Recenzija
05.07.2007

Labā cilvēka sliktās beigas

Komentē
0

Kurts Vonnegūts (Kurt Vonnegut, 1922-2007) ir viens no tiem retajiem mūsdienu rakstniekiem, kura tekstus latvieši dzimtajā valodā var baudīt ļoti kuplā skaitā - teju visus, turklāt patīkami kvalitatīvos tulkojumos. Kurts Vonnegūts nesen nomira, un par to runāja daudzi, taču tikai pavisam retā Vonnegūta nomiršanai veltītā tekstā varēja saklausīt patiesas skumjas vai nožēlu, vai līdzjūtību. Pārāk daudzi gribēja pajokot. Ar savu par banalitāti kļuvušo frāzi „so it goes”, kas latviski man joprojām neizprotamā kārtā iztulkota kā „tā gadās”[1] un tamlīdzīgām (tikai šķietami) ciniskām replikām, savu lasītāju apziņā Vonnegūts bija papūlējies iesavināt nāvi tik ļoti, ka viņa gadījumā tā šķita pašsaprotamāka un triviālāka nekā citkārt - apmēram tikpat banāla neizbēgamība kā iesnas vai rudens, vai ziema.

Drīz pēc tam, kad Vonnegūts nomira, apgādā „Tapals” klajā nāca pēdējā rakstnieka dzīves laikā sarakstītā grāmata - „Cilvēks bez valsts” (A Man Without a Country, 2005). Tās lasīšana (tagad un pirms pusotra gada, kad lasīju to oriģinālā) man sagādāja savdabīgu baudu, ko grūti definēt kā „intelektuālu” vai kā „literāru”. Tas bija apmēram tāds baudījums, ko sniedz sajūta, ka sarunājies ar cilvēku, kurš diezgan precīzi atbilst tavam priekšstatam par to, kādam jābūt „labam cilvēkam”.

 

Psiholoģiskais portrets

Katrs, kurš izlasījis vismaz divus Vonnegūta romānus, būs pamanījis, ka viņa proza ir pārpilna ar jokiem, divdomībām, absurdām situācijām, par patiesiem pasludinātiem aplamiem spriedumiem, satīrām, pārspīlējumiem, nekaitīgām rupjībām un vājprātīgiem uzskatiem un iedomām, kas bieži vien iegūst realitātes apveidus. Nav brīnums, iemeslu ir gana, lai daži (pietiekami daudzi) no lasītājiem justos samulsuši un neizpratnē par to, kas vispār ir autors un ko viņš ar to visu vēlas pateikt. Kaut arī Vonnegūta alegorijas un nostāja ir saprotamas diezgan vienkārši un daudziem literatūras mīļotājiem šķiet pat "pārāk vienkāršas", savā dzimtenē viņš ne reizi vien nodēvēts par psihopātu. Diemžēl gan Amerikā, gan Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kas lietas (tekstu, dzīvi u.c.) uztver pārāk burtiski un, manuprāt, tieši šādiem cilvēkiem ļoti labi varētu noderēt grāmata „Cilvēks bez valsts”, kas kalpotu kā savdabīga „Vonnegūta skaidrojošā vārdnīca” vai „Ļoti īss ievads Kurta Vonnegūta uzskatos par sevi un situāciju pasaulē”, kurā autors viegli uztveramā tekstā vārdu pa vārdam ar apbrīnojamu pacietību atklāj savus uzskatus vairākos jautājumos, kas saistīti ar sociālām, politiskām un klimatiskām pārmaiņām pasaulē, skaidro savu izcelsmi, Amerikas vēsturi un skar vairākus vispārcilvēciskus un sadzīviskus jautājumus. Šeit arī atklājas, manuprāt, viena no būtiskākajām grāmatas kvalitātēm: ar tās palīdzību mēs diezgan nekļūdīgi varam izveidot Kurta Vonnegūta psiholoģisko portretu. Tas ir apmēram tāds:

Jau kopš bērnības Vonnegūts ļoti mīl jokot („Domāju, ka mans humors tikai retumis ir bijis īsti bezgaumīgs.” 9.lpp.).

