Apokalipse "for realsies"

Kopš ārkārtas situācijas izsludināšanas pagājuši jau divi mēneši, kuru laikā esam iepazinuši dažādus pandēmijas jaunās un sarežģītās realitātes aspektus, tāpēc šonedēļ portālā publicējam triju Latvijas dramaturgu īslugas, kas tapušas šajā laikā un reflektē par to, - Aivas Birbeles "Durvis Nr. 42", Annas Belkovskas "GALS un GALS" un Edgara Niklasona "Apokalipse "for realsies"", kas lasāma šajā publikācijā un ar kuru sērija beidzas. Līdz ar trešo un pēdējo lugu atklājam arī skatītāju balsojumu, kurā visvairāk balsu ieguvušais dramaturģiskais darbs tiks iestudēts profesionālu aktieru lasījumā. Balsot iespējams līdz 18. maijam.

I

Privātmājas guļamistaba pirmajā stāvā. Vēls vakars. Aiz loga pavasaris.

Telpā jau ilgus gadus nav bijis remonts. Par to liecina gan izbalējušās tapetes ar ziedu rakstu, gan plaisas griestos un sienas apmetumā, gan veca koka dēļu grīda, kurai vietām izdilusi pelēkbrūnā krāsa. Visapkārt ļoti daudz istabas augu – līdakastes, pelargonijas, mirtes, dažādu šķirņu kaktusi utt. Tāpat telpā atrodas vairāki spoguļskapji, šujmašīna, visur mētājas dažādu apģērbu gabali. Centrā divguļama gulta ar naktsgaldiņiem abās pusēs. Gultā guļ LŪCIJA (85), ģērbusies gaiši zilā naktskreklā, un AINARS (85), palīdis zem segas, ģērbies gaišā apakšveļā, ap labo roku apsieta marles saite.

Lūcija, uzdegusi naktslampiņu, skatās ārā pa logu. Ainars, aizgriezies uz otriem sāniem, krāc.

Pie loga dzirdams troksnis, it kā kāds uzsistu pa palodzi.

LŪCIJA. Atbrauca.

Lūcija biksta Ainaru.

LŪCIJA. Celies, vecais! Atbrauca!

AINARS (pusmiegā). Ļoti labi.

LŪCIJA. Laid iekšā!

AINARS. Nenāks.

LŪCIJA. Muļķības! Ja teiksi, ka jānāk, tad nāks.

Sitieni pa palodzi kļūst uzstājīgāki. Lūcija uzsmaida uz loga pusi un norāda ar roku žestiem, ka jādodas uz mājas otru galu.

AINARS. Savāc pārtiku un liecies uz auss!

LŪCIJA. Ej un parunā ar savu meitu!

AINARS. Viņa ir arī tava meita. Runā pati!

LŪCIJA. Manī taču Daiga neklausās! Kādam viņa jāved pie prāta! Dzirdi?!

AINARS. Ir jau vēls. Ka nevar nomierināties...

LŪCIJA. Es viņai pateikšu, ka spiediens uzcēlies. Vo!

AINARS. Melosi?

LŪCIJA. Un ka galva reibst!

AINARS. Izbeidz šito!

LŪCIJA. Tev taisnība, viņai kreņķu gana.

Sitieni pa palodzi turpinās.

LŪCIJA. Es zinu! Pasaki, ka zāles jāsaliek kastītē, tad viņa būs spiesta ienākt iekšā.

AINARS. Viņa pirms nedēļas jau to izdarīja.

LŪCIJA. Saki, ka man izbira uz grīdas.

AINARS. Mamma, es tevi lūdzu...

LŪCIJA. Bet tā taču var gadīties. Man rokas neklausa, gribēju paņemt no šālītes zilo ripiņu, un še tev – viss pa zemi! Tagad dienas sajukušas, neko saprast nevar.

AINARS. Nu ko tu vari ņemties...

LŪCIJA. Vecais, esi taču vienreiz manā pusē!

Lūcijai zvana mobilais tālrunis.

LŪCIJA (mobilajā tālrunī). Jā, Dadzīt! – Ejiet pie durvīm, paps tūlīt atvērs!

AINARS. Vai tu beigsi vienreiz?!

