Publicitātes foto
 
Karš Ukrainā
17.01.2023

Jauna pasaules kārtības arhitektūra. Matvijčukas Nobela Miera prēmijas runa

Komentē
0

Ukrainas Pilsoņbrīvību centra vadītājas Oleksandras Matvijčukas runa Nobela Miera prēmijas pasniegšanas ceremonijā

Savu runu Nobela Miera prēmijas pasniegšanas ceremonijai Ukrainas Pilsoņbrīvību centra vadītāja Oleksandra Matvijčuka (Олександра Матвійчук) rakstīja sveces gaismā – pēc Krievijas apšaudes viņas Kijivas dzīvoklī vairāk nekā trīs dienas nebija ne apkures, ne elektrības. Starp darba sanāksmēm tapušo runu viņa pārdomāja vilcienā, rūpīgi izsvērdama, kas pieminams, lai katrs Stokholmas pilsētas koncertzālē izsacītais vārds tiktu sadzirdēts.

Pilsoņbrīvību centrs (Центр громадянських свобод) darbojas kopš 2007. gada, un tieši tik ilgi tajā strādā arī Oleksandra. Sākumā centrs izglītoja jaunatni par cilvēktiesībām un monitorēja politiskās vajāšanas, taču Eiromaidana laikā tā komanda sniedza juridisko palīdzību, brauca uz morgiem, slimnīcām un viesnīcu "Ukraina", jo arī uz turieni nesa nogalināto līķus. Kad sākās karš, centram bija mobilās grupas Krimā un Doneckas un Luhanskas apgabalos, mācot, piemēram, kā rīkoties, ja esi nolaupīts vai saņemts ķīlniekos; sagatavojot šos norādījumus, centrs ņēma vērā Čečenijas kolēģu ieteikumus.

Pirmos trīs kara gadus Oleksandras komanda kopā ar ārkārtīgi plašu palīgu tīklu dokumentēja Krievijas kara noziegumus, sūtot dokumentu mapes OSCE, ANO un starptautiskajām tiesām – taču nekas nenotika; netika sākts neviens tiesas process. Tad centrs mainīja taktiku un sāka organizēt starptautiskas kampaņas, lai panāktu karagūstekņu atbrīvošanu. Tām pateicoties, no gūsta atgriezās, piemēram, Olehs Sencovs un Staņislavs Asejevs. Kā uzskata Asejevs, Ukrainas Pilsoņbrīvību centrs ir viena no jaudīgākajām cilvēktiesību platformām Eiropā.

Kopš 2022. gada 22. februāra viens no galvenajiem centra darbības virzieniem ir palīdzēt cilvēkiem izdzīvot. Izstrādāta karte, kurā norādītas palīdzības saņemšanas vietas, ir telefona līnija, pa kuru uzzināt, kā evakuēties no attiecīgās pilsētas, kur atrast dzīvokli u. tml. Oleksandras komanda strādā arī ar valdībām un organizācijām, līdztekus ar plaša atbalstītāju tīkla palīdzību dokumentējot kara noziegumus. Šajos nepilnajos 11 mēnešos tikai centra iniciatīvas "Tribunāls Putinam" datu bāzē vien ir reģistrēts 28 000 kara noziegumu epizožu, jo Krievija kara noziegumus izmanto kā karošanas metodi. Turklāt Oleksandra uzsver, ka līdz šim dokumentētie noziegumi ir tikai aisberga virsotne. Ņemot vērā to, ka Eiropas cilvēktiesību tiesā pat individuāla sūdzība tiek izskatīta gadiem ilgi, Oleksandra atkal un atkal atkārto: "Man kā cilvēkam, kurš nepastarpināti strādā ar cietušajiem, ir ļoti vienkāršs jautājums: kurš dos izredzes panākt taisnīgumu tiem simtiem tūkstošu cilvēkiem, kuri ir cietuši un kuru lietas Starptautiskā krimināltiesa neizvēlēsies iztiesāšanai?" Tieši to Oleksandra sauc par savu galveno mērķi –  radīt politisko gribu, lai izveidotu tādus tiesiskos mehānismus, ar kuru palīdzību katrs cietušais var panākt taisnīgumu, turklāt ne tikai Ukrainā, bet arī citur pasaulē, jo, kā Oleksandra saka intervijā izdevumam lb.ua, šī kara laikā ir atklājies, ka pastāv pieprasījums pēc miera – nevis pēc taisnīguma. Kad noziegumā cietušais vairs nav anonīms skaitlis, bet konkrēts cilvēks un tiesa ir konstatējusi, kas un kādos apstākļos ar viņu noticis, kurš viņam to nodarījis, cietušais ir atguvis cilvēcisko pašcieņu, uzsver Oleksandra; cilvēkam ir atdots viņa vārds.

