Ir tāda partija!

Divas aktualitātes, kurām pēdējās nedēļas laikā gribot negribot nācies pievērst uzmanību, ir Spānijas Futbola federācijas prezidenta skūpsts un režisora Alvja Hermaņa intervija raidījumā "Viens pret vienu".

Grūti saprast, kāpēc Luiss Ruvjaless, apsveicot futbolisti Jenni Ermoso ar uzvaru Pasaules kausa finālā, nolēma viņu noskūpstīt uz lūpām, bet tā acīmredzami nav rīcība, kuru spāņi uzskatītu par pašsaprotamu. Tomēr runa nav tikai par šo skūpstu, tas drīzāk kalpojis par katalizatoru plašākai diskusijai par uzvedības normām Spānijas sabiedrībā un varas attiecībām sporta pasaulē.

Žurnālista Gundara Rēdera intervija ar Hermani arī, šķiet, ir nostrādājusi kā zināms katalizators, lai gan nezinu, kam, jo, atklāti runājot, īsti nesaprotu, kāpēc tā radīja tik lielu viļņošanos. Skaidrs, ka brīžiem tā bija cringey, un Hermanis sevi pozicionēja kā tādu, kurš nespēlēs pēc noteikumiem. Tomēr Rēderu tas neizsita no sliedēm un arī pats Hermanis ik pa laikam apliecināja savu labo gribu un draudzīgumu. Domu gaita brīžiem bija haotiska, un, manuprāt, tika sarunātas arī aplamības, bet Hermanis jau nenāca uz televīziju ar kādu gatavu vēstījumu vai programmu un to arī skaidri pateica. Viņam bija ienākušas prātā dažas idejas, un viņš ar tām bija dalījies sociālajos tīklos, tāpēc arī tika uzaicināts.

Jautājums varētu būt vienīgi par to, kādu atbildību cilvēkam uzliek viņa autoritāte. Hermanis acīmredzami ir nozīmīga personība Latvijas sabiedrībā, jo citādi nevarētu izskaidrot to, kāpēc šai intervijai bija tāda rezonanse. Pat ja pieņemam, ka viņš nav šādu statusu izvēlējies vai veidojis, viņa teiktajam, šķiet, ir nozīme. Atbilstoši – vai Hermanim ir jāapdomā, ko viņš saka? Hermanis, manuprāt, iesaistās zināmā spēlē – viņš nevar klusēt, grib teikt patiesību, runā tautas vārdā (man patika epizode, kad viņš tautu identificēja ar studijas operatoriem un strādniekiem, velti mēģinot tos saskatīt tumsā), bet vienlaikus Hermanis visu laiku atrunājas – es jau neko, es tikai taisu teātri, man jau daudz gadu, man te tikai tāda domu gaita, īsti jau problēmu nepārzinu. Negribētos, lai cilvēki, kuriem svarīgs Hermaņa teiktais, saklausa tikai pirmo daļu.

Tāpēc es tomēr gribēju mazliet komentēt teiktā saturu. Un te mana attieksme ir dalīta. Es daudz kam piekritu tajā runātā daļā, kurā Hermanis izteica bažas, bet detaļas un risinājumi, manuprāt, bija problemātiski. Dažus es gribētu izcelt.

Bažas

Pirms kāda laika mana attieksme pret Latvijā notiekošo bija tāda, ka daudzi notikumi ir neizbēgami postpadomju valstij, kas bijusi okupēta vairākus desmitus gadu. Tomēr šobrīd arī mana sajūta par procesiem ir līdzīga tai, ko pauž Hermanis, pirmkārt: "Draugi, nav labi!", mūsu problēmas vairs nevar izskaidrot tikai ar vēsturisko situāciju, jo citi ar šīm problēmām tiek galā labāk; otrkārt, mūsu kļūdām pagātnē (korumpēta privatizācija, nespēja tikt galā ar finanšu krīzēm, nespēja sakārtot veselības sistēmu un attīstīt izglītības sistēmu, liekulīga vienaldzība pret zinātni un tehnoloģisko attīstību, politiskās elites nespēja saņemties un fokusēties uz pārdomātu šo problēmu risināšanu) tagad pa īstam kļūst redzamas sekas; treškārt, mums pietrūkst sapratnes un ideju par to, kā šo savārīto putru izstrēbt. Putra ir pamatīga, un tās izstrēbšanai nav vienkāršas instrukcijas. Un, re, šādās situācijās, kad nezini, ko darīt, cilvēkiem dažkārt ir tendence uzvesties destruktīvi vai darīt vienalga ko, lai tikai nebūtu pa vecam. Bet tā rīkoties nav prātīgi.

