Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
28.12.2020

Glāze ir līdz pusei pilna

Komentē
0
Saglabā

Subjektīvs atskats uz to, kas aizvadītajā gadā uzlaboja garastāvokli.

Šajā tekstā nebūs minēti ar kultūras jomu saistīti notikumi, jo domāju, ka citi "Satori" autori tos var atspoguļot labāk. Tāpat izvairīšos no tādiem politiska rakstura notikumiem, kuri neizbēgami tiek vērtēti kardināli atšķirīgi (piemēram, ja vienam Baidena uzvara ASV prezidenta vēlēšanās varbūt ir skaistākais, kas noticis 2020. gadā, tad citam – sliktākais).

Runājot par politiskiem procesiem vispār, atzīmēšanas vērta man liekas humora izjūtas un radoša gara saglabāšana tik nokaitētā atmosfērā. Atklāti sakot, es personīgi nespētu jokot šodienas Baltkrievijā, bet pārmaiņu pieprasītāji to visa pēdējā pusgada garumā tomēr spējuši. Decembrī parādījās izteiksmes forma, kas manā "topā" ieņem pirmo vietu – nacionālā karoga krāsu joslu izveidošana uz aizsalušu ūdenstilpņu ledus. Skats, kad režīma pārstāvji cenšas ledu atkal padarīt baltu, ir izcili komisks, turklāt, neslēpsim, vienmēr saglabājas iespēja, ka krāsu joslu iznīcināšana var beigties arī ar ledus ielūšanu… Priecēja arī protesta akcijas Polijā sakarā ar indivīda tiesību sašaurināšanu (es personīgi to uztveru tieši kā vēršanos pret cilvēktiesībām, abortu aizliegumam kalpojot vien kā instrumentam). Starp lozungiem pret valdošo partiju "Likums un taisnība" (PiS) un valsts līderi Jaroslavu Kačinski (te jāpaskaidro, ka Kačinskis esot Polijā slavens ar pieķeršanos savam kaķim) mani favorīti ir: "Kaķis var palikt!" un "Kāda valsts, tāds Voldemorts". Vispār es neesmu sajūsmā par reliģisko motīvu kariķēšanu un rupjību izmantošanu publiskajās aktivitātēs, tomēr "Mātes, meitas un mīļotās māsas vārdā: rokas nost no sievietēm!" vai "PiS of shit" man šķiet iederīgi. Īsi sakot, tas, ka tūkstošiem ļaužu, kuri pamatoti jutās aizskarti vai pakļauti iebiedēšanai, neļāvās aklam naidam un spēja būt asprātīgi, manuprāt, bija lieliski.

Kontekstā ar pandēmiju kaut ko jēdzīgu žanrā "katram mākonim sudraba maliņa" formulēt grūti. No vienas puses, kovid, pieļauju, veselīgi atskurbinoši iedarbojās uz personāžiem, kuri iedomājas – ja viņu rīcībā ir lieli naudas resursi un no tā izrietošas iespējas, tad pārējos skarošas problēmas nav aktuālas. Saslimuši ir arī, kā saka, bagātie un varenie. No otras puses, skaidrs, ka viņi saņēma un saņem tādu medicīnisko aprūpi, kāda absolūtam vairākumam nav pieejama, tādēļ neesmu pārliecināts, ka pandēmija kādu piespieda adekvātāk novērtēt savu vietu pasaulē.