Tulkotāja

Jūsu majestātes, jūsu karaliskās augstības, cienījamie Norvēģijas Nobela komitejas locekļi, Ukrainas un pasaules pilsoņi.

Šogad Nobela prēmijas laureātu pasludināšanu gaidīja visa Ukraina. Mūsu acīs šī balva ir atzinības apliecinājums visas ukraiņu tautas pūliņiem, tai drosmīgi stājoties pretī mēģinājumiem sagraut Eiropas miermīlīgo attīstību, un cildinājums svarīgajam darbam, kuru, cenzdamies novērst militāru apdraudējumu visai pasaulei, dara cilvēktiesību aizstāvji. Mēs esam lepni par to, ka šodien oficiālajā ceremonijā pirmoreiz izskanēs ukraiņu valoda.

Mēs saņemam Nobela miera prēmiju, kamēr notiek karš, kuru uzsākusi Krievija. Šis karš ilgst jau 8 gadus 9 mēnešus un 21 dienu. Tādi vārdi kā "apšaudes, spīdzināšana, deportācijas, filtrēšanas nometnes" miljoniem cilvēku ir kļuvuši ikdienišķi. Taču nav vārdu, ar kuriem varētu izteikt mātes sāpes, slimnīcas dzemdību nodaļas apšaudē zaudējot jaundzimušo dēlu. Viņa tikai pirms mirkļa bija apmīļojusi savu bērnu, nosaukusi to vārdā, zīdījusi, ieelpojusi viņa smaržu – un pēkšņi krievu raķete sagrāva visu viņas pasauli. Un tagad viņas izsapņotais un tik ilgotais bērns guļ pasaulē vismazākajā zārkā.

Nepastāv noslīpēti risinājumi izaicinājumiem, kuriem cauri ejam mēs un visa pasaule. Cilvēki dažādās valstīs tāpat cīnās par savām tiesībām un brīvībām ārkārtīgi sarežģītos apstākļos. Tādēļ es šodien mēģināšu vismaz uzdot īstos jautājumus, lai mēs sāktu šos risinājumus meklēt.

Pirmais. Kā cilvēktiesības atkal padarīt nozīmīgas?

Paaudzēm, kuras bija pārdzīvojušas Otro pasaules karu, ir sekojušas citas. Un šīs jaunās paaudzes sākušas tiesības un brīvības uztvert kā kaut ko dotu. Pat attīstītās demokrātijās arvien ietekmīgāki kļūst spēki, kas apšauba Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas principus. Taču cilvēktiesības neizcīna reizi un uz visiem laikiem. Mūsdienu civilizācijas vērtības ir jānosargā.

Miers, progress un cilvēktiesības ir cieši saistīti. Valsts, kas nogalina žurnālistus, iesloga aktīvus cilvēkus vai izdzenā miermīlīgas demonstrācijas, apdraud ne tikai savus pilsoņus. Tāda valsts apdraud reģionu un mieru pasaulē kopumā. Tādēļ uz sistēmiskiem pārkāpumiem pasaulei ir jāreaģē. Pieņemot politiskus lēmumus, cilvēktiesībām jābūt tikpat būtiskam faktoram kā ekonomiskam izdevīgumam vai drošībai. Šī pieeja jāizmanto arī ārpolitikā.

