Par izstādi "Tas ir Pablomātiski: Pikaso Hannas Gedsbijas skatījumā" Bruklinas muzejā Ņujorkā.
Bruklinas muzejā no 2. jūnija līdz 24. septembrim skatāma izstāde "Tas ir Pablomātiski: Pikaso Hannas Gedsbijas skatījumā", ar ko tiek atzīmēta mākslinieka nāves 50. gadadiena. Ekspozīcija tiecas asprātīgi kritizēt kubisma lielmeistaru un pārdefinēt maskulīno modernisma kanonu. Kaut slavenās komiķes stratēģiskais humors patvēries feminisma skatījuma bruņās, tas šoreiz nepasargā no bargas kritikas. Starptautiskajos mākslas medijos [1] izstāde iegrāmatota kā nenopietns reklāmas triks. Sekojot aktiera Džeimsa Franko personālizstādei "Pace" galerijā 2013. gadā, mūziķa Farela Viljamsa "kūrētajai" izstādei "Perrotin" galerijā 2014. gadā un aktiera Roberta Patinsona pērngad "kūrētās" "Sotheby's" izsoles piemēram, arī Bruklinas muzejs iešauj sev kājā, mākslas profesionāļa vietā piesaistot slavenību. Taču līdzās kuratoru-slavenību trenda nostiprināšanai un neveiklajam nosaukumam šai izstādei ir vēl dažas citas "pablēmas".
Mākslas pasaules dilemmas
Neņemot vērā izstādes PR misēkli, tā aktualizē vienu būtisku aspektu – mākslu no tās radītāja pilnībā atdalīt nevar. Pikaso tiek saukts par rara avis*, ģēniju un arī par narcistisku kretīnu. Viņš ir modernisma perioda dūzis, kas aizsāka revolucionāru mākslas stilu, izaicināja vizuālās mākslas konvencijas un iedvesmoja virkni izcilu mākslinieku, tostarp Vasīliju Kandinski, Salvadoru Dalī, Džeksonu Polloku, Deividu Hokniju un Žanu Mišelu Baskjā, arī kritiski noskaņoto mūsdienu feminisma mākslas pārstāvi Feitu Ringoldu [2]. Tai pašā laikā Pikaso ceļam uz zvaigznēm netraucēja nepilngadīgas partneres, mūzu mentālie sabrukumi, izpostītas karjeras mākslā un pašnāvības. Klēra Dederera grāmatā "Briesmoņi", kas sekoja 2017. gada rakstam "The Paris Review", novieto kubisma lielmeistaru blakus tādām skandalozām figūrām kā Romāns Polanskis un Vudijs Allens. Pikaso dzīves laikā bija pārņemts ar daudzām sievietēm, un praktiskos izmeklējumus seksualitātē viņš pielietoja savu fantāziju mākslinieciskai projicēšanai uz pretējo dzimumu. Šo pārmērīgo aizrautību ilustrē Pikaso mākslas darbos klātesošais objektivizējošais skatiens, kas izstādē akcentēts. Mākslas darbi ir "ar vēsturi piesātināti objekti" [3]. Tie ir kas vairāk par estētisko virsmas faktūru, un mākslinieka morālais raksturs patiesi var ietekmēt viņa mākslas saturu. Šīs atziņas rosina pārdomāt, kā mēs lūkojamies uz mākslu, kas tapusi uz nepievilcīgas realitātes fona.
Izstādes skats ar apmeklētājiem pie Pablo Pikaso gleznām "Tēlnieks" (1931) un "Guļošais kailums" (1932). Foto: Žanete Liekīte.
Marsels Dišāns pamanījās degradēt cildenāko sievietes attēlojumu mākslas vēsturē, uzrakstot uz Monas Lizas pastkartes, ka viņa ir "nogribējusies". Pols Gogēns savām trīspadsmitgadīgajām Taiti sievām mantojumā atstāja ne tikai harmonizētu koloniālo mākslu, bet arī sifilisu. "Kāds, kurš var nodzēst cigareti pret Fransuāzas Žilo vaigu – kā to izdarīja Pikaso – šo pašu mizogīniju un izkropļoto perspektīvu pauž ne tikai savā dzīvē, bet arī savā mākslā," rakstīja izstādē iekļautā feminisma ikona Džūdija Čikāgo. Vai ir pamatots iemesls pievērt acis uz mizogīniju vēstures grāmatās un neskatīt modernisma mākslas mantojumu laikmetīgu diskursu kontekstā? Nav. Tai pašā laikā izstādes iezīmētais problēmlauks liek pārdomāt mūsdienās plaši piekopto atcelšanas kultūru, ilustrējot iespējamās mākslas vēstures cenzēšanas ķibeles. Pat ja Pikaso gleznas tiktu novāktas no muzeju sienām, viņš turpinātu dzīvot caur tūkstošiem sevis iedvesmotu mākslinieku darbiem. "Atdalīt Pikaso dzīvi no viņa darbiem ir tikpat neiespējami kā izvairīties no viņa milzīgā mākslas mantojuma. Taču mēs varam izbēgt no "augstās" mākslas sašaurinātās definīcijas, kas aprobežojas tikai ar tādiem vīriešiem kā Pikaso," raksta mākslas kritiķis Alekss Nīdhams. Vārdsakot, Pikaso kancelēt neizdosies, bet ir iespējams izlīdzināt plaisu starp "ģēniju vīriešu" un "tikai mūzu" reprezentāciju modernisma mākslas vēsturē. Minētās asimetrijas mākslas laukā ir iespējams mazināt ar modrību un kompetenci, nevis ar vīriešu mākslinieku pazemošanu – un šeit Hannas Gedsbijas izstāde nobrauca no ceļa.
