Viena no dabisku mežu biotopu indikatorsugām – nekera. (Šis un pārējie – autores foto)
 
Vide
29.06.2021

Mežs ir mājas

Komentē
18
Saglabā

Mežs ir mūsu kopīgās mājas, un man netīk uzskatīt, ka mežs, tāpat kā vēja pūsma vai jūras šalkas, varētu kādam piederēt. Gluži pretēji – ja kāds kādam pieder, tad tas ir cilvēks, kurš pieder dabai. Bez viņas gādības nebūtu ne gaisa, ne ūdens, ne gaismas – tie, cik zināms, ir pamatnosacījumi mums saprotamas dzīvības pastāvēšanai.

Šķiet, mans pirmais mēģinājums nosargāt kādu koku notika bērnībā, kad, pārnākot no skolas, redzēju vīrus ar zāģiem darbojamies ap liepu rindu, kas auga iepretim maniem logiem. Instinktīvi un asarām acīs metos tiem klāt un prasīju, ko viņi dara. Vīri mierināja, ka viņi kokus tikai "kopj", lai būtu smuki. Mani šāda atbilde līdz galam neapmierināja, jo "safrizētie" liepu bumbuļi man nemaz nešķita smuki. Turklāt zāģu skaņās bija kaut kas neizsakāmi sāpīgs. Kopš tās dienas gan es kaunējos līdzīgās situācijās izteikt savu neizpratni, lai arī turpināju just sāpes ikreiz, kad redzēju kādu koku tiekam zāģētu.

Ilgus gadus dzīvojot Rīgā un vērojot baļķvedēju straumes, gluži kā nodrillētajā piemērā par bērniem, kas domā, ka piens aug veikalā, es tomēr nespēju saskatīt meža saikni ar šo nebeidzamo baļķu kravu rašanos. Meži manā prātā bija tik liela un stabila vērtība, ka nevarēju iztēloties, kā tos izzāģē. Droši vien arī propaganda par zaļāko valsti Eiropā un senāka tradīcija neizstrādāt ceļmalās augošos mežus bija devušas savu artavu manai neziņai.

Manu ilūziju spēji sagrāva dzīvesvietas maiņa, pārceļoties uz dzīvi laukos, kur mežizstrāde pavērās visā tās "krāšņumā". Uzsākot dzīvi vienā no Latvijas "mežainākajiem" novadiem, ātri vien saskāros ar patieso situāciju. Mežs tikai manā prātā bija liels un neaizskarams, realitātē tā bija ekonomiska vienība, kas baro valsts budžetu, sarūpē jaunāko BMW priekšniekam vai nodrošina iztikas minimumu zemu atalgotam mežstrādniekam.

Pēdējo gadu laikā šo ekonomisko procesu prioritātes esmu ļoti skaudri izjutusi uz savas ādas, iestājoties par mežu dzīvi. Tas sākās ar Ogotāju ceļu, kas atrodas Latvijas Valsts mežu masīvā – netālu no manas dzīves vietas. Pastaigas laikā atklāju izsprausto trasi un noskaidroju Latvijas Valsts mežos par plānoto ceļa būvi. Ceļš atdūrās tieši mikrolieguma teritorijā un šķita nepavisam nesaskanam ar Latvijas Valsts mežu "zaļo" politiku. Lai to izbūvētu (un šie ceļi nav nekādas ogotāju taciņas, bet nopietnas būves mežizstrādes tehnikai), jāizzāģē plata josla mežā, jārok grāvji un jāuzber ceļa paaugstinājums – ieguldījums šādas infrastruktūras būvniecībā liecina, ka ceļam pieguļošajā masīvā ir paredzēta mežizstrāde. Taču ne raksts vietējā avīzē [1], ne tuvāku un tālāku ornitologu padomi, ne dabas aizstāvju atbalsts nelīdzēja manis rastajiem argumentiem tikt ņemtiem vērā, iebilstot pret šo valsts budžetam tik neatsverami nepieciešamo infrastruktūru. Vienīgais, kas man tika, bija mierinājumi, ka putniem būvdarbi netraucēs, tiks ievēroti saimniecisko darbību ierobežojoši periodi, lai respektētu putnu riestu, un man tiks laicīgi ziņots par darbu sākumu. Skumjākais šajā procesā bija cilvēku vienaldzība, bezspēcīgā attieksme un, protams, meža zaudējums, kas atstāja dziļas rētas.

Ogotāju ceļa vieta pirms atmežošanas un ceļa būves.