To labi var redzēt, par piemēru ņemot Krieviju, kas konsekventi iznīcinājusi savu pilsonisko sabiedrību. Taču valstis demokrātiskajā pasaulē ilgu laiku izlikās to neredzam. Tās turpināja sarokoties ar Krievijas priekšniecību, būvēt gāzes vadus un piekopt business as usual. Krievu karavīri gadu desmitiem izdarījuši noziegumus dažādās valstīs.

Taču viņi vienmēr palika nesodīti. Pasaule pienācīgi nereaģēja pat uz agresijas aktu – Krimas aneksiju, kas kļuva par pirmo precedentu pēckara Eiropā. Krievija noticēja, ka var darīt visu, ko vēlēsies.

Tagad Krievija cenšas salauzt pretestību un okupēt Ukrainu, tīšuprāt nodarot sāpes civiliedzīvotājiem. Krievu armija mērķtiecīgi iznīcina dzīvojamos namus, baznīcas, skolas, slimnīcas, apšauda evakuācijas koridorus, iesloga cilvēkus filtrācijas nometnēs, spaidu kārtā deportē iedzīvotājus, nolaupa, spīdzina un nogalina cilvēkus okupētajās teritorijās.

Krievu tauta atbildēs par šo kaunpilno savas vēstures lappusi un centieniem vardarbīgi atjaunot kādreizējo impēriju.

Otrais. Kā sākt saukt lietas īstajos vārdos?

Cilvēki Ukrainā vēlas mieru vairāk par visiem. Taču miers neiestājas tad, kad valsts, kurai uzbrukts, noliek ieročus. Tad tas ir nevis miers, bet okupācija. Pēc Bučas atbrīvošanas mēs atradām civiliedzīvotāju līķus uz ielām un viņu māju pagalmos. Šiem cilvēkiem vispār nebija ieroču.

Ir jāizbeidz novilcinātu militāru apdraudējumu nomaskēšana ar "politiskiem kompromisiem". Demokrātiskā pasaule ir pieradusi piekāpties diktatūrām. Un tāpēc ir tik svarīga ukraiņu tautas gatavība nostāties pretī krievu imperiālismam. Mēs neatstājam cilvēkus okupētajās teritorijās nāvei un spīdzināšanai. Cilvēku dzīvības nevar būt "politisks kompromiss". Cīnīties par mieru nozīmē nevis piekāpties agresora spiedienam, bet pasargāt cilvēkus no viņa nežēlības.

Šajā karā mēs cīnāmies par brīvību visās šā vārda nozīmēs. Un maksājam par to visaugstāko cenu. Mums, visām tautībām piederīgajiem Ukrainas pilsoņiem, nav jādiskutē par savām tiesībām uz suverēnu un neatkarīgu Ukrainas valsti un ukraiņu valodas un kultūras attīstību. Kā cilvēkiem mums ne ar vienu nav jāsaskaņo tiesības lemt par savu identitāti un patstāvīgi veikt savu demokrātisko izvēli. Krimas tatāriem un citām pamatiedzīvotāju tautām nav jāpierāda savas tiesības brīvi dzīvot savā dzimtajā zemē, Krimā.

No tā, kā mēs tagad cīnāmies, atkarīgs, kāda būs Ukraina nākotnē. Lai mēs pēckara valstī varētu veidot nevis ļodzīgas konstrukcijas, bet stabilas demokrātiskas institūcijas. Vērtības ir tās, kas nosaka mūsu uzvedību nevis tad, kad ir viegli, bet tad, kad ir grūti. Mums nav jākļūst par agresorvalsts spoguli.

Šis nav divu valstu karš; šajā karā sastapušās divas sistēmas – autoritārisms un demokrātija. Mēs cīnāmies par iespēju veidot valsti, kurā katra cilvēka tiesības ir aizsargātas, varas institūcijām ir pienākums atskaitīties, tiesneši ir neatkarīgi un policija nesit studentus miermīlīgās demonstrācijās galvaspilsētas centrālajā laukumā.