LŪCIJA (mobilajā tālrunī). Nerunā muļķības! Tu taču neesi slima! – Ienāciet iekšā! Nu, uz pāris minūtēm!

AINARS. Ka miera nedod... (Lēnām ceļas no gultas augšā.)

LŪCIJA (mobilajā tālrunī). Hallo! – Dzirdi mani?! – Hallo! – (Ainaram) Nolika.

Ainaram zvana mobilais tālrunis.

AINARS (mobilajā tālrunī). Jā, Dadzīt! – Tūlīt eju! – Jā, jā.

LŪCIJA. Iesi?

AINARS. Eju, eju.

Ainars apmet riņķi ap gultu un ver vaļā logu.

LŪCIJA. Ko tu dari?! Vecais, ej atver balkonu!

Ainars atver logu un caur to pastiepjas sievietes roka, kas sniedz viņam pārtikas maisu.

AINARS (saņem pārtikas maisu). Paldies, meitiņ!

Aiz loga dzirdama DAIGAS (50) balss.

DAIGA. Sojas mērces nebija.

AINARS. Nekas, iztiksim.

DAIGA. Pārējais viss ir. Es tev vēl šokolādi un cepumus sapirku. Neapēd visu uzreiz.

AINARS. Vai, paldies tev! Nav jau labi man tos saldumus. Tu jau zini, es esmu caurbira, varu ēst vienā ēšanā.

DAIGA. Labi, ka tev ir apetīte.

AINARS. Nu, nu, nu.

DAIGA. Ā, un šitas jums no Ziga! (Sniedz spirta pudeli.)

AINARS (saņem spirta pudeli un pēta to). Vo, manta! Paldies! Mums kā reizi iet uz beigām.

DAIGA. Tagad ilgam laikam pietiks.

AINARS. Kur tad viņš dabūja?

DAIGA. Viens kolēģis mājās dzen.

AINARS. Nuja, tagad taču visi tie dezinfekcijas līdzekļi ir deficītā.

DAIGA. Jā, aptiekās plaukti tukši.

AINARS. Eh.

Lūcija pieceļas kājās, pagrūž malā Ainaru un pieiet pie loga. Ainars tikmēr uz gultas malas pēta pārtikas maisa saturu, ik pa brīdim kaut ko izņem laukā un pagaršo.

LŪCIJA. Ko tu tur stāvi?! Nāc iekšā!

DAIGA. Netuvojies!

LŪCIJA. Tu taču neesi slima!

DAIGA. Zigis uz darbu iet, tiekas ar cilvēkiem, Ernests arī tikko no autoostas. Drošs paliek nedrošs.

LŪCIJA. Ernests ar jums?

DAIGA. Jā, strādās tagad no mājām.

LŪCIJA. Viņš taču grib ēst! Zigis gan jau arī! Lai nāk iekšā! Visi nāciet iekšā! Paps šodien klimpas uzvārīja...

DAIGA. Mammu, nē, tas ir liels risks.

LŪCIJA. Muļķības! Tikai uz piecām minūtēm.

DAIGA. A ko mēs iekšā? Kā es atbraucu, tā mēs strīdamies.

LŪCIJA. Nu tad nestrīdēsimies!

AINARS. Vai tu liksies mierā? Ļauj viņiem braukt prom!

LŪCIJA. Es dienu no dienas sēžu te viena pati, skatos ārā uz tiem krūmiem un mirstu nost.

DAIGA. Nerunā tā, tev ir paps.

LŪCIJA. Paps?! Kā pieceļas no rīta, tā pie virpas līdz vakaram. Pat ziņas sešos vairs kopā ar mani neskatās. Vienalga viņam par mani.

AINARS. Re, kā runā! Un šitādai es ēst taisu, matus mazgāju un vēl svečturi darinu.

LŪCIJA. Varēsi man uz kapa uzlikt to savu svečturi!

AINARS. Nuja. Es, labu gribēdams, atstāju viņai kā pārsteigumu pie gultas, aizeju savās darīšanās un pēc brīža skatos – kamīnā deg.

DAIGA. Mammu, nu kā tu tā?!

AINARS. Visa māja vienos dūmos.

