Savulaik viss bija vienkārši. Sēnes bija bekas, baravikas, bērzlapītes – kaut kas garšīgs, ko mežā atrast un apēst. Tāpat kā aug mellenes, aug arī gailenes, tomēr sēnes nav ne augs, ne dzīvnieks. Pastāv uzskats, ka sauszemes augi un dzīvnieki varēja veidoties, tikai pateicoties sēnēm, kuras spēja šķelt augiem neapdzīvojamo, akmeņaino zemi, tā barojoties un veidojot augsni, kurā palēnām iedzīvojās aļģes un sāka attīstīties arvien sarežģītāki augi. Turklāt sēnes ir tās, kas pārstrādā mirušos augus un dzīvniekus, dodot vietu jaunai dzīvībai. No augu klases sēnes nodalīja atsevišķā grupā visai nesen – 1985. gadā, pie tām pieder arī piepes un ķērpji.
Tas, ko parasti saucam par sēni, ir augļķermenis vai, kā man patīk domāt, – ziediņš. Pati sēņotne jeb micēlijs vērpjas garum garā, sazarotā tīklā zem zemes, cauri kokiem un akmeņiem. Daudzas sēnes (tai skaitā lielākā daļa mūsu iecienīto ēdamo sēņu) veido mikorizu ar kokiem. Tā ir tāda sadarbības forma, kurā abi iesaistītie iegūst barības vielas, turklāt sēnes kokiem sniedz arī saziņas kanālu: šis, tā sauktais meža internets, ir veids, kā koki sazinās. Ja jau viņi sazinās, tas nozīmē, ka ir, ko teikt, – koki uztver apkārtējo vidi, draudus un draugus. Caur micēlija tīklu no koka uz koku ceļo ziņas par barības vielām vai kaitēkļu uzbrukumiem. Koki jūt, un sēnes ziņo.
Briežu ksilārija
Galvu reibinoša sēņu atklāsme man bija iepazīšanās ar gļotsēnēm (Myxomycetes), kuras pārsvarā ir niecīga izmēra un nemaz nav sēnes. Gļotsēne iet soli tālāk burtiskā nozīmē. Šie radījumi, vienšūņiem apvienojoties plazmodijā jeb veģetatīvajā ķermenī, pārvietojas kaut kā garšīga meklējumos, līdz paēdusi gļotsēne apstājas un briedē augļķermeņus. Attapīgi ļaudis dzelteno receklīti (piemēram, kādu no fizārām (physarum)) likuši labirintā, kur tas veiksmīgi izvēlējies īsāko ceļu pie ēdiena, vai no auzām izliktā pilsētas kartē pārplānojis metro sistēmu racionālākā veidā.
Mana pirmā sastapšanās ar gļotsēnēm notika, kad ievēroju košas oranžrozā bumbiņas, gluži kā odziņas uz zemes. Tā kā šīs bumbiņas atradās manā ikdienas ceļā, varēju labi novērot to attīstību – pēc kāda laika tās iekrāsojās pelēcīgas, ieguva nedaudz zeltainu nokrāsu un gluži kā pūpēži laida gaisā sporas. Radījuma mistēriju palīdzēja atrisināt dabasdati.lv, un kopš koksnes vilkpienaines iepazīšanas par neatņemamu sēņošanas instrumentu kļuvis ar makro gredzenu aprīkots fotoaparāts. Mana tīksme līkņāt ap kritalām un visādu nenosakāmu krikumiņu meklēšana tikai pieņēmās spēkā. Sēņu mērces ēdu daudz retāk. Pateicoties gļotsēnēm, kuras ar lielu aizrautību meklēju un fotografēju, cenšoties tās identificēt pašas spēkiem vai ar ekspertu palīdzību, dabai pietuvojos daudz tuvāk tiešā un pārnestā nozīmē. Šī ciešā ieskatīšanās koku stumbros, kritalās, sūnu puduros atklāja ne vien gļotsēņu, bet arī daudzu citu mazu radību pasaules skaistumu – sēņu, sūnu, augu, kukainīšu, ķērpju, mizu un lapu dzīslojumus. Viss dzīvais manā acu priekšā tapa it skaidri savienots ar sēņu tīklu, visas zināšanu drumslas par dabu savilkās vienotā izpratnē un jutoņā, elpojot vienā ritmā ar kokiem un minot sēņu caurausto zemi.
Gļotsēne koksnes vilkpienaine
Gļotsēne, ko droši vien būs pamanījuši daudzi, ir raganu sviests vai spļāviens, kā nu kurš to dēvē. Ragansviesta gadījumā lieliski var novērot, kā gļotsēne pārvietojas – vispirms ir daži punktiņi, tad tie lēnām izplešas, veidojot rakstu, tad pieņemas apjomā un atgādina putu kumšķi. Kā lielākā daļa gļotsēņu arī ragansviests aug uz nedzīvas koksnes. Atbilstoši nosaukumam šo gļotsēni vairākus gadus sastapu pie savām namdurvīm tieši Jāņu rītā: lūk, uzskatāma liecība, ka raganas šajā naktī ir lidinājušās apkārt un piespļaudījušas durvjpriekšu.
