Jūra - sižets, stils un slimība

Lai arī pie citiem līdzīga viedokļa paušanu mēdzu nopelt kā aprobežotību, diemžēl pats pēdējā laikā ik pa laikam izjūtu vēlmi apgalvot, ka visa tā mūsdienu literatūra ir blēņas un ka intelektuālās un mākslinieciskās kapacitātes ziņā pēdējo dažu gadu desmitu laikā ir notikusi pamanāma lejupslīde. Šādus vispārinātus apgalvojumus, protams, ir gandrīz neiespējami argumentēt, un visbiežāk tie liecina ne par ko citu, kā vien apgalvotāja emocionālo stāvokli un vājo erudīciju. Manā gadījumā vēlme šādi izteikties rodas, lasot britu presi un vērojot, kā vārda literatūra konotācijas veido tādi sestdienas pielikumu žurnālisti kā Ians Makjuans (starp citu, Benvils vairākkārt ir uzsvēris, ka Makjuana sarakstītais viņam šķiet blēņas[1]) un frustrēti, pāragri izrakstījušies tipi kā Martins Eimiss.

Vēlreiz uzsvēršu, ka šādi vispārinājumi nav jāuztver nopietni. Taču gadījumā, ja mēs kaut uz mirkli tikai iztēlojamies, ka šāds vispārinājums varētu būt patiess, tad mums, Nabokovu, Borhesu un Tomasu Mannu mīlošajiem lasītājiem, Džona Benvila 2005. gadā sarakstītais romāns ‘Jūra’ nāk kā medusmaize.

Manuprāt, vienīgais veids, kā adekvāti un pilnvērtīgi izklāstīt, par ko ir ‘Jūra’, būtu citēt šo romānu no pirmā līdz pēdējam vārdam. Tā kā viegli saprotamu iemeslu dēļ tas nav iespējams, šajā rakstā mēģināšu paust vien dažas personiskas refleksijas par romāna stilu un saturu, kā arī sīkāk iztirzāt kādu vienu romāna aspektu, kas piesaistīja manu uzmanību.

Sižets

Sižeta trūkuma dēļ cilvēkiem, kas neinteresējas par literatūru, bet gan lasāmvielu emociju piesātinātai vai aizraujošai laika pavadīšanai, ‘Jūra’ varētu šķist garlaicīgs gabals. Nav grūti pamanīt, ka sižets šī vārda novecojušajā izpratnē Benvilam ir tikpat maznozīmīgs kā viņa autoritātēm Prustam un Beketam. Kā reiz precīzi atzīmējis Alēns Robs-Grijē, Prusta, Beketa un Folknera darbi ir burtiski pārpilni ar visdažādākajiem stāstiem, taču Prusta darbos tie it kā uzsūcas un, pakļaujoties stāstītāja apziņā pastāvošajai mainīgajai arhitektonikai, top atkal no jauna, turpretim Folkneram dažādu tēmu attīstība un to biežā asociatīvā sasaukšanās vispār sagrauj jebkādu hronoloģiju, tāpēc dažbrīd šķiet, ka vēstījumā attēlotie notikumi tūlīt izzūd, izdzēšas[2]. Arī Benvila ‘Jūra’ ir pārpildīta ar dažādiem stāstiem un atstāstiem, būtībā romāns ir viens vienīgs atmiņu, līdz detaļām izzīmētu pagātnes ainu aprakstu mudžeklis un uz to vienlīdz labi ir attiecināmi Roba-Grijē novērojumi par Prustu un Folkneru. Stāstītāja apziņas sašķeltība un autentiskums, ko Benvils atrāda ar ģēnija precizitāti, izcili spilgti atklāj to, kā ar saraustīta iekšēja monologa palīdzību viņa varonis konstruē savu sagrauto, baiļu un nāves priekšnojautu nomākto paštēlu. Rezultāts ir satriecoši iedarbīgs literārs teksts, baiļpilna meditācija, kura lasīšana pielīdzināma tiem brīžiem, kad tu, lasītāj, baisu priekšnojautu, hipohondrisku domu pārņemts un nobijies kā diegs, rakājies savās atmiņās, meklējot jebko, kas varētu piešķirt tavai skumjajai, trauslajai un sevi žēlojošajai eksistencei satvaru – vai izsakoties ierastāk – jēgu. Benvila grāmata, bez šaubām, ir par nāvi, taču tā nemeklē atbildi uz kādiem lieliem jautājumiem, bet gan rāda nabaga cilvēka apziņu – visu tās maziskumu, komismu, traģismu, histēriju, - mirklī, kad tā tik tiešā veidā konfrontējas ar nāvi.