DAIGA (Lūcijai). Atkal šīberi neattaisīji?

AINARS. Kā ta.

LŪCIJA. Es viņam lūdzu, lai paguļ man blakus, parunājas, nevis svečturus taisa.

AINARS. Jā, par to viņai vienalga. Re, kā roku sadedzināju, vilkdams laukā. (Atraisa vaļā marles saiti un rāda Daigai čūlu uz plaukstas.)

DAIGA. Šausmas!

AINARS. Nekas, izglābu. Izlikšu izstādē rudenī.

LŪCIJA. Kuram tava izstāde tagad vajadzīga?! Domā – cilvēkiem būs nauda, par ko tavus koka klučus pirkt?!

AINARS. Ne jau naudā viss slēpjas.

DAIGA. Papu, atnes parādi!

AINARS. Tūliņ!

Ainars iziet no telpas.

DAIGA. Klausies, mammu, tev šitas ir jāizbeidz! Ļoti labi, ka papum ir, ko darīt. Kas tad būtu, ja jūs abi divi, tādi vecīši, sēdētu uz gultas malas un vaimanātu? Nu nevajag! Ja papus grib strādāt, lai strādā! Vai tad tu arī nevari kaut ko?...

LŪCIJA. Kā tev nav kauna tā runāt?! Tu taču zini, kā man ar roku! Paskaties, kā trīc! Es pat karoti nevaru satvert! Vai es kam esmu derīga?! Ne sūda!

DAIGA. Atkal tu rupja paliec.

LŪCIJA. Man vajag cilvēku! Man vajag meitu, kas atbrauc un apsēžas man blakus un parunājas!

DAIGA. Tikko tev papu vajadzēja.

LŪCIJA. Abus jūs man vajag!

DAIGA. Labi, labi, tad runājam tagad. Re, esmu atbraukusi!

LŪCIJA. Jā, baigā runāšana, kad stāvi tik tālu.

DAIGA. Divi metri. Tāds tagad likums. Neko darīt.

LŪCIJA. Ei, tu muļķības atkal sāc runāt!

DAIGA. Neskaitāmas reizes esmu teikusi, ka tev jāiemācās priecāties par mazām lietām. Nevar visu laiku uztraukties par to, kas pasaulē notiek.

LŪCIJA. Tu jau nekā nezini.

DAIGA. Mēs tev to radio vienreiz atņemsim, goda vārds! Padomā, kā citiem tavā vecumā, kad nevar galus savilkt kopā! Vai tev ir tādas problēmas? Nē. Ēst tev ir, ko, jumts virs galvas arī, vīrs pie sāniem. Nu ko tu vēl gribi?

LŪCIJA. Neko tu nesaproti...

DAIGA. Izej ārā, papriecājies par labo laiku!

LŪCIJA. Es taču nevaru!

DAIGA. Kāpēc?

LŪCIJA. Roka!

DAIGA. Nav vairs ziema. Tava roka nenosals.

LŪCIJA. Kakls!

DAIGA. Iedzer zāļu tēju! Paliks labāk.

LŪCIJA. Ej tu!...

DAIGA. Zigis ābelēs izlika tik skaistus būrīšus. Pavēro, kā putniņi dzīvojas!

LŪCIJA. Es jau pavēroju viņdien, kā Mince saplosa zīlīti. Vot, tev būrīši! Mūsu dārzs tagad ir putnu kapsēta.

DAIGA. Nu, to tu varēji man nestāstīt.

LŪCIJA. Nuja.

DAIGA. Tad pieskati Minci! Vot, tev būs uzdevums!

LŪCIJA. Man tas kaķis bijis nebijis! Es jau neglābju katru spalvu kušķi kā tu!

DAIGA. Paldies.

LŪCIJA (mīļi). Dadzīt, lūdzu!

DAIGA. Viss, mammu!

Ainars atgriežas telpā, rokās turēdams koka svečturi.

LŪCIJA. Dadzīt, pasauc Zigi un Ernestu no mašīnas! Paps kafiju uzliks, parunāsimies.

AINARS. Zigim rītdien uz darbu, un Ernests gan jau ir noguris no ceļa. Ka nevar likties mierā... (Rāda Daigai svečturi.) Skaties, Dadzīt!

