošos – bērnības notikumus, savu ne visai spožo dzīvi un neseno sievas zaudējumu. Laikam, šādi atstāstīts, romāns nešķiet solām kaut ko sevišķi interesantu. Negrasos apgalvot pretējo: lai arī apbalvots ar Bukera prēmiju, tas saņēmis arī negatīvas atsauksmes, turklāt arī pati prēmija, kas piesķirta, kā žūrijas priekšsēdētājs tūliņ pēc apbalvošanas steidzās paziņot, tikai ar nelielu balsu pārsvaru, bijusi negaidīta gan citiem nominētajiem autoriem, gan Benvilam pašam. Tomēr es domāju, ka „Jūra” ir meistarīgi uzrakstīta grāmata un vērtīga lasāmviela. Arī cildinošie vērtējumi, kas izlasāmi uz grāmatas abiem vākiem un lappusi garajā latviešu izdevuma redaktores ievadā, manuprāt, atbilst patiesībai, tāpēc tos te neatkārtošu. Mēģināšu vienīgi paskaidrot, kāpēc uzskatu, ka Benvila grāmatu ir vērts izlasīt.
Kā jau teikts, ne tikai aizraujošu sižetu, bet sižetu vispār grāmatā nav ko meklēt: ja atskaita pāris cilvēku nāvi un kādu pārsteidzošu noslēpumu, kas nāk gaismā romāna priekšpēdējā lappusē, sagriežot kājām gaisā daļu no iepriekš lasītā, nekas īpašs romānā nenotiek, izņemot kavēšanos atmiņās. Turklāt ir kāds būtisks fakts: Makss Mordens nav apveltīts ar pārāk labu atmiņu, savukārt Benvils ir apveltīts ar lielisku stāstnieka talantu. Tā ir veiksmīga kombinācija. Benvila varonis putrojas un jauc notikumus, neatceras cilvēku vārdus un mēdz izplūst daudzvārdīgās refleksijās vai novirzīties dažādās blakustēmās, vēstījums palaikam tiek pārtraukts, lai precizētu vai pārlabotu teikto. Būdams visai izglītots, viņš turklāt piebārsta savu stāstāmo ar dažādām vairāk vai mazāk uzkrītošām intertekstuālām atsaucēm; tiem, kas uzskata tās par labas literatūras pazīmi, grāmata varētu patikt. Kā tas atmiņās mēdz būt, romāna varonis neatceras savu pagātni lineārā secībā, bet gan – kā pagadās. Vispirms viņš mums, piemēram, pastāsta, kā viņa sieva nomirusi, pēc tam atpakaļgaitā izklāsta viņas dzīvi; atcerēdamies savu pirmo skūpstu (ne jau ar sievu, protams) piejūras kinoteātrī, viņš vispirms konstatē, ka vairs nezina, vai tas tiešām bija pats pirmais; stāstīdams par to, pusteikumā sevi pārtrauc, lai vairāku lappušu garumā bez iemesla skicētu savas mirstošās sievas pēdējās dienas, pēc tam atgriežas pie epizodes ar skūpstu kinoteātrī, lai jau nākamajā lappusē sevi pārtrauktu: „Stop, tā nevar būt. Tā nav mūsu skūpsta diena,” un secinātu, ka aizrunājies par lietām, kas notikušas pavisam citā vietā un laikā. Tas dod pamatu pašam Maksam sākt šaubīties, vai „tā tiešām ir Atmiņa, kas te darbojas, nevis kāda cita, ar lielāku fantāziju apveltīta mūza” (109). Ja šie nudien ir „bērnības dienu protokoli” (59), kā Makss tos sauc, tad pirmajā brīdī var likties – visjuceklīgākie, kādi vien redzēti. Tomēr tieši tur slēpjas to valdzinājums un ilūzija par atmiņu autentiskumu. It īpaši retrospektīvā ir labi redzama vēl kāda svarīga iezīme: neraugoties uz teksta haotisko struktūru un tā varoņa pļāpīgumu (kas tekstā var nešķist kaitinošs, bet dzīvē noteikti tāds liktos), romāns ir skaidri pārskatāms – Maksa neprecīzos domu līkločus Benvils apraksta ar apbrīnojamu precizitāti.