Valdība

Hermanis to, ka cilvēki balso par partijām, kuras kaut kādā ziņā ir izrādījušās nevarīgas problēmu risināšanā, šķiet, uzskata par cilvēku muļķības pazīmi. Bet jāņem vērā, ka mēs nekad nevaram balsot par ideālo partiju, un izvēle vienmēr ir, pirmkārt, starp to, kas ir piedāvāts, otrkārt, mēs izvēlamies mazāko ļaunumu. Turklāt katra partija piedāvā komplektu – gan ideju komplektu, gan cilvēku komplektu. Teiksim, Hermanis slavē uzņēmēju Pīlēnu, bet vēlētājs droši vien skatās arī uz citiem pīlēniem, kas nāk komplektā ar šo. Tā ka vēlētāju izvēle jāvērtē ne tikai pēc tā, ko viņi izvēlējās, bet arī pēc tā, ko viņi neizvēlējās. Turklāt no tā, ka man kaut kas nepatīk, neizriet, ka jebkas cits ir labāks, tāpat kā, ja mums apnīk katru dienu dzert ūdeni, reti kurš teiks, ka tad jau labāk dzert indi nekā vēl vienu dienu to pašu garlaicīgo šķidrumu.

Partijas

Hermaņa viedokli par partijām tā īsti nevarēja saprast. No vienas puses, viņš teica, ka viņu pārprotot un, viņaprāt, no partijām nav jāatsakās, no otras puses, viņš vairākkārt uzsvēra, ka Satversmē partijas nav minētas, un tas tiešām izklausījās pēc tā, ka viņš gribētu tās apiet. Tomēr jāpiebilst, ka sistēma, kurā deputāti tiek ievēlēti no vienmandāta apgabala, nekādā veidā neatceļ partijas. Proti, ja mēs gribētu, lai kuldīdznieki ievēl konkrētu cilvēku, tas noteikti vairotu deputāta atbildību kuldīdznieku priekšā, bet nekādā veidā neliegtu viņam vai viņai būt, teiksim, "Jaunajā Vienotībā". Turklāt, lai Kuldīgas deputāts varētu kaut ko Saeimā panākt, visticamāk viņam būtu jāsadarbojas ar vēl kādiem deputātiem. Ja uz mirkli atstājam malā anarhistiskos sabiedrības modeļus, drošākais veids, kā atbrīvoties no partijām, ir tās aizliegt, bet patiesībā arī tas droši vien nozīmētu vienkārši vienpartijas sistēmu.

Uzņēmējs

Viena no izplatītākajām ilūzijām, ar kurām nācies saskarties, runājot par partiju politiku, ir, ka kārtību vai attīstību varētu nodrošināt, ja mēs ieceltu amatā izcilu cilvēku, piemēram, uzņēmēju, kurš ar savu darbu jau ir nodemonstrējis, ka prot vadīt uzņēmumu un sasniegt labus rezultātus. Protams, tas, ka esi izcils uzņēmējs, neliedz tev būt izcilam politiķim, bet arī vājš uzņēmējs vai izcils zobārsts var būt izcils politiķis, un otrādi – izcils uzņēmējs var būt vājš politiķis. Lieta tāda, ka valsts un uzņēmums darbojas atšķirīgi un to vadīšanai nepieciešamas atšķirīgas prasmes (protams, arī "uzņēmums" ir fantāzija, jo pastāv milzīgas atšķirības starp, teiksim, ģimenes uzņēmumu un korporāciju). Viena no atšķirībām ir tā, ka valstī ir daudz cilvēku grupu ar atšķirīgām interesēm, no kurām nevar tā vienkārši atbrīvoties. Viens ir politikā pateikt: "Tagad darīsim tā!", kaut kas cits – panākt, lai cilvēki tiešām tā dara. Un šeit vientuļš gudrinieks neko daudz nevar izdarīt. Vajadzīga partija…