DAIGA. Mammu, un tu šitādu kamīnā?!...

LŪCIJA. A kas?

DAIGA. Pat tavas dzimtas ģerboni iededzinājis. Super, papu!

LŪCIJA. Lai dedzina to ģerboni sev uz pakaļas! Vismaz godīgi parādīs, pie kuras vietas viņam es un mana dzimta!

DAIGA. Mammu!

AINARS (Daigai). Nu redz, ar ko man jācīnās!

DAIGA. Kā tu vari teikt šitā par papa darbu?

AINARS. Tāda man tā mūza.

LŪCIJA. Nuja, es taču esmu krievene, neturu godā latvisko tikumību! Izbijusi partijniece! Drauds visai vergu tautai! (Ainaram.) Ko tad tu precēji tādu ļaunuma iemiesojumu? A? Neaizmirsti tikai, kurš mūsu ģimeni no nabadzības izvilka!

AINARS. Nabadzības?! Kad mēs esam bijuši nabagi?

LŪCIJA. Par kādiem līdzekļiem tad mēs šito māju uzcēlām?! Un tavu darbnīcu?! Kurš sarunāja, ka mums piešķir lielāku platību?

AINARS. Piešķirtu arī bez tavas iejaukšanās.

LŪCIJA. Vai tad TU pazini partijas pirmo sekretāru?!

AINARS. Ta nu atradusi, ar ko lepoties! Un nestāsti, ka to darīji manis dēļ! Pirmos piecus gadus savā darbnīcā pat kāju nedrīkstēju spert. Tavu vecāku gultai tev to platību vajadzēja!

LŪCIJA. Bezkauņa!

DAIGA. Labi, izbeidziet šito veco dziesmu!

LŪCIJA. Dziesma varbūt veca, bet sāp pēc velna! Tagad domā atpirkties ar saviem svečturiem! Būtu vismaz kādu mēbeli uztaisījis, to vismaz cilvēki pirktu. (Raud.)

DAIGA. Nu ko tu runā?! Paps nekad nav taisījis mēbeles!

LŪCIJA. Bet vajadzētu!

AINARS (Daigai). Un tā caurām dienām.

DAIGA. Labi, mammu, būs jau labi. Tiklīdz jums kaut ko vajag, tā zvaniet! Tagad "Mego" visu diennakti strādā. Cilvēku vakarā maz. Šodien bez mums vispār tikai kādi divi trīs. Tāpat jau nav droši.

LŪCIJA. Meitiņ, pagaidi! Ja tu man nešķaudi virsū, tad taču tas vīruss nepielips, vai ne? Skaties! (Rakājas pa apģērbu kaudzēm, līdz paķer zeķubiksi un aptin sev ap seju.) Šitā tu man neko nepielaidīsi. Nāc iekšā!

DAIGA. Kāpēc riskēt?

LŪCIJA. Lūdzu, Dadzīt!

DAIGA. Labi, es nu braukšu!

LŪCIJA. Ja tu brauc, tad savāc Minci!

DAIGA. Ko?

LŪCIJA. Mēs tāpat tūlīt nomirsim! Kurš par viņu parūpēsies?

DAIGA. Nerunā tā!

LŪCIJA. Žēl man kaķīša.

DAIGA. Neizklausās. Labi, atā!

LŪCIJA. Nē, paga! Man tev kas jāsaka. (Biksta Ainaru.) Tu ej uz virtuvi!

AINARS. Kas ta vēl nebūs? Dzīs mani prom no paša guļamistabas!

LŪCIJA. Aizej uztaisi man siermaizīti!

AINARS. Nav ko uz nakti ēst!

LŪCIJA. Ej, ka tev saka!

AINARS (atmet ar roku). Tāpat miera vairs nebūs.

Ainars noliek svečturi uz šujmašīnas un pamet telpu.

LŪCIJA. Meitiņ, mīļo meitiņ, man tev kas jāpastāsta.

DAIGA. Noņem, lūdzu to zeķubiksi!

LŪCIJA (noņem zeķubiksi). Meitiņ, man vajag morālu atbalstu.

DAIGA. Mhm.