Visas perspektīvas vienlaicīgi
Bruklinas muzeja līdzkuratores, Liza Smolsa un Katrīna Morisa kopā ar Hannu Gedsbiju nolēmušas vērsties pret mākslas vēstures nevienlīdzībām ar kvantitatīvu metodi un sliktiem jokiem. Pikaso paņemts "ar masu", pretstatot viņam vairāk nekā 30 dažādu laika posmu un dažādu stilu sieviešu mākslinieču. Kaut mērķis noteikti bija godināt feminisma pārstāves, šo mākslinieču vārdi nav apkopoti ne Bruklinas muzeja mājaslapā, ne aprakstā pie ieejas, un izstādei nav arī kataloga. Telpas haotiskais izkārtojums virza skatītāju no dažiem ne gluži nozīmīgākajiem Pikaso darbiem [4] pie blīvi izstādītiem sieviešu mākslinieču darbiem. Tiem trūkst telpas, kur elpot, un atlasē nav saskatāms vienots vadmotīvs, izņemot faktu, ka darbus ir radījušas sievietes. Izstādē citētais Pikaso teiciens "visas perspektīvas vienlaicīgi" ir kubisma pamatprincips, kas šo vizuālās mākslas stilu ir padarījis unikālu, tomēr tas ir, iespējams, sliktākais kuratoriālais izejas punkts. "Visas perspektīvas vienlaicīgi" šajā kontekstā liek secināt, ka izstāde ir vāji nokūrēta. Šim sieviešu mākslas rasolam sīknaudā piemestas dažas feminisma celmlauzes: Džūdija Čikāgo, Luīze Buržuā, "Guerilla Girls", Sindija Šērmena – saturiski pamatota motivācija šo mākslinieču darbu iekļaušanai nav nojaušama. Šādā paviršā kuratoriālā izpildījumā mākslinieces tiek reducētas uz sieviešu tēlu atbalsīm, nepievēršot uzmanību viņu individuālajiem rokrakstiem un stāstījumiem. Secinājums: kaut negatīva, bet tomēr nedalīta uzmanība veltīta "falliskajai otai", savukārt sieviešu mākslinieču darbi izšķīst kaleidoskopa fragmentārismā. Tie ir kļuvuši par fona troksni Pikaso.
Pablo Pikasoo, Raudošā sieviete, 1937. © 2023 Pablo Pikaso īpašums / Artists Rights Society (ARS), Ņujorka. Foto: Adrien Didierjean. Courtesy of the artist and Musée national Picasso/Paris/France.
Komiķe un nu jau kuratore Hanna Gedsbija savā 2018. gada "Netflix" stendapā "Nanette" nosauc kubismu par "kaleidoskopisku dzimumlocekļa filtru" – šo premisu es uztveru kā izstādes konceptuālo ietvaru. Zem Pikaso gleznām uzrakstīti skolas tualetes cienīgi jociņi: piemēram, Dorai Mārai (jeb "Raudošajai sievietei") "uz pieres ir uzzīmēts ānuss" vai arī norādīts, kur "Tēlniekā" ir atrodams "dzimumloceklis un pauti". Savukārt feministu mākslas darbus pavada virspusējas atziņas par dzimumu diskrimināciju mākslas muzejos vai Eiropas modernās mākslas koloniālo mantojumu.
Izstādes fast-food pieeju papildina didaktiskais naratīvs, kas caurvij ekspozīciju. Uz sienas nepārprotami uzrakstīts, kas šajos darbos jāsaskata – ne tikai attiecībā uz ģenitālijām, bet arī vērtībām. Skatītājam tiek laupīta iespēja personīgai refleksijai. Tālākā telpā izstādīts klips no minētā "Netflix" stendapa, kas šķiet patiesi dīvains kuratoriāls lēmums, bet tai pašā laikā izskaidro ekspozīcijas savādo noformējumu. Pamatvēstījumā ieguldīts ievērojami mazāk resursu, jo prioritāte bijusi padarīt mākslu "vieglāk sagremojamu", ievilināt apmeklētājus ar Pikaso vārdu un demonstrēt Gedsbijas joku ģenerēšanas spējas. Pēdējā telpā apkopoti darbi ar vienojošāku motīvu – spēcīgu sieviešu attēlojumi, piemēram, plaši pazīstamā Dāras Birnbaumas versija par "Wonder Woman" video, kam nav pilnīgi nekādas saistības ar 20. gadsimta avangardu. Šī telpa juceklīgo izstādi noslēdz uz izteikti banālas nots.