Stils

Domājot par stilu, kādā uzrakstīta ‘Jūra’ (neskaitot britu literatūrkritiķu trāpīgi pamanītās literārās alūzijas uz jau minēto Džoisu), prātā nāk visai spekulatīvs salīdzinājums ar diviem, manuprāt, gluži dažādiem autoriem.

Benvila ‘Jūra’, ņemot vērā tās līdz mielēm detalizēto, daudzdimensionālo, lingvistiskiem trikiem un spēlēm ar nozīmi piesātināto rakstības stilu, varētu būt romāns, ko sarakstījis ekscentriķis Vladimirs Nabokovs. Bet šeit svarīgs ir kāds vien nosacījums – nav šaubu, Nabokovs to būtu varējis, ja vien viņu radošajā mūžā nebūtu vajājušas tik viegli pamanāmas bailes no t.s. banalitātes. Lai arī Humberta Humberta iekšējā pasaule ir uzkonstruēta un pašpamatota līdz smalkākajām detaļām, ir grūti (vismaz man) distancēties no tā, ka viņa iekšējais monologs ir tikai literāra stilizācija, ka būtībā tā ir tikai literatūra – Nabokova estētisms, stils, struktūra jeb – citiem vārdiem – vēlme zīmēties ar savu literāro ģenialitāti guvusi virsroku. Taču Benvila proza, pateicoties jau pieminētajam apziņas darināšanas autentiskumam (kas, bez šaubām, ietver virkni ‘banalitāšu’), skan kā atslābis un skumji rezignēts Nabokovs.

Otrs autors, kura daiļrade noskaņas ziņā stilistiski atgādina Benvila ‘Jūru’, ir šveicietis Makss Frišs. Jebkādas piesaistes tagadnei trūkums, galvenā varoņa rezignētība un atsvešinātība no dzīves visai viegli ļauj veidot sasaisti ar Friša prozu. Līdz ar to otrs spekulatīvais apgalvojums varētu būt tāds, ka ‘Jūra’ ir darbs, ko būtu vēlējies sarakstīt Makss Frišs, - protams, pie nosacījuma, ka viņam piemistu līdzvērtīga ‘literārā kapacitāte’, kāda ir Benvilam. Pilnīgi pietiek izlasīt divus Friša romānus un dažus īsstāstus, lai pamanītu, ka autora proza, neskatoties uz savā ziņā unikālo un sirdi plosošo noskaņu, valodiski ir diezgan sausa un plakana, un, šķiet, tieši šī iemesla dēļ dažādos literāros diskursos Frišs netiek ierindots starp augstākā plaukta rakstniekiem.

Noslēdzošā spekulācija par Benvila romāna ‘Jūra’ stilu būtu šāda: Benvilam ir izdevies Nabokova cienīgā literārā mērcē ietērpt Friša noskaņu. Ciktāl zinu abu rakstnieku biogrāfijas, mierīgi varu iztēloties, ka abi būtu gribējuši uzrakstīt ko tādu kā ‘Jūra’. (Ironiski, bet, kā apgalvo britu literatūrziātnieki, Džoiss, pabeidzis darbu pie Finnegans Wake, plānoja uzrakstīt ‘nelielu grāmatiņu par okeānu’.)

Jūra un slimība

Jau 13. grāmatas lappusē romāna darbība nonāk slimnīcā, kur vēstījuma gaitā atgriežas atkal un atkal. Maksa Mordena sievai tiek diagnosticēta slimība, kuras apcerei viņš epizodiski nododas visas grāmatas gaitā. Pat ar visprimitīvākajām zināšanām medicīnā pietiek, lai saprastu, ka šo slimību sauc vēzis. Šo faktu var izlasīt arī ikvienā no grāmatas anotācijām – galvenais varonis Makss Mordens, kura sieva nesen nomirusi no vēža..., taču, kas ir zīmīgi, romānā ‘Jūra’, par spīti tam, ka slimības aprakstam tiek lietotas visdažādākās metaforas, tās nosaukums, proti, vārds vēzis (vai kāds cits tās tiešs apzīmējums) tā arī neparādās.

Šī nianse nešķiet nejauša un, palūkojoties vērīgāk, nākas atklāt, cik meistarīgi Benvils manipulē ar dažādām metaforām, kas atšķirīgos laikos piedēvētas šai slimībai.