LŪCIJA (sniedz labo roku Daigai). Paturi manu slimo rociņu!

DAIGA. Es neko tev neturēšu. Izbeidz!

LŪCIJA. Nu lūdzu!

DAIGA. Liecies mierā!

LŪCIJA. Man vienalga, no kurienes tu nāc. Paturi!

DAIGA. Bet man NAV vienalga!

LŪCIJA. Labi, kā vēlies.

DAIGA. Lūdzu ātrāk! Auksti paliek.

LŪCIJA. Paga, ļauj man saņemties!

Pauze.

LŪCIJA. Es tev to neesmu stāstījusi, bet tavam papum jaunībā bija cita.

DAIGA. Ak tā.

LŪCIJA. Jā, viņš mani krāpa.

DAIGA. Kad tad tas bija?

LŪCIJA. Nav svarīgi.

DAIGA. Kāpēc tu man tagad to stāsti?

LŪCIJA. Jūs domājat, ka es esmu tā sliktā, bet viņš tikai, nabags, cieš. Tagad tu zini. Paps mani ir ļoti sāpinājis, un es nevaru to pārdzīvot.

DAIGA. Paps ir ļoti daudz ko savā dzīvē sasniedzis. Viņš mums ir unikāls. Nevajag sevi tā uzkurināt.

LŪCIJA. Tu vari iedomāties, kā tas ir, kad viena sakrāsota mauka tev vīru grib atņemt? Māksliniece piedevām! Domā man nebija iespējas pie cita aiziet? Bet es paliku uzticīga. Līdz pēdējam!

DAIGA. Mammu, nu... ko lai es tev saku... Ja jau paliki, tad piedevi.

LŪCIJA. Tev tas liekas tik vienkārši. Kas ta man cits atlika? Es taču tevi zem sirds nēsāju.

DAIGA. Jā, nu...

LŪCIJA. Man BIJA tas upuris jānes! Vēl tagad atceros, kā tava grōšiņa kāzās raudāja. Padomā, ar ko es riskēju?! Apprecēt jukušu mākslinieku! Ļaudis aiz muguras trina mēles, smējās par mani, nosodīja manus vecākus, ka ļāvuši pie tāda iziet. Bet man uz to bija nospļauties! Es taču mīlēju papu!

DAIGA. Viņš bija pārstrādājies. Jebkurš viņa vietā psihenē nonāktu. Tu atkal no mušas izpūt ziloni. Papum ar prātu viss ir kārtībā.

LŪCIJA. Ja nebūtu manis, viņš tajā pašā rudenī būtu aizgājis pa skuju taku.

DAIGA. Tad vajadzēja pamest. Gan jau izdzīvotu bez viņa. Grōšiņa ar dzjadeku palīdzētu.

LŪCIJA. Ko tu runā?! Grōšiņa bija slima! Man viņa bija jākopj!

DAIGA. Nuja, un dzjadeks dzēra...

LŪCIJA. Nedzēra! Manā ģimenē dzērāju nebija! Tas, ka dzjadeks reizi pa reizei pirms miega... Kādas muļķības tu runā! Vot, papus tēvs brūvēja alu un lika dēliem degustēt! Tie jau arī – zināmākie trīs plenči – sadzērās to brūvējumu un pēc tam vazājās pa ciemu, gar logiem bļaustīdamies. Vot, tev saimnieki! Manā ģimenē tādas izvirtības nenotika!

DAIGA. Un tomēr apprecēji izvirtuli.

LŪCIJA. Nu, nu. Es jau redzēju, ka tavs paps nav kā pārējie. Kaut kas jau viņam tajā galvā ir. Bet eņģelis viņš arī nav.

DAIGA. Vai tad kāds saka, ka ir?

LŪCIJA. Nedomā, ka mums viegli gāja! Kādi bija pirmie laulības gadi... Atcerēties negribas! Viņš pa Rīgu, es Grobiņā. Domā – es nezināju, kas akadēmijā notika? Vienas orģijas! Kurš man atdos tās negulētās naktis, kad paps karnevālā dežurēja? Kurš?! Visi viņi tur pliki apkārt vazājās un jājās pa kaktiem! Šis man tikai muld, ka ķermenis ir cilvēka skaistums... Pierunāja mani plikai pozēt! Ta nu cieņu izrādīja! Fuj! Paša sievas pežu visu apskatei izlikt! Vot, kas es viņam biju – gaļas gabals, kuru kokā izgrebt! Pēc tās izstādes es viņam vairs nekad!...