Vonnegūts pārstāv kreisus politiskos uzskatus („„Sociālisms” nav ļaunāks vārds kā „kristietība”.” 15.lpp.).

Vonnegūtam patīk būt pie skaidra prāta („Esmu bijis pārāk gļēvs, lai lietotu heroīnu, kokaīnu, LSD vai tamlīdzīgas lietas, es baidījos, ka varētu saiet sviestā.” 34. lpp.)

Vonnegūts izturas nicīgi pret modernajām tehnoloģijām. („Elektroniskās kopienas neko nerada. Tu paliec tukšām rokām. Mēs esam dejojoši dzīvnieki. Tas taču ir skaisti - piecelties, iet ārā, kaut ko izdarīt.” 48.lpp.)

Vonnegūts ir altruists. („Mēs šeit esam, lai cits citam palīdzētu tikt cauri šai padarīšanai - lai kas tā būtu.” 51.lpp.)

Vonnegūts mīl mūziku. („Vienīgais Dieva eksistences pierādījums, ko viņam vajadzēja, bija mūzika.” 52.lpp.)

Vonnegūts ir pacifists. („Bezpalīdzīgu cilvēku ģimeņu nogalināšana industriālos daudzumos [..] varbūt galu galā nemaz nav tik spoža ideja.” 56.lpp.)

Vonnegūts ir nodzīvojis dzīvi ar ļoti augstu individuālās, sociālās un politiskās atbildības sajūtu, bijis savas valsts patriots, priekšzīmīgs pilsonis, pašaizliedzīgs un labsirdīgs. Vonnegūts ir bijis labs cilvēks.

Protams, nekur nav teikts, ka „labi cilvēki” nevarētu krist uz nerviem.

 

Sliktās beigas

Runājot par Vonnegūta nedaudz uzbāzīgo tieksmi pie katras mazākās izdevības pajokot, grāmata „Cilvēks bez valsts” nav izņēmums. Taču problēma ir tā, ka, to lasot, tikai pāris reizes pieķēru sevi smaidām. Izņemot brīnišķīgās ilustrācijas, kurās shematiski attēloti Kafkas, Pelnrušķītes un Hamleta likteņi, kopumā grāmatā nav nekā smieklīga. Nav noslēpums, ka, neskatoties uz aso kritiku, ko Vonnegūts daudzkārt veltījis savas valsts politiskām un sabiedriskām norisēm, viņš, līdzīgi kā Sūzena Zontāga un Ričards Rortijs, vienmēr ir bijis kaislīgs ASV patriots. Nav brīnums, ka grāmatā „Cilvēks bez valsts” diezgan bieži izskan aizvainojums un pesimisms. Valsts, kuru Vonnegūts reiz mīlējis un kuras taisnīgumam ir ticējs, viņaprāt, ir nozagta. Izmantojot nepilnības likumdošanā, varu valstī ir sagrābuši cilvēki, kas acīmredzami rīkojas ļoti šauras cilvēku grupas interešu vārdā. Apzinoties šo skumjo patiesību, Vonnegūts šķiet arī apzinās arī citu skumju faktu - to, ka daudz viņam vairs nav atlicis. Manuprāt, šeit arī slēpjas grāmatas un Vonnegūta mūža lielākā traģēdija: nomirt ar sliktām beigām, nomirt, nesasniedzot kritisko punktu un tā arī nepiedzīvojot, ka kaut kas mainās uz labu.