Vispirms jau pats slimības nenosaukšanas fakts. Tiklīdz nosaukta vārdā, šī slimība mūsdienu – augsti attīstītās rietumu medicīnas kontekstā – kļūtu tikai par vienu no smagajām slimībām, proti, vēzi, kas ir salīdzinoši ārstējams. Taču, šķiet, Benvilam ir ļoti svarīgi uzsvērt, ka Annas slimība ir absolūta. Proti, tas nav stāvoklis, kas pieļautu atpakaļceļu. Annas stāvoklis ir nāve. Kā tumšs humors un reizē arguments par labu manam apgalvojumam ir fakts, ka ārsts, kurš Annai paziņo viņas diagnozi, nosaukts par misteru Todu[3] (der Tod – nāve [vācu val.]). Ārsts, vārdā Nāve, paziņo Annai nāves spriedumu (tiešām varena humora izjūta!). Šī vēža absolutizēšana labi saskan ar Georga Grodeka darbā ‘Grāmata par to’ (1923) izteikto tēzi, ka ‘nekas, kas nav fatāls, nav vēzis’[4]. Tā kā vēzis mūsdienās mēdz arī nebūt fatāls (taču tā nāvējošās metaforas joprojām dzīvo ļaužu prātos), Benvils izvēlas saglabāt vairākas jau par klišejām kļuvušas slimības metaforas, taču izvēlas to nesaukt vārdā, tādējādi vēl vairāk to mistificēt un saglabāt Grodeka ieviesto vienādojumu ‘vēzis=nāve’ – turklāt nevis vienkārši nāve, bet gan nāve tās šausminošākajā izpratnē.

Grāmatas ‘Jūra’ 16. lappusē varam lasīt: ‘[Annas] vēders bija uzpampis, apaļš un ciets, tas izspīlēja svārkus viduklī. Anna bija izmetusi, ka cilvēki vēl nodomās, ka viņa ir stāvoklī [..]’ Šajā citātā Benvilam izdevies apvienot veselas divas briesmīgas vēža metaforas. Proti, 19. gadsimta beigās romantisma iespaidā nereti tika uzskatīts, ka tuberkuloze ir gaisa un šķidrumu slimība, kas vēsta par slimās personas ēteriskumu un pat – apgarotību, taču par tās kontrastu kļuva vēzis, kas gluži pretēji tika asociēts ar visa veida deģenerāciju. Piemēram, Alise Džeimsa savā dienasgrāmatā 1892. gadā veic ierakstu, pieminot ‘ļauno granīta substanci’, kas atrodas viņas krūtīs. Šī metafora tiek izvērsta, tēlojot audzēju kā dzīvu – augli ar paša gribu. Novaliss savā enciklopēdijas ierakstā, kas veikts ap 1798. gadu, definē vēzi līdzās gangrēnai kā ‘parazītus, ko kaut kas ir izraisījis, un tie aug, tiem ir sava struktūra, tie ēd.’ Vēzis tiek dēvēts par dēmonisku grūtniecību. Svētais Džeroms noteikti bija domājis vēzi, rakstot: ‘Tas tur ar uzpampušo vēderu ir stāvoklī ar savu paša nāvi.’[5] 

Īsi pēc diagnozes uzstādīšanas Makss Mordens sajūtas tā, ‘it kā mums būtu izpausts kaut kāds tik riebīgs un neķītrs noslēpums, ka mēs tik tikko varam paciest viens otra sabiedrību, tomēr nespējam arī aiziet; mēs katrs zinājām to pašu nelāgo lietu, ko otrs, un tas mūs saistīja’. Šis izteikums implicē vēl kādu gluži vecmodīgu pieņēmumu, ka kontakts ar personu, ko piemeklējusi šī ‘ļaundabīgā un fatālā mistērija’ tiek uzlūkota kā tabu pārkāpšana[6]. Benvila gadījumā šī piebilde izskan tā, it kā galvenais varonis ar Annu būtu veicis kādu īpaši neķītru dzimumaktu, kas turpmāk būs abus saistošais riebīgais noslēpums.

‘- Vai zini, kas tas ir? – viņa jūtu uzplūdā rūgti vaicāja. – Tā ir netaisnība, lūk, kas tas ir. [..]
Es sapratu, ko Anna gribēja teikt. Notikušajam nevajadzēja skart viņu. Tam nevajadzēja atgadīties ne ar vienu no mums, mēs nebijām pareizie. Nelaimes, slimības, priekšlaicīga nāve – šīs lietas domātas labajiem ļaudīm, vienkāršajiem un pazemīgajiem, zemes sālij, nevis Annai un man.’