Ogotāju ceļš 2021. gada jūnijā.

Lāgā nepaguvusi atgūties no šī zaudējuma, piedzīvoju nākamo – vēl smagāku triecienu. Tiešais kaimiņš bija noalgojis firmu, lai izstrādātu savu mežu, kas ieskāva viņa neapdzīvoto īpašumu un bija kļuvis par manu ģimeni. Diženas apses, zeltainas priedes, mitraines un sēņu vietas, brīnumaini svečtursēņu lauki. Centos uzmeklēt īpašnieku, lai cilvēcīgi aprunātos, tomēr Latvijas ārēs atrast Jāni Bērziņu neizdevās. Bēdu mākta, sociālajos tīklos veicu emocionālu ierakstu, kas vainagojās sirsnīgiem atbalsta vārdiem, kā arī ieguvu vairāku vides aktīvistu kontaktus, kuriem bijusi pieredze cīņā par mežu un kuri gatavi dalīties ar padomu vai palīdzību. Kopā ar dabas ekspertu apsekojām mežu, tika sagatavots mikrolieguma pieteikums [2], kas šajā situācijā sniedza vienīgo iespēju mežu pasargāt. Taču tiku brīdināta, ka šāda darbība var novest tiesā un tas nebūs patīkami, arī citi cilvēki teica, ka svešs privātīpašums nav mana daļa un tā ir teju neētiska rīcība – varbūt kaimiņam vajadzīga nauda vēža ārstēšanai? Vairākas nedēļas nostaigāju ar pieteikumu somā gatavībā to iesniegt, tomēr padevos – sajutu savu maznozīmību lielās ekonomikas pasaulē un pieteikumu neiesniedzu. Es nobijos.

Tā nu vismaz divas nedēļas dienu un nakti klausījos, kā milzīgi, dārgi agregāti nogalina manus brāļus un māsas kokus.

Centos nedomāt par to, kā jautājums risinātos, ja es tomēr būtu saņēmusi drosmi un pieteikumu būtu iesniegusi, taču, rētām apdzīstot, spēju saskatīt mācību šajā sāpīgajā pieredzē. Nekam pārāk stipri nepieķerties – viss šai saulē ir gaistošs; mīlēt to, kas ir te un tagad, būt pateicīgai. Un esmu pateicīga šim mežam, kas man to ir mācījis. Arvien vairāk novērtēju to, kas ir manā "īpašumā", par ko man ir teikšana, ko varu droši nosargāt, priecājoties par katru koku un krūmu, kas lēnām vēršas meža vaibstos.

Tā kā kaimiņu aprindās jau biju iemantojusi slavu ar savu mežu mīlestību, tiku pieaicināta iestāties par Sila nākotni. Pašvaldībai bija jāpabeidz Eiropas līdzfinansētie asfaltēšanas un labiekārtošanas projekti, bet naudas trūka, tādēļ tika lemts izsolē pārdot pašvaldībai "nevajadzīgo" Silu (aptuveni 140 ha) [3]. Šāda attieksme no pašvaldības puses pret meža īpašumu jau ir klajš cinisms, turklāt minētais Sils ir iecienīta vietējo cilvēku atpūtas, pastaigu, sēņu un ogu vieta. Tas veido kultūrvēsturisku ansambli un ir daļa no pagasta identitātes, bet ­– kam tas rūp? Mums rūpēja ­– nepilnas nedēļas laikā tika savākti teju 700 iedzīvotāju paraksti pret Sila pārdošanu. Notika vairākas tikšanās ar pašvaldības pārstāvjiem un iedzīvotājiem, tomēr domes sēdē pēc iedzīvotāju uzklausīšanas deputāti balsoja par labu Sila pārdošanai. To iegādājās kāda Zviedrijas firma, un juridiski šī zeme vairs nepieder ne pašvaldībai, ne valstij. Labā ziņa ir tā, ka jaunie īpašnieki nav noteikuši nekādus ierobežojumus un iedzīvotāji var turpināt baudīt Silu kā agrāk.

"Sils ir pārdots, lai dzīvo Sils!"

Sils ar "vējbakām".