Skatoties uz gļotsēnēm un arī sēnēm, tiešām nav grūti pieņemt, ka sendienās to uzvedība rosinājusi iztēli un mītisko domāšanu. Varu mudināt tos, kas alkst atklāt ko jaunu, pievērsties gļotsēnēm, jo, īpaši Latvijā, tās ir maz pētītas. Lai arī pēdējos gados piedzīvojam gļotsēņu bumu, joprojām pastāv liela iespēja atrast jaunas, vēl neatklātas sugas. Julita Kluša droši vien ir zinošākā gļotsēņu eksperte Latvijā, viņas veidotajā mājas lapā dziedava.lv var atrast daudz noderīgas informācijas par gļotsēnēm, sēnēm un citām Latvijas dabas bagātībām.
Trauslā lāsenīte, gļotsēne
Viena no slavenākajām sēnēm pasaulē, ko gan jau pazīst arī rūdīts pilsētnieks, ir sarkanā mušmire. Mušmires nosaukums norāda uz vienu no tās pielietojumiem. Teikts, ka agrāk ar šīs sēnes palīdzību cilvēki nīdējuši mušas – mušmires cepurītē ielej medu, mušas salido, saēdas medu, kas uzsūcis sēnes indi, un kirdik – reiz raudzīju šo teoriju pārbaudīt: rezultāti nepārliecinoši. Daudz pārliecinošāka šķiet sarkano mušmiru un Santaklausa saistība. Sarkanās mušmires labi pazina daudzās senajās kultūrās, tostarp Skandināvijā, Santaklausa dzimtenē, kur šīs sēnes lietojuši šamaņi. Arī ziemeļbrieži tās nav smādējuši – lūk, jums sarkanbaltā tērpts, ziemeļbriežu pajūgā lidojošs Ziemassvētku vecītis – šamanis un viņa ziemeļbrieži, kuri ar mušmires gudrību nes dziedināšanas dāvanas saviem ļaudīm.
Ir ziņas, ka sendienās mušmires un citas psihoaktīvas sēnes noturētas medū, kas uzsūcis sēnes vērtīgās vielas, no kā pēcāk darīts īpašs dzēriens. Tas liek prātot par latviešu gadskārtu svinībās lietoto medalu. Kāda bijusi tā tapšanas recepte? Lai arī sēnes mūsu tautas mantojumā figurē maz, grūti noticēt, ka mūsu senči būtu tām metuši līkumu. Mūsdienās zinām tantiņas, kas gatavo mušmiru dziru pret visām kaitēm, zināmi arī gadījumi, kad ģimenes saēdas mušmires un dodas uz slimnīcu vai – bēdīgāk – uz kapiem. Tomēr pasaulē un Latvijā arvien plašāk tiek runāts par šīs sēnes dziednieciskajām īpašībām. Latvijas sabiedrība pagaidām ir skeptiski piesardzīga, arī sēņu zinātāji par sarkanās mušmires lietošanu runā izvairīgi. Pie mušmirēm svarīgi piebilst, ka sarkanā mušmire ir viena no daudzām, kas aug mūsu mežos, – ir arī sarkstošā, zaļā, bālā, baltā un vēl citas, no kurām daža laba, bez šaubīšanās, atzīta par nāvīgi indīgu.
Cita ārstnieciska sēne ar līdzīgi senu vēsturi ir čaga, turklāt tieši uz bērza augošā. Arī šim melnajam, kraupainajam izaugumam piedēvē spēju ārstēt teju jebkuru kaiti, un arvien plašāk tā spējas tiek pētītas un pierādītas zinātniski. Mazāk zināmā, bet bieži sastopamā dzeltenā receklene arī ir ārstniecībā izmantojama, tāpat kā slavenie zemes tauki, posas piepe un vēl daudzas citas.
Dzeltenā receklene
Sēņu kultūra pēdējos gados aug kuplumā, un latvieša sēņotāja gars pieņemas spēkā. Arvien vairāk ļaužu ir gatavi nazīti iemainīt pret fotoaparātu un ļauties sēņu daudzveidības izziņai. Tomēr netrūkst arī vēlmes sēnes apēst vai kā citādi "lietderīgi" izmantot. Ir sēnes, kuras izmanto ārstniecībā (no penicilīna līdz čagai), ir sēnes, ar kurām krāso dziju, ir sēnes, kas dara alu un maizi (jā, raugs ir sēne), ir sēnes, no kurām var iegūt ādai līdzīgu materiālu, ir sēnes, kas spēj pārstrādāt bīstamos atkritumus, ir sēnes, kas pašas ir bīstamas, un, protams, ir sēnes, kuras ir garšīgas.