Arī šajā pasāžā iekļautas vairākas klišejas, kas attiecas uz vēža slimību. Sākot ar divdesmitā gadsimta vidu vēzis tiek uztverts kā vidusšķiras slimība, taču Anna un Makss sevi nepieskaita vidusšķirai – viņi ir bagāti, viņu nodarbošanās šķietami ir māksla, savā ziņā viņi ir pacēlušies pāri ikdienišķajai un triviālajai zemes dzīvei, kurā mīt vairums šīs planētas iedzīvotāju. Šajā gadījumā vēzis kalpo, lai atmestu viņus riebīgajā īstenībā, atgādinātu, ka arī uz viņiem attiecas skaudrā un nejēdzīgā zemes dzīve.

68. lappusē lasām šādus teikumus: ‘Sāpju nebija, vēl ne; bija vienīgi tas, ko viņa raksturoja kā vispārēju modrību, sava veida iekšēju dzirksteļošanu, it kā viņas nabaga satrauktais ķermenis mētātos pats savā čaulā, izmisīgi raidot aizsargbultas pret svešinieku, kas nemanīts ieperinājies un izlaidis savus melnos taustekļus’. Nav šaubu, ka šis citāts liecina par augstu literāru meistarību un lasītājā ar spilgtu iztēli izraisa šausmas, taču to var uzlūkot atkal kā senu (iespējams, par arhetipu kļuvušu) metaforu saišķi, kas piekabināts vēža slimībai. Citāts labi saskan ar pašu pirmo vēža definīciju, kas lasāma Oksfordas angļu valodas vārdnīcā, un tā skan visai tēlaini: ‘Vēzis – viss, kas saēd, sagrauj un pārņem vai iznīcina lēni un nemanāmi’. Vai arī Tomass Painels 1528. gadā to raksturo kā ‘melanholisku ķermeņa daļu saēdēju’[7]. Benvila pasāža ‘nemanīts ieperinājies un izlaidis savus melnos taustekļus’ atkal liecina par to, ka viņam svarīgi uzsvērt slimības autonomo raksturu, to, ka tā ir dzīva. Apzīmējums ‘nemanīts ieperinājies’ tikai paspilgtina šausmas, kas radušās daudzu gadsimtu gaitā, pateicoties tam, ka konkrētā slimība ir grūti diagnosticējama, tai nepiemīt vispārēji simptomi. Atšķirībā no ‘turberkolozes pierādījumiem’, kas parasti ir rentgena uzņēmumi, ‘vēža pierādījumus’ – proti, biopsijas rezultātus, nav iespējams apskatīt vai uzskatīt. Līdz ar to šī slimība liek domāt par ķermeni, kas nepieder tev pašam, un līdz zināmai stadijai tā vispār neliek par sevi manīt un mīt tikai apziņā, apaudzējot nāvi ar neskaitāmām baisām metaforām.

Šī raksta nobeigumā aktualizējas jautājums: kādēļ gan Benvilam ir svarīgi izmantot tik daudzas arhaiskas un par klišejām kļuvušas vēža metaforas (par tām visām var lasīt Sūzenas Zontāgas grāmatā ‘Slimība kā metafora’)? Minējums varētu būt tāds, ka 21. gadsimtā, kad, pateicoties medijiem, nāve ir degradēta līdz triviāla notikuma statusam, viens no veidiem, kā piešķirt tai dziļu pārdzīvojumu, ir modināt lasītāja prātā gluži vecmodīgas šausmas, kas asociētas ar nāvi vienā konkrētā veidā un līdz pat šodienai nav zaudējušas savu iedarbīgumu. Galvenais varonis atzīstas, ka dažbrīd viņam šķitis it kā viņš izdzīvotu sievas slimību. Iespējams, tas ir iemesls, kādēļ viņa apziņa ir tik satricināta un kādēļ nāve viņa pārdomās ieņem tik nozīmīgu vietu. Diez vai būtu iespējams paust visas šīs pārdomas, ja sievas nāves iemesls būtu, teiksim, infarkts, kas tradicionāli uzskatīts par vienu no tīrākajiem veidiem kā aiziet.

Ja kāds man jautā, kas man šķiet iespaidīgākā pēdējā laikā sarakstītā grāmata, Džona Benvila ‘Jūra’, es viņam atbildu.