DAIGA. Ko tu no manis gribi dzirdēt?

LŪCIJA. Es gribu, lai saproti, cik grūti man tagad iet. Esmu te ieslodzīta ar to... ar to... es pat nezinu, kā viņu nosaukt... būtu vismaz kādu portretu izkalis.

DAIGA. Pirms brīža mēbeles, tagad jau portretu. Nekas, ko paps dara, tev nav gana labs.

LŪCIJA. Viņš taču bija cienījams mākslinieks, akadēmijas profesors. (Paņem rokās svečturi.) Vai tad tiešām ar tādiem niekiem tagad jānodarbojas?! Nu kas viņam liek šitos sūdus taisīt?! (Izmet svečturi ārā pa logu, tad apsēžas uz gultas malas.)

DAIGA. Mammu...             

Pauze.

LŪCIJA. Zini, pēdējās dienās bieži domāju par mums abām. Ja tu zinātu, kā es pārdzīvoju…

DAIGA. Atkal.

LŪCIJA. Tu taču esi mans mazais brīnums.

DAIGA. Sākas!

LŪCIJA. Cik ilgi Ernestiņš tev dzima? Knapi stundiņa pagāja, un izslīdēja kā sviesta paciņa.

DAIGA. Nu ko tu runā!

LŪCIJA. Bet ar tevi... Zāļu vakarā aizrauj mani uz slimnīcu, domāju, ka tūlīt nāksi pasaulē, bet nekā. Vecmāte atnāk pēc Jāņiem, es nomocījos, beigta gandrīz... Četrdesmit sešas stundas! Dzemde netaisās vaļā, tu tur nabags smoc. Ārsts saka, ka abas neizdzīvosim, bet es kliedzu, lai tikai griež mani pušu, lai dara, kas jādara, ka tikai meitiņa dzīva! Tad nu arī iegrieza dzemdes kaklā un...

DAIGA. ...un tā mēs te abas tagad stāvam. Labi, čau!

LŪCIJA. Dadzīt!

DAIGA. Ko?

LŪCIJA. Vai tu saproti?

DAIGA. Visu saprotu.

LŪCIJA. Piedod, ka tev nav brālīša vai māsiņas, bet...

DAIGA. Nu ko tu tagad runā? Man ir piecdesmit gadi, bet tu man par brālīšiem un māsiņām...

LŪCIJA. Negribējām, lai audz viena, bet man bija bail, saproti?

DAIGA. Jā.

LŪCIJA. Ienāc iekšā! Lūdzu!

DAIGA. Mammu, nē!

LŪCIJA. Es taču zinu. Man paps visu izstāstīja.

DAIGA. Ko tieši?

LŪCIJA. Tevi no darba atlaida.

DAIGA. Neviens mani neatlaida. Man bija jāpaņem bezalgas atvaļinājums. Tā ir, ka neko nedzird pa telefonu!

LŪCIJA. Ei, nu, ei! Gan jau atlaidīs. Bet tu nebaidies, mēs palīdzēsim! Muzejs nopirks no papa skulptūru, mēs daļu naudiņas iedosim.

DAIGA. Kādu skulptūru?

LŪCIJA. Nu to, kur tu maziņa pie rakstāmgalda zīmē.

DAIGA. To? Uz muzeju?

Pauze.

LŪCIJA. Es taču saprotu, ka tev tagad vajadzīgs morāls atbalsts. Ienāc iekšā! Netielējies!

Telpā atgriežas Ainars ar siermaizi rokās.

AINARS. Vēl tu viņu neesi palaidusi? Te jau kā ledusskapī. Taisi ciet logu!

Ainars nostājas priekšā Lūcijai un ver ciet logu.

AINARS. Pietiks!

LŪCIJA. Daiga! Dadzīt! Savāciet Minci! Viņa vēl jauna kaķenīte! Neļauj viņai nomirt ar mums kopā!

