Foto: Unsplash.com
 
Dramaturģija
13.05.2020

GALS un GALS

Komentē
0
Saglabā

Kopš ārkārtas situācijas izsludināšanas pagājuši jau divi mēneši, kuru laikā esam iepazinuši dažādus pandēmijas jaunās un sarežģītās realitātes aspektus, tāpēc šonedēļ portālā publicējam triju Latvijas dramaturgu īslugas, kas tapušas šajā laikā un reflektē par to - Aivas Birbeles "Durvis Nr. 42", Edgara Niklasona "Apokalipse "for realsies"" un Annas Belkovskas "GALS un GALS", kas lasāma šajā publikācijā. Sēriju noslēdzot, atklājam arī skatītāju balsojumu, kura rezultātā visvairāk balsu ieguvušais dramaturģiskais darbs tiks iestudēts profesionālu aktieru lasījumā. Balsot iespējams līdz 18. maijam.

Raidījuma vadītāja/vadītājs:

            Labdien! Šodien runāsim par to, kā pandēmija, kas mūs spiedusi palikt mājās jau ceturto mēnesi, ietekmē vidi. Neuztraucieties – lai gan esam sanākuši kopā studijā, izmantojam nepieciešamos piesardzības līdzekļus un ieturam noteikto divu metru distanci. Protams, nevar noliegt situācijas traģisko pusi, tomēr šodien mēs jums neatgādināsim nomācošos skaitļus un drūmos nākotnes paredzējumus. Tā vietā parunāsim par dabu, pie kuras atgriezīsimies, kad tiksim izlaisti no dzīvokļiem, un par to, ko mēs varētu darīt, lai saglabātu ūdeņus, mežus un pilsētas tīras. Turpmākajā pusstundā mums pievienosies vides aktīviste Marija un saimniecības "Cīrulīši" īpašnieks Dzintars.

Dzintars:

            Labdien.

Marija:

            (Klusums.)

Raidījuma vadītāja/vadītājs:

            Labi... Sāksim sarunu? Marija, zinu, ka tu rūpīgi seko visām vides pārmaiņām un ar to saistītajām aktivitātēm pasaulē. Kādi ir tavi novērojumi šo četru karantīnas mēnešu laikā?

Marija:

            Tas sākās ar nogurumu. Pat apātiju. Es sapratu, ka man nav jācīnās. Ka visiem patiesībā ir pie dirsas, ka es te cīnos, nelieku kartupeļus plastmasas maisiņā, taisu milzīgas zīmes, no kuru turēšanas man gājienos sāp rokas.

Vadītāja/vadītājs:

            Tātad tu nekādas pozitīvas iezīmes neredzi. Ko mēs turpmāk...

Marija:

            Ā, Venēcijā kanālos zivtiņas un delfīni atgriezušies? Skaisti. Bet zini, ko es sapratu? Es sapratu, ka tad, kad pandēmija beigsies, sāksies kārtējie ugunsgrēki, plūdi, kari, nosprāgs dzīvnieki, izplatīsies citas slimības... Un zini, ko es sapratu, kad šito biju sapratusi?

Vadītāja/vadītājs:

            Jā, pastāsti, kas cilvēkiem būtu jādara, lai palīdzētu Zemei un citiem?

Marija:

            Es sapratu, ka man tas nav vajadzīgs. Un ticiet man – nevienam tas nav vajadzīgs. Bet es te jūs tagad neaicinu iet piketos un katru pavasari vākt aiz citiem. Es jūs aicinu TO visu izbeigt. Es jūs aicinu uz vienu pēdējo pasaules galu! Nu, nu, pat nedomā likt reklāmu vai dziesmu!

(Tomēr tiek atskaņota dziesma.)

Vadītāja/vadītājs:

            Esam atpakaļ studijā. Dzintar, kā pēdējā laika notikumi ietekmējuši tavu saimniecību? Kas ar to notiks tālāk?

Marija:

            Es runāšu. Tas ir tikai laika jautājums. Kāpēc ieguldīt nākotnē, kuras mums nebūs? Jūs brīdināja Grēta, tagad jūs brīdinu es, bet neaicināšu neko labot. Jau sen ir par vēlu, tāpēc uzklausiet mani!

Vadītāja/vadītājs:

            Marija, šis nav īstais brīdis un situācija...

Marija:

            Nē, šis ir tieši īstais brīdis, īstā situācija. Saprotiet – es vairs nespēju stresot! Mēs visi tagad sēžam mājās un stresojam, un, kad būsim beiguši stresot par šo, ja nenomirsim no pneimonijas, mums pat nepietiks laika, lai atgūtos, kad būs jau jāstreso par nākamo lietu. Desmitiem mazu apokalipšu viena pēc otras. Ļauj man runāt!

(Tiek atskaņota vēl viena dziesma, kuru Marija pārtrauc pusē.)