Sila epopejas laikā man izdevās piedzīvot līdz šim vienīgo uzvaru koku glābšanas jomā. Tieši tajā laikā notika vietējās nozīmes autoceļa grāvju atjaunošanas darbi un ceļa malā nociršanai bija atzīmēti vairāki lieli bērzi, kuri auga grāvja vietā vai tiešā tā tuvumā. Uzrakstīju pašvaldībai iesniegumu ar lūgumu rast iespēju bērzus saglabāt – vismaz tos, kas tieši netraucē grāvja atjaunošanu, jo, lai arī tiks nodarīti bojājumi sakņu sistēmai, koki (gluži kā ikviena dzīva būtne) grib dzīvot un no šādas traumas spēs atgūties un turpināt augt. Par brīnumu, mans iesniegums tapa uzklausīts, un tā es nosargāju vienpadsmit brāļus bērzus.

Tad kāds ir mans padoms, kā "nosargāt savu mežu no nociršanas"? Ja tas ir "jūsu" mežs, tad tas ir pavisam vienkārši. Neļaujiet jūs apvārdot tiem, kas grib pierādīt, ka 100 gadu vecās priedes ir jāzāģē nost, citādi drīz nokritīs un sapūs. Priedes droši var augt līdz gadiem 300 (paskatieties "Zaļgalvi" ar Viesturu Ķeru [4]), lētticīgi nepakļaujieties tiem, kas apgalvo, ka ļausiet sapūt naudai, jo mežs IR "jākopj", "jānovāc"; mežs ļoti labi spēj savus dabiskos ritus nodrošināt bez cilvēka palīdzības – katram augam, katrai dzīvai būtnei, katrai kritalai mežā ir sava vieta un nozīme. Īsts mežs ir dabisks haoss – nav paredzēts, ka cilvēks no tā gūtu kādu labumu. Mežs ir meža pēc, tas ir mūsu zemes dabiskais stāvoklis.

Ja jums grūti sajust šo pirmatnējo saikni ar mežu (un arī tad, ja nav), mudinu ikvienu veidot attiecības ar kokiem. Vienalga, lielu vai mazu, vienu vai daudzus, mežā, laukos vai pilsētā – atrodiet savu koku, sajūtiet ar to saikni, ieskatieties cieši, cieši tā mizā, nostājieties ar muguru pret to stipra vēja laikā, sajūtiet koka elastību un spēku, apskaujiet koku, apjautājieties, kā tam iet, pastāstiet, kas jums uz sirds, paklusējiet ar koku, atgriezieties pie viņa! Tas sākumā var šķist muļķīgi, taču pastāv tāda lieta kā dendroterapija un ir pierādīts, ka kokiem ir ļoti pozitīva ietekme uz cilvēku fizisko un garīgo veselību [5].

Par mežu tiesībām dzīvot nākas cīnīties arī ar birokrātiskām metodēm – par konkrētiem hektāriem un apmēriem –, tomēr, lai bilde kļūtu gaišāka ilgtermiņā, manuprāt, jādziedē sabiedrība, kura sastūķējusies pilsētā un aizmirsusi savas īstās mājas, aizmirsusi just un nekaunēties par jūtām. Protams, mēs nevaram vienā dienā no patērētāju sabiedrības kļūt par koku mīļotāju hipiju cilti – un nevajag arī –, tomēr, vēršot vairāk uzmanības dabai ap sevi un sevī, mēs iemantosim lielāku līdzsvaru.

Kā jau minēju sākumā, bez dabas nav iedomājama dzīvība – tai skaitā cilvēku. Mežam ir būtiska nozīme veselīgas vides uzturēšanā, bet, veicot intensīvu un nepārdomātu mežsaimniecību, līdzsvars tiek izjaukts un mēs redzam dažādu dzīvotņu un sugu izzušanu vai pārmērīgu savairošanos. Tas viss ar laiku var negatīvi ietekmēt ne tikai ainavu, cilvēku veselību, bet arī ekonomiku – pašreizējie mežizstrādes apjomi nav vērsti uz darbību ilgtermiņā un ļoti iespējams, ka pavisam drīz saskarsimies ar situāciju, kurā visi vērtīgie lietaskoki ir izcirsti, bet jaunie vēl nav izauguši [6].

Koksne ir brīnišķīgs materiāls ar plašu jo plašu pielietojumu – bez kokiem un koksnes mūsu sadzīve ir neiedomājama, tāpēc es negribu noniecināt mežu saimniecisko nozīmi. Taču atkal jādomā par līdzsvaru. Vai tiešām vecais koka krēsls ir nelabojami nolietots un jāskrien pēc jauna uz IKEA, kur, akcijas apreibināti, mēs nopirksim divus? Mēs kā sabiedrība radām pārmērīgu pieprasījumu, un par to jau runāts daudz – saistībā ar apģērbu un pārtiku, taču tas pats attiecas arī uz materiāliem, kuru izgatavošanai nepieciešams koks. Cieniet tās ēkas, tos veidojumus, kam koks reiz jau ziedojis savu dzīvību – daudz kas šajā pasaulē ir labojams, tas prasa pūles, bet sniedz arī gandarījumu.

