Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
20.09.2021

Izglītībai nav jāsola neiespējamais

Komentē
0
Saglabā

Septembra beigas šķiet piemērots laiks dažām piezīmēm par augstāko izglītību.

Domāju, būtu korekti vispirms norādīt, ka pats esmu saistīts ar vienu no Latvijas augstskolām – tiesa, nevis kā pasniedzējs vai pētnieks, bet kā cilvēks, kura darbs ir mēģināt plašāku sabiedrību ieinteresēt par pasniedzēju un pētnieku darbu. Šo norādi minu tādēļ, ka daļa no tālāk paustajām pārdomām radušās sarunās ar – ceru, ka drīkstu tā saukt – kolēģiem augstskolā.

Vispirms par labo (manā izpratnē). Skaidrs, ka Latvijas augstākās izglītības sistēma nav atrauta no tendencēm Rietumos, tomēr mēs joprojām neesam sasirguši ar tādu izglītības politizēšanu, kāda raksturīga, piemēram, virknei augstskolu ASV. Līdz šī mēneša sākumam manā nejēdzību topā līdera pozīcijās bija "The Washington Post" 2015. gada 14. maija publikācijā aprakstītais, kad studenti Kolumbijas universitātē (Ņujorka) protestēja pret Ovīdija "Metamarfožu" analīzi lekciju kursa ietvaros, uzskatot, ka Ovīdija versija par sengrieķu mitoloģijas sižetiem (piemēram, Persefones nolaupīšanu) ir viņus emocionāli traumējoša. Nu pirmo vietu ieņem "The Chronicle of Higher Education" šīgada 10. septembrī publicētais teksts par to, kas notiek ar pasniedzējiem, ja viņi darba procesā lieto "N" vārdu. Turklāt, nevis lai paustu savus rasistiskos uzskatus – tad vēršanās pret viņiem būtu saprotama un pamatota –, bet, piemēram, analizējot bēdīgo slaveno O. Dž. Simpsona tiesas procesu, kurā šis apzīmējums vienkārši parādās procesa dalībnieku izteikumos. Vēl šarmantāk, ja profesoram nepatikšanas rodas, citējot kādu izcilā afroamerikāņu rakstnieka Džeimsa Boldvina tekstu, kurā viņš pats lieto "N" vārdu. Protams, novērtējot to kā aizvainojošu. Savukārt, ja tu neesi Boldvins, bet vienkārši gribi izstāstīt, ka, lūk, rakstnieks par aizvainojošu uzskatījis apzīmējumu…, tad izdomā kādu aizstājošu jēdzienu, tikai neatkārto Boldvinu. Īsi sakot, tik tālu mūsu augstskolās vēl nav un ceru, ka nenonāks.

Kad minēju, ka mūsu augstākās izglītības sistēma nav "sala okeānā", tas nebija nejauši – gana daudz ir atplūdis no "modernās pasaules" un jau iesakņojies arī Latvijā. Vismaz izteikumu līmenī.

Izglītības sistēmas uzdevums ir "iemācīt mācīties". Šis apgalvojums jau  iemantojis neapstrīdama mērķa statusu. Pamatojums: līdzšinējā šaurā specializācija vairs nav iespējama, kopt savu "lauciņu" gadu desmitiem ilgi vairs nav reāli. Tas, ka arvien dziļākai specializācijai ir negatīvas blaknes, ir patiesība, ko nenoliedz arī privātās sarunās augstākās izglītības un zinātnes jomā strādājošie. Turklāt gan t.s. eksaktajām un dabaszinātnēm, gan sociālajām un humanitārajām piederīgie. Pats pandēmijas kontekstā esmu saskāries ar situācijām, kad – tēlaini aprakstot – mikrobiologs aicina šo jautājumu uzdod virusologam, kurš savukārt rekomendē aprunāties ar imunologu utt. Tomēr aicinājumā nevis "šauri specializēties", bet orientēties uz "lielajām kopsakarībām" arī ir savi riski. Proti, rezultāts var būt cilvēks, kurš, kā dažkārt saka, spēj runāt līdzi teju vai par jebkuru tēmu, bet labi nepārzina nevienu. Klasisks piemērs ir šī teksta autors pats. Turpinot tēlainu aprakstu un lietojot sarunās ar vēsturniekiem saprasto, mums ļoti noderētu speciālisti paleogrāfijā. Un, ja paleogrāfijas speciālists sadomā izmēģināt spēkus arī – improvizēju – sociālantropoloģijā, tad gods un slava viņam, bet vispirms, kā agrāk teica, izmācies kārtīgi vienu amatu. Tieši runājot, man ir nelāgas aizdomas, ka principā pareizā prasība "mācēt mācīties" var tikt izmantota tukšā muldēšanā, kurā galvenais ir laiku pa laikam iespraust vārdus "diskurss", "matrica" vai "paterns".