Marija:

            Tagad viņš/viņa mums vairs netraucēs, vai ne, Dzintar? Dzintars vēl ir ar mums, taču izskatās, ka viņam šobrīd trūkst vārdu. Tātad saprotiet – kamēr es tur mājās sēdēju, es kaut ko sapratu. Pasaule tiešām iet uz galu. Pirms mūs nogremdē vai nosmacē veci miljardieri, apsteigsim viņus! Nezinu, kā jūs, bet es gribu pati izvēlēties, kā tas viss beigsies. Vismaz to mēs varētu, es domāju. Saprotiet – kādreiz man bija visādi nākotnes plāni. Es gribēju pabeigt maģistrus, aizbraukt uz Latīņameriku un uztaisīt kādus trīs bērnus, bet tagad es gribu tikai nomirt. Bet tās nav gluži suicidālas domas. Es gribu, lai visām mūsdienu paaudzēm nav jāgaida nākamā ķēpa, nākamā pandēmija vai nākamā krīze. Īsumā – es gribu uzrīkot apokalipsi. Vēl nesen runāju ar bijušo kolēģi, un viņa teica: "Mums jāizmanto šis laiks kā iespēja apstāties, izvērtēt savas prioritātes," – un viss, ko es domāju, bija: "Nu, bļa, lūdzu pietiks! TAS IR PASAULES GALS, LIENĪT." Dzintar, kā tev šķiet, kas notiks, kad mūs beidzot izlaidīs no mājām?

Dzintars (nobijies):

           Būs krīze? Mainīsies dzīvesveids?

Marija:

            Gandrīz pareizi, Dzintar! Būs krīze, un viss mainīsies pašos sliktākajos veidos. Kad "šis laiks" beigsies, mēs turpināsim to pašu, ko iepriekš, tikai vēl vairāk un ātrāk, jo būs jātiek galā ar vēl vienu jobanu krīzi. Un visu uz priekšu dzīs vēl ātrāk, un miljonāri vēl vairāk uzvārīsies, un mēs visi tāpat nomirsim. Jūs droši vien tagad domājat – kāpēc tad tu pati nelec Daugavā, ja tev ir tik grūti? Es par to daudz domāju šos pēdējos četrus mēnešus, bet tad nolēmu, ka gribu kaut ko uzdāvināt pasaulei. Pa īstam uzdāvināt, nevis iepirkties humpalās un autobusā braukāt pa visu Eiropu. Es gribu uzveikt visus tos pimpjus, kas mūs šajā ievilka. Es zinu, ka daudzi no jums vēl grib dzīvot, tic, ka viss atkal būs labi. Kādreiz es to būtu novērtējusi pozitīvi, priecājusies par cilvēku apņēmību, bet tagad man jums sakāms tikai viens – atveriet acis! Mēs piedzīvosim tikai vēl sliktākas pasaules variācijas. Ko es iesaku darīt? Man ir bijis laiks apdomāt aptuvenus rīcības plānus, tomēr neatteikšos no katras nozares profesionāļu palīdzības. Šobrīd negribu zaudēt jūsu uzmanību, pārlieku gari muldot, tāpēc aicināšu sazināties ar mani. Rakstiet uz e-pastu apokalipse2020@gmail.com, ja jums ir zināšanas par pastardienu, ieročiem, politiku un citām ar to saistītām tēmām.

Lai saprastu, ko darīt, vērsos pie tiem, kas piedzīvojuši ko līdzīgu. Pie tiem, kas arī zaudējuši ticību nākotnei un atplestām rokām gaidījuši galu vai jaunu pasauli. Pie tiem, kas vairs nav spējuši samierināties ar neizskaidrojamo lietu kārtību. Pie komunistiem, futūristiem, dadaistiem. Viņi visi savu revolūciju sākumā rakstīja manifestu. Nolēmu, ka šīs radio pārraides noslēgumā arī jums piedāvāšu manifestu. Man gan nav nedz laika, nedz kapacitātes, lai rakstītu jaunu, tāpēc apvienoju svarīgākās atziņas no manu priekšteču teiktā. Varat apsūdzēt mani par oriģinalitātes trūkumu, pat par plaģiātu, tomēr uz to es atbildēšu ar vienu – man vienalga. Ņemot vērā, ka dodamies uz galu, tam vairs nav nozīmes. Tikpat labi šis manifests varētu būt Raimonda Ķirķa nesakarīgās dzejas montāža. Autortiesības ir atceltas. Es visu atceļu, tāpēc, lūdzu, APOKALIPSES UPURU MANIFESTS. Dzintar, varbūt tu gribi nolasīt? Nē, Dzintars negrib. Nu, labi. Viņš vēl atgūsies.

Tas ir vienkārši briesmīgi. Laiks un telpa ir miruši.
Mēs gribam godināt nāvi – vienīgās pasaules zāles.
Revolūcija un nekāds sākums.
Kā gan ieviest kārtību haosā, kas sastāda nebeidzamo, bezformīgo variāciju – cilvēku?
Upuri visur atbalsta katru revolucionāro kustību pret pastāvošo iekārtu.
Lai dreb valdošās turīgās šķiras Apokaliptiskās Revolūcijas priekšā!
Upuriem tajā nav nekā, ko zaudēt, tikai savas dzīvības.
Bet iegūs viņi mūžīgu mieru.

Anna Belkovska

Anna Belkovska (1992) ir dzejniece, dramaturģe un realitātes šovu subtitru tulkotāja.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!