Atgriežoties pie "sava meža" sargāšanas – lai sargātu savu mežu, tādam ir jābūt. Te vietā ir jautājums – cik daudziem no mums vairs "pieder" mežs? Varbūt varat iegādājieties kādu stūrīti meža un ļaut tam būt? Uzņemties rūpes par kailcirti un ļaut dabai vaļu sadzīt un lēnām atgūt savas mežonīgās aprises. Ieaudzējiet savā mežā mīlestību, nevis bailes un dusmas par citu cilvēku nenovīdību. Daba ir stiprāka par mums, viņa atjaunosies.

Vēl viena lieta – vienaldzība. Pēc mežu aizstāvēšanas nonācu pie atziņas, ka neesmu cīnītāja un aktīvi mesties birokrātiskajās kaujās nav manos spēkos – līdzīgi noteikti ir daudziem citiem. Taču mūsu spēkos ir par to neklusēt, un savs devums būs, ja runāsim par to, apšaubīsim lielo "mežinieku" cēlos nolūkus un ciparus, ja uzdosim viņiem tiešus un emocionālus jautājumus – kā priekšniekiem, tā mežstrādniekiem. Pajautājiet arī mammai, ko viņa domā par mežiem un mežu stāvokli šobrīd!

Redzot mežizstrādi, mēdzu atstāt mazu zīmīti strādniekiem, piemēram, ar vēstījumu: "Mežs ir mājas, arī Tavas. Tu esi daļa no meža, cieni to un Tu cienīsi sevi." Ja pamanāt kokus ar oranžiem punktiņiem, noskaidrojiet, kam tie "pieder", kādu likteni cilvēki tiem lēmuši, rakstiet iesniegumus, piedāvājiet alternatīvas, risinājumus, kompromisus. Nepadodieties vienaldzībai un bezspēcībai – kaut pa kripatiņai, domās, nostājieties meža māju pusē, nezaudējiet cilvēcību, atgūstiet mežonību! Vērojiet un mācieties dabu (tas var noderēt, arī aizpildot mikrolieguma pieteikumu) [7].

 

[1] Raksts vietējā avīzē par Ogotāju ceļu – https://www.dzirkstele.lv/laikraksta-arhivs/valsts-uznemums-skaidro-savu-ricibu-165265?prices=1.

[2] "Mikrolieguma izveidošanu var ierosināt jebkura persona, aizpildot īpaši aizsargājamās sugas un biotopa mikrolieguma pieteikuma un inventarizācijas anketas pirmo daļu, kurai pievieno grafiski vai digitāli attēlotu paredzamo mikrolieguma teritoriju mērogā 1:5000 vai 1:10000." https://www.daba.gov.lv/lv/mikroliegumi.

[3] RETV video sižets par Sila epopeju: https://fb.watch/5-4fy5U56r/.

[4] Raidījums "Zaļgalvis" ar ornitologu Viesturu Ķeru https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/02.05.2021-zalgalvis.-meza-dzive.id218581/

[5] Vairāk par koku ietekmi uz veselību var lasīt šādās grāmatās:
Arturs Mauriņš "Saistošā dendroloģija", "Liesma", Rīga, 1973;
Anita Rožkalne "Koki veselības un enerģijas avots", "Pētergailis", Rīga, 2006.

[6] "Saskaņā ar Meža resursu monitoringa datiem [..], 2020. gada 1. janvārī meži Latvijā aizņem 3292 tūkst. ha." Pēc Valsts meža dienesta datiem, 2019. gadā Latvijā kopā 111 792,1 ha platībā notikusi mežu ciršana, nocirstās koksnes apjoms – 13,3 miljoni kubikmetru. https://www.csb.gov.lv/sites/default/files/publication/2020-09/Nr_17_Mezsaimnieciba_2019_%2820_00%29_LV.pdf

[7] Lieliska vietne, kas palīdzēs apgūt un pazīt dabu, kā arī veidot savu vērojumu krātuvi un gūt informāciju no dabas ekspertiem: https://dabasdati.lv/lv


Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds.

Herta

No Rīgas aizmuku mežā, kur dzīvoju, piedzīvoju, lasu augus un vārdus. Iepriekšējā dzīvē, iespējams, esmu bijusi koks.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
18

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!