Nākamais elements "jaunajā dogmatikā" ir "emocionālā inteliģence", "komunikācijas spējas", "prasme strādāt komandā" un atvasinājumi no šīm vārdkopām. Es nenoliedzu šajās vārdkopās minētās vērtības, bet esmu skeptisks par iespēju tās "iemācīt". Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka – lai sliktā vietā iedēstītu labo, ir ļoti labi jāsaprot sliktā izcelsme. Un es neesmu pārliecināts, ka tas ir iespējams – it īpaši, ja runa ir par dažādām vecuma grupām. Mēģināšu paskaidrot, lietojot ar jaunāku vecuma grupu saistītu piemēru. Francijā, kā saka, visaugstākajā līmenī sākusies trauksme par skolās novērojamo emocionālo un pat fizisko vardarbību pret bērniem, kuri dzimuši 2010. gadā. Sāls ir tā, ka norūpējušies un labu gribošie vecāki un pedagogi īsti nesaprot, kādās interneta "dzīlēs" šis jaunais "trends" iesācies. It kā pie vainas esot saplūkšanās populārās videospēles "Fortnite" spēlētāju kopienā, it kā pie vainas esot kāda, atvainojiet, mazgadīga, bet lecīga "influencere" Pink Lily ar savu dziesmu "YouTube", bet varbūt ir vēl citi iemesli. Un, būsim reālisti, kā lai nosacītie "pieaugušie" saprot, kas notiek uz nosacītajiem "tīņiem" orientētajās platformās un kopienās? Ir ļoti pārdroši iedomāties, ka paaudze X var pamudināt – kaut uz visnoderīgākajiem mērķiem – paaudzi Y, kas dzīvo pavisam citā tēlu, komunikācijas kanālu, izteiksmes formu utt. pasaulē. Pareizāk sakot, tas ir iespējams, ja kāds X paaudzes pārstāvis šo pasauli patiešām pazīst. Un te nav runa tikai par 2010. gadā (2009., 2011. vai 2008. gadā dzimušajiem) – tas pats attiecas uz jau studentu statusu sasniegušajiem 2021. gadā. Šī plosīšanās ap izglītības sistēmas aprakstīto funkciju palīdzēt izveidoties "jaunajam cilvēkam" gluži labi iederētos kādos 18. gadsimta nogales vai 20. gadsimta pirmo desmitgažu utopiskajos projektos par "nākotnes cilvēku", kas kvalitatīvi būs labāks un veiksmīgāks par līdzšinējām versijām. Zināmā mērā šī ir mazliet amizanta situācija – par inovācijām pasludinātais izrādās visnotaļ tradicionāls. Atļaušos būt skeptisks arī par citu deklarēto mērķi – augstākajai izglītībai jārada "viedokļu līderi". Lai kāds cilvēks kļūtu par šādu līderi, ir nepieciešams sabiedrības, precīzāk, vismaz tās vērā ņemamas daļas piekrišana, ka, lūk, šis cilvēks ir "viedokļu līderis". Vienkārši izsakoties, izglītības sistēmas ieskatā persona var būt izcils eksperts, lielisks runātājs, harismātiska personība (es gan nesaprotu, ko tas nozīmē…), bet ļaudis ārpus sistēmas saka: nē, mūsu viedokļu līderi ir citi.

Visbeidzot man šķiet, ka mēs braucam no viena grāvja otrā. Ilgstoši bija vērojama nepatika un/vai pretošanās idejai, ka augstākā izglītība ir tāds pats pakalpojums un bizness kā citi. Savukārt šodien vērojamā pārņemtība ar dažādiem reitingiem, citējamības indeksiem, publikāciju skaitu un līdzīgiem kritērijiem izliekas neredzam, ka šie kritēriji pirmkārt ir saistīti ar priekšstatu par izglītību kā "tirgus preci". Universitātes un zinātnieki ir konkurējuši cīņā par atzinību un resursiem jau kopš viduslaikiem, tomēr tik braši mesties no "ziloņkaula torņa" sevis komercializācijas virzienā arī, manuprāt, ir pārsteidzīgi.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!