Procesu, kas iepriecināja nepārprotamāk, varētu apzīmēt kā lielāku reālismu globālo problēmu risinājumu meklēšanā. Mēģināšu paskaidrot. Decembrī tika publicēts pētnieku grupas aprēķins, ko vienkāršoti var izklāstīt tā: cilvēka radīto priekšmetu kopējā masa 2020. gadā pirmoreiz vēsturē pārsniedza visu dzīvo organismu kopējo masu. Par šādas kalkulācijas korektumu, protams, var strīdēties, tomēr tā ir izteiksmīga ilustrācija tam, cik ļoti mēs esam izmainījuši pasauli, turklāt diez vai labā nozīmē. Tas, protams, nav nekāds jauns atklājums, tomēr, manuprāt, ilgstoši vairāk bija vērojamas apokaliptiskas noskaņas un, atvainojiet, nerealizējami plāni. Vēl decembrī tika publicēts, visticamāk, pilnīgi korekts pētījums, kas – atkal vienkāršošu – saka: ja, teiksim, Vācijā pārdotās pārtikas cenā pilnā apmērā tiktu ierēķināts šo produktu "nospiedums" uz ekoloģiju, gaļas produktu cenai vajadzētu paaugstināties par 70–146%, bet piena produktu – par 40–91%. Jā, pašreizējās cenas neatspoguļo ražošanas ietekmi uz vidi, bet tikpat skaidrs, ka šāds cenu kāpums nav iespējams. Tajā pašā laikā ir pasākumi, kurus īstenot ir reālāk, un to veikšanas gadījumā arī rezultāts būtu ļoti labs. Piemēram, aprīlī parādījās aprēķins, kas liecina: jā, saldūdens pieejamības problēma pasaulē ir ļoti smaga, tomēr, ja valstis savestu kārtībā savas ūdensapgādes sistēmas, varētu iegūt tādu ūdens apjomu, kas ļautu saražot pārtiku apmēram 800 miljoniem cilvēku. Skaidrs, ka arī irigācijas u.c. sistēmu rekonstrukcija nav lēts process, tomēr runa ir par ko citu – ja cilvēki saprātīgāk izturētos pret to, kas jau ir mūsu rīcībā, varbūt varētu mazāk šausmināties par nākotni un nenodarboties ar muļķībām (piemēram, kalt plānus par pārcelšanos kaut kur prom no Zemes). Tēlaini izsakoties, PSRS laiku gigantomānijas "pagriezīsim upes mums vajadzīgajā virzienā" (sulfāta daļiņu izsmidzināšana atmosfērā Saules staru atstarošanai un līdzīgi projekti mūsdienās) vai tukša radikālisma (Grēta & Co.) vietā sāk dominēt pragmatiski mēģinājumi kaut kā izkārpīties no grāvja, kurā esam iebraukuši.

Tāpat saprātīgāka, manuprāt, kļūst attieksme pret procesu kopumu, ko visbiežāk nekorekti apkopojoši sauc par "mākslīgo intelektu". Proti, ilgstoši daļa sabiedrības ir baidījusies no tā, ka "roboti" mums atņems darbu vai noslaktēs mūs, savukārt daļa jūsmīgi prognozējusi, ka jau pavisam drīz "mākslīgais intelekts" ļaus mums braukt ar auto smagā dzērumā un vispār padarīs dzīvi vieglāku un skaistāku. Tomēr, raugi, ir, kā saka, nianses. Ja oktobrī Google "algoritmi" bija samācījušies tiktāl, ka nu spēj veiksmīgi noteikt dziesmu, vadoties arī pēc manas šķībās dungošanas vai svilpošanas, tas, protams, ir vareni un varbūt pat apbrīnojami. Tajā pašā laikā maijā pētnieku grupa konstatēja, ka t.s. online diagnostikas kvalitāte ir visnotaļ švaka – principā es personīgi neuzticētos tādiem "algoritmiem", kas pareizu diagnozi nosaka 36–58% gadījumu. Pēc gadiem ilgās muldēšanas, ka tūlīt, tūlīt izglītības procesi pārcelsies uz online, turklāt nezaudējot kvalitāti, 2020. gada nogalē esam praksē pārliecinājušies, ka tik vienkārši nav un, visticamāk, nekad nebūs. Citiem vārdiem sakot, mēs sākam aukstasinīgāk noskaidrot un rezultātā arī labāk apjēgt, ko "tehnoloģijas" var un ko nevar. Tas ir labi.

Ja nekļūdos, kādā no Milorada Paviča vēlīnajiem tekstiem lasīju par melno humoru, kāds esot bijis populārs Serbijā pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. "Kā iet? – Salīdzinot ar to, kā būs rīt, gluži labi." Novēlu "Satori" lasītājiem, lai ātrāk pienāk diena, kad šāds joks mums vairs nebūs aktuāls.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!