„Patiešām,” saka Makss, „cilvēks varētu nodzīvot dzīvi vēlreiz, ja vien liktu atmiņai pietiekami papūlēties.” (107) Izrādās tomēr, ka šāda dzīve nav daudz veiksmīgāka par to, kura dzīvota pirmoreiz. Maksam nākas saprast, ka tam cilvēkam, kuru viņš atceras kā sevi, ar viņu pašu ir palicis maz kas kopīgs: starp cinisko, vecišķo un ar sevi aizņemto mākslas vēsturnieku un biklo vienpadsmitgadīgo zēnu plaisa ir tik dziļa, ka atmiņas atgādina „spilgtus kadrus no dzīvas gleznas” (85), kuros iespējams raudzīties tikai no malas. Gluži tāpat kā skatoties uz sevi vecās fotogrāfijās, pazīstamais ar svešādo samainās ar vietām, un tas, ko izdodas ieraudzīt, liekas gan svešs un patiesībai neatbilstošs, gan atmaskojošs vienlaikus. Tomēr tikpat svešs Makss sev sāk likties arī tagadnē. „Ja runājam par vērošanu un iespēju tikt novērotam, man jāpiemin ilgā un nežēlīgā sevis pētīšana šorīt vannasistabas spogulī,” viņš atzīstas. „Nu mani pārsteidz, pat biedē tas tēls, kas piepeši tur parādās un nebūt nav tāds, kā cerēts. Mani rupji nobīdījusi malā paša parodija.” (86) Šī izjūta ir viens no būtiskākajiem romāna motīviem, kas piešķir tekstam saasinātu, pat nežēlīgu godīgumu, rada savdabīgu atsvešinātības sajūtu: grāmatas varonis atgriežas pie bērnības vietām un bērnības atmiņām, lai atgrieztos pie sevis, bet izrādās, ka tieši te viņš no sevis ir tālāk kā jebkad. Pašanalīze var kļūt gan par sevis spīdzināšanu, gan pašapmierināšanos, un grāmatā ir kaut kas gan no vienas, gan otras.
Gadījumā, ja romānā attēlotie notikumi būtu izklāstīti lineārā secībā bez dažādām ārpus konteksta refleksijām un novirzīšanās no tēmas, droši vien rastos iespaids, ka autoram īsti nav ko teikt – vismaz nekā tāda, par ko būtu vērts rakstīt grāmatu. Benvila „Jūra” tomēr šādu iespaidu nerada, un, manuprāt, tāpēc, ka tajā daudz svarīgāks par cilvēkiem un notikumiem kļūst pats atcerēšanās process. Grāmata nav par Maksu Mordenu – tā ir par atmiņu. Tā ir arī par viena cilvēka mēģinājumu domās rekonstruēt savu dzīvi, nodzīvot to vēlreiz – un vienlaikus par to, ka šāds mēģinājums ir lemts neveiksmei. Pārāk daudz kas – gan patlabanējie apstākļi, gan vēlāk notikušais – stājas ceļā mēģinājumam radīt autentisku pagātni, atcerēšanās nevis ved pie patiesības, bet rada jaunu izfantazētu realitāti. Atmiņa vienmēr ir fragmentāra, un pagātne, ko izdodas rekonstruēt – iluzora. Bet Makss necenšas to slēpt no sevis. Galu galā, kāda starpība? Nespēdams normāli funkcionēt reālajā dzīvē, viņš izvēlas neeksistēt tajā vispār un iluzorā realitātē atrod patvērumu. Tas būtu pārāk traģiski, ja vien Benvilam nepiemistu laba humora izjūta, kas melanholiju līdzsvaro ar ironiju.
Protams, tādā vai citādā veidā tas viss jau ir lasīts – sākot ar Prustu un beidzot ar Nabokovu. Tas nekas. Benvila grāmatu baudāmu padara gan precīza izteiksme un smalks, izkopts stils, skicējot melanholiskas un rudenīgas noskaņas līdzās filozofiskām refleksijām, gan spēles ar valodu.
0