Ceļš uz izslēgšanu bruģēts ar labiem nodomiem (un otrādi)
Kā izstāde ar tik cildenu ieceri nokļuva tādā ķezā? Izstādes veidotājas vēlējās reprezentēt feminisma mākslinieces un labot vēsturiskās netaisnības, bet tagad tiek apsūdzētas par diametrāli pretēju rezultātu. Ar dažām pārstāvētajām māksliniecēm, piemēram, Luīzi Buržuā, Mikaleinu Tomasu, Feitu Ringoldu un Dindgu Makanonu, būtu bijis iespējams veidot spēcīgu dialogu, smalki demonstrējot atšķirīgo skatījumu uz sievietes seksualitāti, tomēr šī iespēja palikusi neizmantota. Savukārt, ja izstādē būtu iekļautas kubisma pārstāves, skatītāji varētu salīdzināt "modernisma ģēniju" ar ne mazāk talantīgām māksliniecēm, kurām līdz šim nav veltīta tik plaša uzmanība. Tā vietā sieviešu individuālie stāsti un talanti tiek pārmākti ar plakātiskām atziņām, starp dažādajām māksliniecēm liekot vienādības zīmi. Kaut veidotājas vēlējās mazināt plaisu starp dzimumiem, panākts pretējais. Sieviešu balsis tiek marginalizētas, savukārt izteiktā koncentrēšanās uz Pikaso vēlreiz apstiprina viņa darbos attēloto trauslo, trivializēto sievietes pozīciju. Izstāde spilgti ilustrē Simonas de Bovuāras premisu: "Viņš ir subjekts, viņš ir absolūts – viņa ir Cits." Kāpēc Pikaso šajā izstādē vispār iekļauts, ja ne kā smagsvars, kas piesaistīs apmeklētājus? Citējot Jay-Z dziesmu "Picasso Baby", ko reperis amizanti izpildīja "Pace" galerijā, fonā stāvot mākslas pasaules slavenībām: "Es gribu Pikaso savā casa."
Hannas Gedsbijas izstādē iekļautais “Netflix” stendaps “Nanette”. Foto: Žanete Liekīte.
Vēloties būt aktuāli, izstāžu veidotāji mēdz sapīties starp divām virspusēji līdzīgām, tomēr krasi atšķirīgām stratēģijām – reprezentāciju un tokēnismu [5]. Izstāde, kuras atlases principi primāri vadās pēc dzimuma, rases vai seksualitātes, nevis pēc satura, nav komplimentāra tās dalībniekiem. Savukārt Pikaso darbu apsmiešana pastarpināti liek domāt par "Deģenerātu mākslas izstādi" [6]. Apcelšanas taktika, iespējams, darbojas stendapa žanrā, bet noteikti ne mākslā – mazināt mākslinieka vērtību, vēršot uz viņu visas prožektoru gaismas, nav iespējams. Mākslas vēsturē to pierādīja Trešais reihs, kura politiski priekšzīmīgajai "Dižās vācu mākslas izstādei" bija ievērojami mazāks apmeklējums nekā "izdzimteņu mākslas" ekspozīcijai, ko apskatīja vairāk nekā divi miljoni cilvēku. Noslēdzošais joks: Pikaso ietekme pēc šīs izstādes nav mazinājusies.
* "Rets putns" (latīņu val.); pārnestā nozīmē: neparasts cilvēks, īpatnis.
[1] Vairākās vadošos medijos publicētās recenzijās (piemēram, The New York times, Artnet, Artnews, Artforum) kritiski apskatīts izstādes vēstījums un pielietotie kuratoriālie instrumenti.
[2] Ringolda ir teikusi: "Ja man būtu jānosauc viens mākslinieks, kurš mani visvairāk iedvesmoja, es nosauktu Pikaso."
[3] Dixon, D. Conflicted art: how to approach works by morally bad artists. Art Aesthetics Magazine, 2019. Pieejams: https://www.artaesthetics.net/publications/2019/5/26/conflicted-art-how-to-approach-works-by-morally-bad-artists.
[4] Izstādē no mājaslapā solītajiem "50 Pikaso darbiem” ir atrodamas precīzi astoņas mākslinieka gleznas, pārējās ir skices un izdrukas.
[5] Tokēnisms ir darba vidē, izglītības iestādēs un kultūras kontekstā sastopama prakse, ko raksturo simboliska mazākumtautību vai marginalizēto sabiedrības grupu locekļu iekļaušana, lai radītu ārišķīgu rasu dažādības vai dzimumu līdztiesības iespaidu.
[6] "Deģenerātu mākslas izstāde" norisinājās 1937. gadā Minhenē. Izstādei tika izvēlēti 650 darbi, kurus publiski pazemot. Starp to autoriem bija arī Pablo Pikaso, Vasīlijs Kandinskis, Vincents van Gogs, Edvards Munks, Anrī Matiss, Pīts Mondriāns u.c. Vienlaicīgi ar "Deģenerātu mākslas izstādi” norisinājās "Dižās vācu mākslas izstāde”, kas uzsvēra iedomātās vācu dzīves un vācu cilvēku pastorālās īpašības, kā arī vācu mantojuma rasu tīrību.
2