Kad mainīju savu vidi no pilsētas uz dzīvi mežainā nekurienē, domāju, ka lauzīšu bekas vienā laidā, tomēr izrādījās, ka mani piemājas meži nebūt nav klasisko ēdamo sēņu pārpilni. Toties tie iemācīja man daudz jaunu un neredzētu sēņu un visas "suņu sēnes" kļuva par individualitātēm un interesantiem izpētes objektiem, bet daļa no tām izrādījās arī ēdamas. Viena tāda koša pavasara "suņu sēne" ir Austrijas agrene, kas pavasarī līdz ar pumpuriem mūs sveic mitrās vietās. Garšas ziņā tā nav izcilākā sēne, toties ir pirmā un koša no skata. Nākamie sezonā ir lāčpurņi, ko cilvēki turpina jaukt ar bisītēm, kuru lietošana uzturā nav tik droša. Lāčpurņi labprāt aug dārzos, parkos, zālienos. Vasarai ieskrienoties uz saulgriežu laiku, koša kā saule mūs iepriecina sērpiepe. Ilgi gaidīju savu pirmo tikšanos ar šo slaveno piepi, ko angliski dēvē par meža cāli, un tā ir tieša norāde uz sēnes garšu un konsistenci. Sērpiepe labprāt aug uz veciem kokiem, ozoliem, vītoliem un citiem lapu kokiem, uz celmiem bieži vien to var satikt parkos vai alejās. Sērpiepi var cerēt sastapt divreiz sezonā – vasaras un rudens sākumā. Satiekot kārtīgu sērpiepes audzi, var tikt pie vairākiem kilogramiem šīs gardās sēnes. Jāraugās, lai tā nav pāraugusi (kā jebkura sēne vecas sērpiepes zaudē gan garšas, gan uzturvērtības ziņā). Vasaras izskaņa nāk ar lielu ēdamo sēņu daudzveidību, starp tām būs arī iecienītās gailenes, kuras nav viena veida vien. Ir gan sekstainā, gan zeltkātu, gan pelēkā gailene – visas vienlīdz labi ēdamas. Ja gribas kaut ko netradicionālāku, lūkojiet pēc pūpēžiem. Bumbieru, ežu, kārpainais un zaķpūpēdis – lielākā daļa pie mums sastopamo pūpēžu, kamēr pūpēdis vēl stingrs un vidū balts, ir ēdami. Liels prieks sēņotājam var izrādīties milzu apaļpūpēdis, kurš labā omā var ņemt un izaugt līdz pat metram apkārtmērā.
Austrijas agrene
Pie interesantām sēnēm, kuras neesmu nogaršojusi, bet kas literatūrā minētas kā ēdamas (vismaz dažu autoru skatījumā), pieder krāšņā lapkoku svečtursēne. Vēl neesmu iemēģinājusi arī piparu rubīnbeku, kurai piemītot pipariem līdzīga garša, un kaltētu to var izmantot piparu vietā. Līdzīgi lietojama arī ķiploku vītene, kurai savukārt piemīt ķiploku garša. Rudmieses, čigānenes, apšu bekas, bērzu bekas, priežu bekas, liela daļa no Latvijā sastopamajām aptuveni 150 bērzlapju sugām, baravikas, vilnīši un alksnenes, adatenes, dižsardzenes un atmatenes jeb šampinjoni… Nav īsti zināms, cik daudz sēņu sugu ir pasaulē, zinātnieki lēš, ka ap 4–5 miljoniem. Latvijas mikologi min, ka no mūsu platuma grādos sastopamajām aptuveni 4000 sēņu sugām, savas 400–500 ir lietojamas uzturā.
Lapukoku svečtursēne
Sēnēm ir vairāk kopīgā ar dzīvniekiem nekā augiem: gļotsēnes spēj atrisināt uzdevumus vienlīdz labi kā organismi ar gangliju jeb nervu šūnām. Daži teic, ka arī cilvēks esot sēnei rada. Neiedomājami daudzveidīgas un maz izprastas ir šīs radības, kuras bieži paliek nepamanītas. Kamēr aug sēnes, norit dzīves un nāves cikls un esam arī mēs, kā vienšūņi savākušies ģimenēs, ciemos, pilsētās un valstīs, briedējam prāta un māju augļķermeņus, sējam domu, dūmu un pēcnācēju sporas. Ne velti daudzās kultūrās sēnes simbolizējušas laimi un auglību. Sēnes aug. Dzīve notiek.
Ragansviests
P.S. Interneta vietnē senes.lv iepazīstams plašs Latvijā sastopamo sēņu spektrs. Feisbukā ir atrodamas aktīvas sēņu un gļotsēņu grupas, kur meklēt zinošu cilvēku padomu, – "Latvijas Mikologu biedrība un draugi" un "Gļotsēņu apbrīnotājiem un pētniekiem". Labs palīgs būs arī pērn izdotā "Lielā Latvijas sēņu grāmata", ko veidojušas mikoloģes Inita Dāniele un Diāna Meiere. Grāmata ir vienkārša lietošanā – uzskatāmi attēli un kodolīga informācija par sēnēm. Par etnomikoloģiju vairāk var uzzināt, piemēram, Pola Stametsa darbos (Paul Stamets), bet par Latvijā sastopamo sēņu ārstnieciskajām īpašībām informācija pieejama vietnē agfonds.lv.
Violetā smalkpiepe
2