Ceļā uz Eiropas ģimeni mums jāpārvar kara trauma un ar to saistītie riski un jānostiprina ukraiņu tautas izvēle, ko nodefinēja Pašcieņas revolūcija.

Trešais. Kā nodrošināt mieru cilvēkiem visā pasaulē?

Starptautiskā miera un drošības sistēma vairs nedarbojas. Sirdsapziņas cietumnieks Krimas tatārs Servers Mustafajevs un daudzi citi sava cilvēktiesību aizstāvēšanas darba dēļ ir ieslodzīti Krievijas cietumos. Mums, cilvēktiesību sargiem, kas daudzus gadus cilvēku pasargāšanai izmantojuši tiesības, nav nekādu tiesisku mehānismu, lai apturētu krievu zvērības. Tāpēc daudziem cilvēktiesību aizstāvjiem nācās ar ieročiem rokās aizstāvēt to, kam viņi tic. Viens no viņiem ir mans draugs Maksims Butkevičs, kurš patlaban ir krievu gūstā. Viņam un citiem ukraiņu karagūstekņiem, kā arī visiem aizturētajiem civiliedzīvotājiem jātiek atbrīvotiem.

ANO sistēma, kuru pēc Otrā pasaules kara izveidoja tajā uzvarējušie, atsevišķām valstīm ir paredzējusi neattaisnotas indulgences. Tas ir jāmaina, ja nevēlamies dzīvot pasaulē, kurā noteikumus definē valstis ar jaudīgāku militāro potenciālu.

Lai pasargātu cilvēkus no kariem un autoritāriem režīmiem, mums jāsāk reformēt starptautisko sistēmu. Visām valstīm un to pilsoņiem neatkarīgi no valstu iesaistes militāros blokos, neatkarīgi no to militārā potenciāla vai ekonomiskās jaudas vajadzīgas funkcionējošas garantijas, ar kurām iespējams panākt drošību un cieņu pret cilvēktiesībām. Cilvēktiesībām šajā jaunajā sistēmā jāatrodas centrālajā vietā.

Un tas nav uzdevums tikai politiķiem vien. Politiķiem ir kārdinājums nemeklēt sarežģītas stratēģijas, kuru īstenošana prasa ilgāku laiku. Viņi bieži izturas tā, it kā globālie izaicinājumi kaut kad izzudīs paši no sevis. Taču patiesībā tie tikai saasinās. Mums, cilvēkiem, kuri vēlas dzīvot mierā, ir jāsaka politiķiem, ka mums vajadzīga jauna pasaules kārtības arhitektūra.

Var gadīties, ka mums nav politisku instrumentu, taču mums vienmēr paliek mūsu vārdi un mūsu nostāja. Parastajiem cilvēkiem ir daudz lielāka ietekme, nekā viņiem pašiem šķiet. Miljoniem cilvēku, kas dažādās valstīs paceļ balsi, var izmainīt pasaules vēsturi ātrāk nekā ANO iejaukšanās.

Ceturtais. Kā nodrošināt taisnīgumu visiem kara upuriem?

Diktatori baidās no brīvības idejas nostiprināšanās. Tādēļ Krievija mēģina visai pasaulei iestāstīt, ka tiesiskums, cilvēktiesības un demokrātija ir viltus vērtības. Jo kara laikā tās nevienu nepasargā.

Jā, tiesības patlaban nefunkcionē. Taču mēs ticam, ka tas ir īslaicīgi. Mums noteikti jāpārrauj šis nesodāmības loks un citādi jāpieiet tiesāšanai par kara noziegumiem. Stabils miers, kas dāvā brīvību no bailēm un perspektīvas izjūtu, nav iespējams bez taisnīguma.

Mēs joprojām raugāmies uz pasauli caur Nirnbergas tribunāla prizmu, taču tajā kara noziedzniekus notiesāja tikai pēc nacistu režīma krišanas. Bet taisnīgums nedrīkst būt atkarīgs no autoritāru režīmu noturības. Mēs tomēr dzīvojam citā gadsimtā. Taisnīga tiesa nedrīkst gaidīt.