AINARS. Ej nost! (Maigi pagrūž Lūciju malā.)

LŪCIJA. Nē, lai tev ir tas vīruss, man vienalga! Es vairs dzīvot negribu! Tas nav izturams! Lieciet man cilpu ap kaklu! Es tāpat nevienam neesmu vajadzīga!

AINARS. Ēd siermaizi un beidz bļaustīties!

LŪCIJA. Dzirdēji?! (Aizmet siermaizi. Ainaram.) Un tu arī! Labāk uzreiz iedur man dunci mugurā! Tāpat tu neesi pie manis! Tev tikai sava darbnīca, un viss!

Ainars apguļas gultā un palien zem segas.

LŪCIJA. (Kliedz.) Nu ir gals klāt! Sauc viņu atpakaļ! Dzirdi? Neļauj viņai aizbraukt! Dadzīt! Daiga! Palīgā!

AINARS. Vai tev visi mājās?

LŪCIJA. Lai viņa... lūdzu! (Bezspēkā saļimst blakus gultai un raud.)

Ainars pieceļas gultā sēdus un spiež mobilā tālruņa pogas.

LŪCIJA. Ainar, dabūn Daigu mājās! Viņa ir mana meita! Meitiņa mīļā! Tā nevar!

AINARS (mobilajā tālrunī). Dzirdēji? Mamma neliekas mierā. – Jā. – Es jau saprotu, bet... – Nu paklausies! (Pavērš tālruņa klausuli pret Lūciju.)

LŪCIJA. Dadzīt! Nāc atpakaļ! Visam beigas! Es mirstu!

AINARS (mobilajā tālrunī). Nu tagad saproti?

LŪCIJA. Kas ar Ernestu? Vai viņš ir paēdis? Lai viņš nāk iekšā kopā ar Daigu! Viņš noteikti grib ēst.

AINARS. Dadzīt, es nezinu... – Jā.

LŪCIJA. Un Zigis arī! Lai viņi būtu te! Ainar, lūdzu!

AINARS. Labi, es pateikšu. (Noliek mobilo tālruni.)

Ainars pieiet pie Lūcijas un saņem viņas roku.

AINARS. Vai tu būtu ar mieru, ka Ernests pie mums padzīvo?

Lūcija nomierinās, apsēžas uz gultas malas un iztaisno muguru.

Pauze.

LŪCIJA (Mierīgāk). Ja?

AINARS. Viņš tagad padzīvos pāris dienas dzīvoklī un, ja būs labi, atbrauks pie mums. Tas der?

LŪCIJA. Kad tas būs?

AINARS. Pēc dažām dienām. Viņš tikko no Rēzeknes. Nevar zināt, vai nav ceļā kaut ko saķēris.

LŪCIJA. Labi, tētiņ! Bet tu man apsoli?

AINARS. Apsolu.

LŪCIJA, Varbūt, ja viņš te dzīvos, tad arī Dadzīts ienāks iekšā.

AINARS. Jā, jā. Bet tev tikmēr jābūt mierīgai.

LŪCIJA. Es būšu.

AINARS. Nu redz. Tagad lien zem segas!

LŪCIJA. Labi, ejam gulēt!

AINARS. Tagad tu prātīgi runā.

Lūcija atgūst elpu, noslauka zeķubiksēs asaras un apguļas gultā zem segas. Ainars apguļas blakus zem segas un aizgriežas. Lūcija ieslēdz radio.

RADIO BALSS. ASV nāves gadījumu skaits no jaunā koronavīrusa slimības "Covid-19" trešdien pārsniedza tūkstoti, liecina Džona Hopkinsa universitātes apkopotie dati. ASV apstiprināto "Covid-19" gadījumu skaits tagad ir sasniedzis 68 572, bet mirušo skaits pieaudzis līdz 1033. Dažas stundas pirms tam trešdien bija ziņots par 60 115 apstiprinātiem saslimšanas gadījumiem un 827 nāves gadījumiem…

Lūcija (biksta Ainaru). Vecais… parunājies ar mani…

Ainars pagriežas pret Lūciju un uzliek viņai roku uz krūtīm.