Foto: Linda Klētniece
 
Teātris
02.07.2020

Godīgā meitene Stricka villas pagalmā

Komentē
0
Saglabā

Par Heli Lāksonenas dzejas izrādi "Putn ilgs" "Willa teātrī" (režisors Varis Piņķis, 2020).

Otrā pirmizrāde un ziemeļzemes dzejniece

Ieejot pa vārtiņiem Stricka villas dāsni apzaļumotajā pagalmā, skatam paveras daži desmiti krēslu, ar apdomu izklaidus izkaisīti zālājā un uz koka platformām. Krēsliem iepretī starp divām raženām eglēm – augsts, melns podests. Pa labi – dzērienu galds, pie kura publikai veldzēties tveicīgajā 21. jūnija vakarā. Gada sākumā nodibinātais "Willa teātris" cauri krīzes laika ierobežojumiem un vairāku iecerēto projektu nenotikumiem aizcīnījies līdz savai otrajai pirmizrādei – Heli Lāksonenas dzejas uzvedumam “Putn ilgs", ko iestudējis Varis Piņķis ar Ingu Alsiņu-Lasmani galvenajā un vienīgajā lomā.

Somu dzejniece Heli Lāksonena ir īpatna zvaigzne pie somu literatūras debesīm. Pazīstama un atsaucīgi novērtēta arī Latvijā, par ko parūpējies Guntars Godiņš, atrodot Lāksonenas dialektam atbilstīgu latviskojumu. Kā teikts tulkoto grāmatu reklāmas rakstos – runas veidu, ko lieto Igaunijas pierobežā ap Ainažiem un Salacgrīvu, kā arī lībiskā dialekta Vidzemes izloksni. No skanējuma viedokļa izklausās aprauti un kaut kā tā ziemeļnieciski. No poētiskā vēstījuma viedokļa – zemnieciski tieši.  

Lāksonenas pasaulē viss šķiet esam vienā vērtē – priekšmeti, cilvēki, dabas parādības, puķes, tīrumi un mājlopi. Tas, protams, nenozīmē, ka viņa ignorē datora "dzelžus", telefonus, pinkodus un automašīnas. Uzklikšķinot ikonai "attēli", blakus Lāksonenas vārdam datora ekrānā parādās plati smaidoša, izskatīga blondīne koši raibās drēbēs ar kādu tautisku akcentu, visbiežāk uz sniegota klajuma fona. Ja ticam Vikipēdijai (kurai mēs, protams, neticam), tad Lāksonenas lasītāju pamata kontingentu veido sievietes pensijas gados un bērni. Ko ar šo spilgto un izteiksmē skaudri tiešo parādību var iesākt izlikšanās māksla – teātris?  

Īsākā izrāde latviešu teātra vēsturē

Varis Piņķis skatītājus brīdina, ka izrāde esot padevusies tāda intīma, un lūdz pārāk nečabināties (zem klajām debesīm tas šķiet neiespējami, turklāt gandrīz katram trešajam ir līdzi kāds nemierīgs "eksemplārs" no Lāksonenas bērnu dzejas mērķauditorijas). Kā kompensāciju klusu ciešanai režisors apsola, ka šī būs īsākā izrāde latviešu teātra vēsturē. Vai tiešām? Atmiņa no saviem apcirkņiem kā atskaites punktu aši izceļ kustību mākslinieces Kristīnes Brīniņas divdesmit (!) minūšu garo uzvedumu "I’m a Really Shy Person" (“Esmu patiešām kautrīga būtne") Ģertrūdes ielas teātrī. Bet nē – Vara Piņķa izrāde ir krietni garāka – gandrīz apaļa stunda paiet, izbaudot pirmo klātienes piedzīvojumu pēc trīs mēnešu "lāpīšanās" ar kustīgām bildītēm datora ekrānā.

Bīstami augsts podests un pionieru nometnes ēna

Pēc režisora ceļavārdiem pagalma zālājā iznāk Inga Alsiņa-Lasmane, paklanās un uzkāpj uz melnā podesta – skatuves. Podests no tāda cilvēka redzespunkta, kurš sirgst ar augstuma bailēm, rādās esam ellīgi augsts (būs savi divi metri), bet spēles laukums – pagalam šaurs. Tur aktrise paliks visu izrādes laiku, kamēr izstāstīs savas varones stāstu. Par satikšanos, kopā būšanu un šķiršanos, par putniem, aitām, govīm, sauli, aukstumu un apģērbu – visu, no kā sastāv lauku (un ne tikai lauku) cilvēka ikdienas dzīve.