Mums jāaizpilda pārrāvums atbildībā un jāsniedz izredzes uz taisnīgumu visiem cietušajiem cilvēkiem. Kad nacionālā sistēma ir pārslogota ar kara noziegumu daudzumu. Kad Starptautiskā Krimināltiesa aprobežojas ar dažām atlasītām lietām vai tai vispār nav jurisdikcijas.

Karš padara cilvēkus par skaitļiem. Mums jāatdod visiem kara noziegumu upuriem viņu vārdi. Neatkarīgi no tā, kas viņi ir, no viņu statusa sabiedrībā, no tā, kādu un cik nežēlīgu noziegumu viņi pārcietuši un vai par viņu lietu interesējas mediji un sabiedrība. Jo nozīmīga ir katra cilvēka dzīvība.

Tiesības ir dzīva matērija, kas visu laiku attīstās. Mums jāizveido starptautisks tribunāls un jāsauc pie atbildības Putins, Lukašenka un citi kara noziedznieki. Jā, tas ir drosmīgs solis. Taču mums jāpierāda, ka tiesiskums funkcionē un taisnīga tiesa pastāv, pat ja tā nenotiek uzreiz.

Piektais. Kā globāla solidaritāte var kļūt par mūsu kaislību?

Mūsu pasaule ir kļuvusi ļoti ātra, ārkārtīgi sarežģīta un savstarpēji saistīta. Šajā pašā brīdī cilvēki Irānā cīnās par savu brīvību. Cilvēki Ķīnā pretojas digitālajai diktatūrai. Cilvēki Somālijā palīdz bērniem kareivjiem atgriezties mierlaiku dzīvē. Viņi skaudrāk par visiem izjūt, ko nozīmē būt cilvēkiem un aizstāvēt cilvēcisko pašcieņu. No viņu sekmēm ir atkarīga arī mūsu nākotne. Mēs esam atbildīgi par visu, kas notiek pasaulē.

Cilvēktiesības nozīmē domāšanas veidu, konkrētu pasaules uztveres paradigmu, kas nosaka to, kā cilvēks domā un rīkosies. Cilvēktiesības zaudē nozīmi, ja mēs to sargāšanu atstājam tikai juristiem un diplomātiem. Tāpēc nepietiek pieņemt pareizus likumus vai izveidot formālas institūcijas. Sabiedrības vērtības tik un tā būs stiprākas.

Tātad mums vajadzīga jauna humānistiska kustība, kas nojēgumu līmenī strādās ar sabiedrību, izglītos, veidos plašu atbalstu un iesaistīs cilvēkus tiesību un brīvību sargāšanā. Šajā kustībā jāapvienojas dažādu valstu intelektuāļiem un pilsoniskajām sabiedrībām, jo brīvības un cilvēktiesību idejas ir universālas un nebeidzas pie valstu robežām.

Tā mēs varēsim radīt pieprasījumu pēc lēmumiem un kopā pievārēt globālos izaicinājumus – karus, nevienlīdzību, privātuma ierobežošanu, autoritārisma pieņemšanos spēkā, klimata maiņu utt. Tā mēs šo pasauli varēsim padarīt drošāku.

Mēs gribam, lai mūsu bērni nebūtu spiesti iet caur kariem un ciešanām. Mums jāuzņemas atbildība, lai nepārliktu uz viņu pleciem to, ko pienākas izdarīt mums, viņu vecākiem. Cilvēcei ir izredzes pārvarēt globālās krīzes un iziet uz jauna pasaules izpratnes ceļa.

Ir laiks uzņemties atbildību. Mēs nezinām, cik daudz laika mums ir.

Un, tā kā šī ir Nobela miera prēmija kara laikā, es atļaušos uzrunāt cilvēkus dažādās pasaules valstīs, aicinot uz solidaritāti. Jums nav jābūt ukraiņiem, lai atbalstītu Ukrainu. Pietiek vienkārši būt cilvēkam.


Oslo 2022. gada 10. decembrī

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!