 

Piemērs

Lasot „Cilvēku bez valsts”, bija grūti abstrahēties no visnotaļ pretrunīgas sajūtas raisošā fakta, ka es dzīvoju Latvijā - mazā un jaunā valstī, kurai nav praktiski nekādu demokrātijas un arīdzan intelektuālo tradīciju. Diemžēl prakse, ka rakstnieki izteiktos publiski par aktuālām sociālām un politiskām problēmām, ir novērojama ļoti reti. Tā vietā biežāk nākas saskarties ar „skumjas un rezignētas iekšējās pasaules atainojumu”, impresijām no sērijas „cik valdzinoša ir daba un pilsēta” vai ar ļoti triviālu viedokli, kas paslēpts zem daudzām bezjēdzīgām metaforām un miglainas izteiksmes. Šo samērā nepatīkamo tendenci varētu skaidrot dažādi. Vienkāršākais un diemžēl ticamākais skaidrojums būtu tāds, ka latviešu rakstniekiem nemaz nav ko teikt. Lai paustu sakarīgu un argumentētu viedokli par kādu konkrētu problēmu, nepieciešama zināma kompetence. Lai iegūtu kompetenci, ir nepieciešams zināms intelektuāls darbs. Lai veiktu intelektuālu darbu, ir kaut uz mirkli jānovēršas no sevis un jādomā par kaut ko citu, ne tikai par sevi. Šķiet, šajā valstī ļoti maz cilvēku, kas ir spējīgi uz šādu varoņdarbu.

Runājot par bezjēdzīgām metaforām un pašmērķīgiem valodiskiem kalambūriem apvīto izteiksmi (ko „Kultūras Dienas” slejās lasām teju ik nedēļu), lai pateiktu vienkāršu lietu, prātā nāk 80-tie gadi ar to „dziesmoto revolūciju”. Saprotams, laikā, kad Latviju bija okupējuši krievi, paust viedokli, kas tiešā veidā kritizētu pastāvošo iekārtu, bija neprātīgi. Tā vietā latvieši iemācījās to paust dažādās divdomīgās metaforās, ko „savējie sapratīs”. Diemžēl arī šodien, lasot vairāku vecākās paaudzes rakstnieku pārspriedumus, šķiet, ka šī tendence joprojām dzīvo un zināmā mērā pat kļuvusi par tradīciju, ko labprāt pārņem arī jaunākās paaudzes.

Protams, ir vēl kāda problēma: izsakoties skaidri un precīzi formulējot viedokli, pastāv ļoti liela iespēja saskarties ar tikpat konkrētām iebildēm un tikt kritizētam. Mana, šī portāla redaktora, pieredze liecina, ka ir gana daudz autoru, kam ir ļoti grūti - varētu pat teikt: sāpīgi - konfrontēties ar jebkādu kritisku viedokli. Izvēloties savam sakāmajam divdomīgu un neviennozīmīgi saprotamu izteiksmi, vienmēr ir iespēja atkāpties un paziņot, ka „kritizētājs kaut ko nav sapratis”, tādējādi pret kritiku nodrošinot zināmu imunitāti.

Manuprāt, šīs ir problēmas, kuru risināšana Latvijas kultūras telpu varētu būtiski uzlabot, reabilitēt ikdienas dzīvē un līdz ar to padarīt tuvāku plašākam cilvēku lokam. Vonnegūta „Cilvēks bez valsts” ir lielisks piemērs tam, cik veiksmīgi rakstnieks spēj runāt par „plašākam cilvēku lokam” svarīgām problēmām.

 

Vāks

Beidzot šo rakstu, tomēr nevaru atturēties nepasakot, ka „Cilvēks bez valsts” latviešu izdevuma vizuālais noformējums ir apmēram tik slikts, muļķīgs un bezgaumīgs, cik tas vispār ir iespējams. Pieņemot, ka daudziem lasītājiem, kam ir zināšanas par ASV ārpolitiku, politisko un klimatisko situāciju pasaulē, Vonnegūta pārdomas par šiem jautājumiem jau tā varētu šķist kaitinoši nenopietnas un virspusējas, tad infantilais grāmatas dizains tiecas komunicēt, ka tās saturs tiešām nav nekas vairāk kā „pekstiņi”.



[1] Šķiet, ar ‘gadīšanos’ jeb nejaušību šeit nav nekāda sakara; autentisks, manuprāt, būtu latviskais izteiciens „tā viņš ir” vai „tādas tās lietas”, vai „tā tas notiek”, kas daudz precīzāk apzīmētu Vonnegūta uzsvērto nāves neizbēgamību un visurklātesamību

Tēmas

Reinis Tukišs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!