Grūti iztēloties, kāda būtu iespaidu buķete, ja izrāde tiktu spēlēta iekštelpās, kā sākotnēji bija paredzēts, jo ārā ir bezgala daudz ar jutekļiem un maņām uztveramu blakus impulsu, kas liek raisīties ar izrādi nesaistītām asociācijām. Kad aktrise uzkāpj uz melnā podesta starp divām varenām eglēm, viņas koku ieskautā figūra uz paaugstinājuma negaidīti atsauc prātā padomju laika pionieru vasaras nometnes, kuru teritorijā apstādījumos obligāti atradās kāda bronzas vai sudraba krāsā nokrāsota ģipša taurētāja vai bundzinieka skulptūra. Tomēr nē – aktrisei rokā nav ne taures, ne bungu, bet gan jogurta pudele, no kuras viņa pāris reizes garšīgi iemalko. Tas liek atgriezties realitātē. Dievs ar pionieru nometni – šo rindu autores bērnības traumu!

Godīgā meitene un galma balets

Inga Alsiņa-Lasmane skatītāju priekšā uzrodas tik smaidīgi pašapzinīga, ka liek atcerēties savu pirmo spilgto uznācienu 2002. gadā Valmieras teātra izrādē "Godīgā meitene", ko bija iestudējusi Māra Ķimele. Aktrise toreiz spēlēja ar biznesa ķērienu apveltītu jaunkundzi, kura savam attiecību nodibināšanā neveiksmīgajam brālim saorganizē potenciālās partneres, pamanoties iekasēt maksu par pakalpojumu no abām ieinteresētajām pusēm. Godīgās meitenes apņēmība un valšķīgā pašpārliecinātība šķiet atbalsojamies arī Ingas Alsiņas-Lasmanes iemiesotajā Lāksonenas dzejas sievietē.

Tajā pašā laikā viņā nav itin nekā no ducīgas sārtvaidzes laucinieces, kā to varbūt varētu sagaidīt. Trausla, gracioza, Inga Alsiņa-Lasmane izskatās eleganti savā gaiši pelēkajā, viegli drapētajā kleitā, tikai kājās zaļi, lempīgi gumijas zābaki. Rūsganie mati savijušies cirtainā kodeļā, kas ir tāda kā aktrises "firmas zīme" lomās un dzīvē, bet šoreiz pēkšņi atgādina galantā laikmeta aristokrāšu pūderētās parūkas. Kaut gan varbūt nemaz tik neloģiska šī asociācija nav, jo starp Lāksonenas raupjo, zemnieciski stilizēto dzeju un aktrises izsmalcināto tēlu pastāv acīmredzama nesaderība.

Intonācija, kādā Inga Alsiņa-Lasmane runā Lāksonenas dzeju, ir lietišķi reģistrējoša un vienlaikus jūtīga – kā cilvēkam, kurš prot būt vērīgs un uzmanīgs pret visu, kas apkārt, un nav vienaldzīgs pret to, ko redz. Kā pret putnu vai jelkuru citu dzīvu radību, par kuru gribētu rūpēties, bet kuru nav iespējams paturēt. Savukārt aktrises kustības visā izrādes garumā turpina būt gleznieciski dekoratīvas un uzsvērti izteiksmīgas. Stāstot, kā traktorists lepojas ar savu darbu, aktrises sejā atplaukst uzvarošs smaids. Ar plašiem roku žestiem viņa uz visām pusēm vairākkārt cēli norāda, cik lieli un skaisti ir tīrumā izbrauktie apļi. Vai arī, uz zema krēsliņa pakāpusies, kā balerīna vai putns balansē uz vienas kājas, izpelnoties skatītāju aplausus. Vai pēkšņi apbalvo publiku ar veselu sēriju grotesku grimašu, gluži kā demonstrēdama – re, kā es māku! Vai vēl pārsteidzošāk – izvelk no mutes pingponga bumbiņu kā Pecolli ģimenes iluzionisma šovā.

Aktrises plastiskās izpausmes ir tik rūpīgi izsvērtas un izdreijātas, ka atgādina galantā laikmeta galma baletu. Lāksonenas dzejā ietvertais vienkāršas lauku dzīves tēls līdz ar to vizuāli kļūst līdzīgs izsmalcinātai ganiņu spēlei jeb pastorālei, ko mēdza izrādīt zīdā, samtā un mežģīnēs tērpti aristokrāti, šādā rafinēti mākslotā formā paužot savu priekšstatu par dabiskumu un vitalitāti.