5%

Hermanis norāda, ka sabiedrību uz priekšu virza 5%, tas esot pierādīts, tie esot dullie cilvēki, "citiem vārdiem sakot, uzņēmēji, darba devēji". Šis izteikums šķiet nepietiekami skaidrs, lai būtu pārbaudāms, un man ir aizdomas, ka Hermanis brīvi novilka vienādības zīmi starp kādu pētījumu par cilvēku daudzumu, kuri maina sabiedrību, dullajiem un darba devējiem. Protams, var piekrist, ka viena no uzņēmēju īpašībām ir atvērtība riskam, un tā ir īpašība, kas veicina pārmaiņas, tomēr sabiedrības pārmaiņu process ir sarežģīts un tajā piedalās arī mākslinieki, filozofi, ierēdņi, futbolistes vai cilvēki, kuriem vienkārši vairs nav, ko zaudēt. Lūk, pētījums, kurā kā robeža norādīti 3,5%, vēl citā pētījumā 25%. Runa gan ir par sabiedrības daļu, kurai jābūt gatavai iestāties par kādu lietu, lai pārmaiņas notiktu, nevis par uzņēmējiem. Un tas ir būtiski: proti, līderības jautājumi ir svarīgi, bet Latvijas gadījumā samierināšanās ar esošo situāciju diez vai ir tikai partiju, birokrātijas un mediju sazvērestība, bet gan sabiedrības ambīciju un gribas jautājums. Šķiet, arī tos 3,5% ir grūti atrast.

"Ir tāda partija!"

Visbeidzot par partiju ar vienu mērķi – mainīt vēlēšanu sistēmu. Cik varēja saprast, tajā būs visādi pazīstami cilvēki bez pieredzes politikā un tātad bez ieinteresētības esošās sistēmas saglabāšanā. Mēs zinām, ka tur būs Keišs, jo viņš bija Hermaņa ideju kādā sociālajā tīklā "nolaikojis". Ja tā padomā, tad šajā partijā varētu būt pilnīgi jebkurš, jo šiem cilvēkiem ir jāizdara tikai viens darbs – jānodrošina, lai pirms vēlēšanām izdomātā reforma tiktu realizēta. No otras puses, jāpiekrīt, ka pazīstami cilvēki te der labāk – jo tādā veidā nesaprātīgos Latvijas pilsoņus, kuri viegli aizraujas ar slavenībām, varbūt izdosies atraut no ierastās dzīves un atkarības no vecajām partijām. Zināms riska moments varētu būt laiks starp šīs partijas uzvaru un pašlikvidāciju, jo valsts kādam ir jāvada – vai nu to vadīs pats Keišs, Porziņģis un citas Hermaņa neminētās slavenības, vai viņiem jāieceļ kādi citi – bet tad atkal rodas jautājums: kā viņi zinās, kurus iecelt? Tāpat problēma varētu būt šīs slavenības pierunāt iesaistīties partijā – bet te, par laimi, partijas veidotājiem ir spēcīgs arguments – jaunajiem deputātiem nevajadzēs četrus gadus sēdēt Saeimā, viņi ieviesīs reformu un tad varēs "atgriezties pie savām lietām", jo ar valsts pārvaldi šie cilvēki negribēs nodarboties, viņi tikai izmainīs vēlēšanu sistēmu, kas, protams, ir vienkārša lieta.

Ko no tā visa var secināt? Skaidrs, ka ne to, ka neko nevajag mainīt. Nopietnāks jautājums ir – vai kaut ko var mainīt? Spāņu Futbola federācijas prezidenta gadījums cita starpā ir interesants ar to, ka Ruvjalesa rīcībā ir zināma nolemtība – viņš nevis atvainojas, bet strīdas pretī, neatzīst, ka rīkojies neadekvāti, un līdz ar to ir zaudējis šajā cīņā par savu amatu – sabiedrības normas ir mainījušās un tam, vai viņam šīs izmaiņas ir pieņemamas, nav nozīmes. Vai Latvijas situācija arī ir nolemta? Proti, vai tas, ka tā ir tik samudžināta, ka nav vienkārša risinājuma, nozīmē, ka varam tikai ļauties procesiem, kuri mūs ieveduši relatīvā atpalicībā? Risinājums noteikti nav mēģināt aizpūderēt sev smadzenes ar saukļiem: "Ja mēs visi kopā…" Provokācijas varbūt ir noderīgas, bet tās ietver būtiskus riskus – pie noteiktas apstākļu sakritības cilvēki izmisumā patiešām var sākt darīt trakas lietas. Tāpēc, manuprāt, svaidīties ar nepārdomātām idejām nav veselīgi. Bet neizskatās, ka mums ir resursi, tai skaitā intelektuālie, un politiskā griba kaut kā būtiski mainīt Latvijas virzību. Manuprāt, atliek tikai viens – mainīties pa daļām, pa lauciņiem, pa jomām. Ar to es nedomāju, ka aktieriem, filozofiem vai uzņēmējiem nav vietas politikā. Tieši otrādi. Bet mana izjūta šobrīd ir tāda, ka mēs esam Latvijas attīstības periodā, kur pārmaiņas uz labu drīzāk ir gaidāmas teātrī, universitātē vai uzņēmumos, nevis valstī kopumā. Cerams, ka es kļūdos.