Par Latvijas Leļļu teātra izrādi "Kādā dienā otrĀdā", režisors Jurijs Luniks.
Kādudien ieskatījos savā mīļākajā sociālajā medijā – Leļļu teātra repertuārā – un ieraudzīju, ka būs izrāde, kurā bērni iejūtas vecāku lomā un vecāki dzīvo bērnu dzīvi. Piedāvāju dēlam to kopīgi apmeklēt, protams, nospriežot, ka tad viņš beidzot redzēs, cik grūta ikdiena ir dzīves lapkriti sasniegušai sievietei, kuras seju rotā rūpju rievas dažnedažādās formās. Tad viņš redzēs! Dēls – dižs teātra kritiķis – vēl nekad nav atteicies doties uz kādu izrādi. Arī šoreiz neatteicās, kaut arī bija skaidrs, ka vēlos turp doties neapšaubāmi savtīgu iemeslu dēļ – lai viņš redz! Vēl gan nebiju pārdomājusi, kāda būtu dēla vēlamā rīcība, saprotot, ka māmuļai ir šausmīgi grūta dzīve. Sūtīt uz pansionātu?
Uz izrādi mēs skrējām. Nekavējām, bet Valters pirms teātra allaž ir patīkami satraukts, tāpēc labāk skriet. Pa ceļam nopirkām puķes. Ieradāmies gana agri, lai kafejnīcā paspētu nopirkt vienu sirsniņkonfekti un saldo riekstiņu. Lašmaizītes arī bija pieejamas! Un paldies teātra darbiniecei, kas piedāvāja narcišu pušķi paglabāt vāzē savā kabinetā līdz pirmā cēliena beigām, lai patīkamā satraukuma pārņemtās roķeles nenomušītu tos lakstus. Dabūjām arī atpakaļ. Pieaugušo teātros skatītājiem mēdz atņemt puķes, lai tās aktieriem uzdāvinātu paši darbinieki. Baigais jau prikols tad vispār dāvināt! Leļļu teātrī tā nav. Dēls parasti paņem līdzi puķes un tad izrādes laikā izlemj, kurš visvairāk pelnījis viņa īpašo balvu. "Kādā dienā otrĀdā" tas laimīgais bija tēta lomas atveidotājs Pēteris Galviņš.
Kad ieejam teātra zālē, kritiķis Valters parasti uzreiz jautā – kad sāksies? Tad es atbildu, ka drīz, tad man atkal prasa "kad?", tad es atbildu "drīz", tad prasa "kad?", tad es – drīz, kad, drīz, kad, drīz. Izrādē "Kādā dienā otrĀdā" tas ir atrisināts – uz skatuves ir pulkstenis, kuram mana atvase varēja sekot līdzi un pārdzīvot par katru minūti, kas ved tuvāk sākumam.
"Kādā dienā otrĀdā" meita uzvedas kā vecāki un vecāki uzvedas kā bērni. Piemēram, meita ved vecākus uz darbu, solot, ka tur būs draudzīga priekšniece un veiksmes gadījumā varēs saņemt uzslavas. Pēcāk pārrunājām ar dēlu, vai viņš gribētu kādu dienu tēlot pieaugušo. Politisku iebildumu viņam neesot, bet var rasties problēmas ar izpildi, jo viņš nezina, kur ir mana darba māja, tāpēc nevarēšot aizvest. Ja godīgi, es, pat kārtīgi padomājot, nevarētu pateikt, KUR atrodas mans darbs.
Kamēr vecāki savos darbos niķojas un gaida, kad viņiem atnāks pakaļ, bērni bērnudārzā izveido banku ar saukli "Nauda tur, kur to tur!", lai paaugstinātu algu audzinātājai un nopelnītu visu pasaules naudu. Pareizi – finanšu nozarē atskaņas ir svarīgas. Piemēram, nu jau bēdīgi slavenā banka "Wells Fargo" mudināt mudināja darbiniekus visiem klientiem pieslēgt astoņus pakalpojumus neatkarīgi no tā, vai vajag un vai klients maz ir informēts. Tas beidzās ar kaudzi fiktīvu kontu un pakalpojumu un beigtu reputāciju. Bet kāpēc tieši astoņus? Kāpēc ne septiņus vai deviņus? Jo "eight" rīmējas ar "great" [1].
Starpbrīdī divi puikas, iedvesmojušies no "Nauda tur, kur to tur!", pārrunāja biznesa aktualitātes. No viņu diskusijas uzzināju, ka agrāk Īlons Masks bijis pasaules bagātākais cilvēks, bet tagad vairs ne, jo visu esot sačakarējis. Kurš tad ir pasaules bagātākais cilvēks? Dēls informēja, ka tā esmu es! Patīkams atklājums. Vēl pauzē atvasi uzrunāja kāds puisis: "Čau, Valter!" Valters sveicienu pieklājīgi atņēma, bet man atzina, ka šo zēnu nepazīst. Laikos, kad bieži apmeklēju, khmmm, kultūrvietas, man tā regulāri bija.
Mūsu ģimenē iecienīta ir gredzenveida kompozīcija kultūras baudīšanā – beigt ar to pašu, ar ko sākts. Tāpēc uz izrādi teātra kritiķis Valters skrēja un skrēja arī pēc izrādes, kad vēlējās panākt izrādes komponistu Miku Frišfeldu un pateikties par darbu.
Kopumā Valteram izrāde patika, jo viņam parasti patīk redzēt, ka vecāki uzvedas kā bērni. Piemēram, ja brīžos, kad dēls ļoti negrib ģērbties un besī krīt gar zemi, tā mēdz darīt arī tētis, kas izraisa lielu jautrību. Viņš pats gan negribētu būt liels, jo baidās, ka pieaugot pazudīs vēlme spēlēties. Es mierīgi varu pastāstīt, kā tas var būt, ka divi onkuļi viens otru mīl, bet nezinu nesāpīgu veidu, kā pateikt, ka viņam taisnība – visticamāk pieaugot spēlētiesgriba tiešām izbeigsies. Es vēl aizvien neesmu atvērusi galda spēli, ko man uzdāvināja pirms pieciem gadiem. Valters priecātos, ja mēs biežāk būtu bērna prātā, bet viņam ieņemt tēta vai mammas lomu – nē, paldies.
Izrāde bija gan smieklīga, gan stilīga, un beigās, skatoties aktieru bērnības bildes, es, protams, raudāju (īsti nezinu, par ko), bet tas normāli – pieaugušā vecumā vēl neesmu izgājusi no Leļļu teātra sausām acīm.
Teātra kritiķim Valteram gan esot bijis bail brīdī, kad kramplauža tēls piesējās tētim bērna prātā. Vēlāk pārrunājām, kas būtu jādara, ja uz ielas piesietos zaglis. Puika sacīja, ka ietu pie policista. Par to man nav ne mazāko šaubu. Reiz, kad ziemā sacīju, ka nevajag ēst sniegu, viņš uz ielas vērsās pie Valsts policijas, lai pārbaudītu šo informāciju – vai tiešām nedrīkst ēst sniegu? Likumsargs paskaidroja, ka juridisku ierobežojumu neesot, taču tiešām sniegu ēst nav ieteicams, jo tas var būt netīrs un izraisīt saslimšanas.
[1] https://www.forbes.com/pictures/fkmm45eegei/eight-is-great/?sh=1691bc7c3d6b
4