Butaforija un ilgas pēc īstuma

Paradoksālā kārtā arī tas, kas ir īsts – Stricka villas pagalma tumšzaļās egles, zālājs, siltais vasaras vakars un mākoņi pie debesīm –, pārvēršas butaforijā. Dekorācijā, uz kuras fona šarmanta būtne stilizētos, no dabiskas izpausmes attālinātos žestos vēstī par savām ilgām pēc patiesības un īstuma. Varbūt kļūdos un piedēvēju izrādei to, kas nav bijis iecerēts, bet varones iekšējās darbības vadlīniju šķiet veidojam tieši būtības, īstuma un sevis meklējumi, kuri uz āru parādās centienos atmest visu lieko. Visskaidrāk šie centieni nolasāmi aktrises attiecībās ar rekvizītiem un kostīmu.

Vispirms Inga Alsiņa-Lasmane novelk gumijniekus, demonstratīvi izber no tiem smiltis (varbūt kapu smiltis?) un aizmet zābakus sev pār pleciem prom. Smiltis droši vien berž un, tāpat kā atmiņas, ir pārāk smagas. Tad viņa mēģina vilnas zeķēs ieautās kājas iespīlēt smalkās kurpītēs. Pasper dažus soļus, bet nekas prātīgs nesanāk, un arī kurpes tiek aizmestas prom līdz ar zeķēm. Tāds pats liktenis piemeklē dzeltenos gumijas darba cimdus. Visbeidzot aktrise novelk un aizmet prom pelēko, eleganti drapēto kleitu, zem kuras atklājas vēl viens – zīdaini spīdīgs smilškrāsas tērps. Izrādes finālā tiek novilkts arī tas un Ingas Alsiņas-Lasmanes augumu klāj vien dziļi dekoltēts miesaskrāsas triko.

Iespējams, šī izģērbšanās ir norāde, ka, nolobot kultūras čaulas, indivīds nonāk pie kailuma kā metaforas patiesībai un īstumam. Bet – arī kailums izrādē ir tikai kostīms, un tas nozīmē, ka patiesība paliek joprojām nepieejama. Laikmetīga, kaut plaši tiražēta vēsts pasaulē, kur viltus ziņu un notikumu jūklī nav iespējams atšķirt īsto no neīstā un patiesību no meliem.

Pirmizrādes ieskaņas intervijās Inga Alsiņa-Lasmane vairākkārt uzsver, ka abi ar režisoru Vari Piņķi centušies pēc iespējas mazāk iejaukties Heli Lāksonenas dzejā un izvairīties no ilustrēšanas. Stricka villas pagalmā skatāmais "produkts" liecina, ka viņiem sekmējies atrast veidu, kā bez dzejas realitātes tiešas imitācijas radīt savu satura un formas šķietamā nesaderībā balstītu tēlainību, par kuru var diskutēt, bet nevar arī noliegt, ka tai ar Lāksonenas pasaules izjūtu ir vienota asinsrite.

Kur ir teātris

Kad izrāde beigusies, Inga Alsiņa-Lasmane nāk paklanīties un saņemt ziedus. Kupls pušķis tiek pasniegts arī horeogrāfei Ingai Seņkānei, no kā secinu, ka aktrises dejai līdzīgais priekšnesums laikam taču nebūs tapis bez kustību konsultantes atbalsta. Vēlāk izrādās, ka tā arī ir. Savukārt scenogrāfiskais risinājums un Ingas Alsiņas-Lasmanes daiļrunīgais kostīms tapis kā režisora un aktrises kopdarbs. Pirmizrādes vakarā ļoti būtu noderējis kaut jel kāds drukātas informācijas minimums par iestudējuma veidotāju komandu.

Dodoties no Stricka villas pagalma māju virzienā, prātā nāk vien iepriekš paredzamā atziņa, ka teātris ir te, kur no ielas skan motocikla rēkoņa un blakus pagalmā kāds darbina mašīnas dzinēju, kur vecāki tvarsta bērnus paralēli ar centieniem pievērsties izrādei un putni nerimtīgi ņemas koku lapotnēs. Teātris ir te, nevis sīkos portretu lodziņos "sarūtotā" datora ekrānā, kuram pielipušas pašizolēta skatītāja nogurušās acis.

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!