Mīlestībai pret Latviju nav vienas formulas. Ziedo patriotiskās audzināšanas portālam Satori!

Elza Sīle, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, 2022. Foto: Ansis Starks
 
Māksla
11.08.2022

Tas nav tā, kā izskatās

Komentē
1

Par Elzas Sīles un Iļjas Lipkina personālizstādēm laikmetīgās mākslas centrā "Kim?" (izstādes apskatāmas līdz 14. augustam).

Folklorizētais amerikāņu bokseru sakāmvārds "Tu vari bēgt, bet nevari paslēpties" divām krasi atšķirīgām "Kim?" personālizstādēm piestāv kā ģeolokālā citādības gara kopsaucējs un savienojuma punkts. Tas attiecināms arī uz pašām starptautiski bāzētajām Rīgas bākuguntiņām, māksliniekiem Elzu Sīli un Iļju Lipkinu.

Atsaucot atmiņā plaisu starp psihoanalītikas un analītiskās psiholoģijas skolām, vēl aizvien aktuāli ir jautājumi – vai dziļie apziņas slāņi tiek pārmantoti (Jungs) vai tomēr ietetovēti zem ādas caur pirmo pieredzi (Freids)? Vēl būtiskāk – kad cilvēka prāts uzņemas pilnu atbildību, atmet pēctecību un spiež pašnoteikšanās pedāli grīdā? Šie jautājumi nav tiešā veidā uzdoti, bet, ielūkojoties ekspozīcijās, iespējams pavirzīties tuvāk atbildei. Sīles enciklopēdiski vizuālie sējumi "Bi-Dža, Ge-Ilk, Mir-Nul" ir kodēta kartotēka vietējā būmera un mileniāļa kaleidoskopiskajam raksturam, kas veidojies sadrumstalotas informācijas un kolektīvas šizofrēnijas laikmetā. Savukārt Lipkins izklaidīgajās fotogrāfijās ir noķēris pašmāju vidējo pusaudzi, kas braši soļo līdzi pasaules Gen-Z elpai un tomēr aiz kurpju šņorēm velk pakaļ arī savādās identitātes citādības fonu.

Pēdējos gados abas Elzas Sīles bāzes stacijas – gan Latvijā, gan Šveicē – ir gluži kā apburtas, cieši sekojot līdzi viņas glezniecības ķecerībām: brīžiem kompulsīvajai punktošanai, brīžiem maniakālajai caurumošanai un nereti vienkārši pancīgajai krāsas tūbiņas izspiešanai uz metāla "audekla". Kas ir Elzas Sīles fenomens? Cītīgākie mākslas procesu vērotāji aizrautīgi seko līdzi, uz kuru pusi diez tagad Sīle pastieps glezniecības stingri nospraustos stūrīšus un cik ilgi vēl viņai izdosies radīt kutelīgu satraukumu ap savu maigo protestu. Tā vai citādi, tas būtu klajš redukcionisms – nolīdzināt Sīles panākumus tikai uz stilistisku pretestību un trendu.

Elza Sīle, ''Kim?'' Laikmetīgās mākslas centrs, 2022. Foto: Ansis Starks

It kā (ne)atšifrējamā glezniecības topogrāfija caur psihotelpisku labirintu veikli aizved skatītāju uz dažām vien pašam labāk un sliktāk zināmām vietām. Šīs mānīgās struktūras neatturas arī pavīpsnāt par skatītāju, novedot viņu kartogrāfiskos strupceļos. Sīles vizuālās valodas kodos ir kaut kas mistisks, ne līdz galam izprotams, un tomēr caur vienu otru attāli pazīstamu stīgu ievelkošs kā tumšu stāstiņu spriedzes pilnās rindās. Dedzīgā vērotāja acij patīk "līdz galam nesaprast", kamēr azarts tiek uzturēts ar iespēju atklāt kaut mazu daļu noslēpuma.

Nonākot "Kim?" pirmajā telpā, acu priekšā redzamas psihoterapeita kušetes ar padomju estētikas tapsējumu. Pirms sākat analizēt Elzu, māksliniece ir soli priekšā un jau diagnosticējusi jūs. Sīle ir pārnesusi savu iecienīto metālisko plākšņu materialitāti uz dīvānu, kas apvilkts ar dermatīnu, radot visai omulīgu un satīrisku jauninājumu savām ierastajām, uzbrukumam noskaņotajām (piemēram, pakaļdzīšanās un iecirtiena tehnikā realizētajām [1]) struktūrām. Šī "karikatūra par tēmu terapeita-dīvāns-satiek-padomju-dzīvokļa-durvju-polsterējumu-satiek-enciklopēdijas-muguriņu" [2] izskatās pēc neērtas metaforas par apzināti pieņemtām ideoloģijām un par dziļi iesakņotiem neapzinātiem pieņēmumiem, no kuriem gribot negribot nevar tikt vaļā. "Bi-Dža" sadaļai piemīt psihoanalītiska ievirze. Tā attēlo centienus ienest postpadomju kolektīvās bezapziņas saturu apzinātās apziņas daļā.

Elza Sīle, ''Kim?'' Laikmetīgās mākslas centrs, 2022. Foto: Ansis Starks

Virzoties tālāk, starp sistemātiski izvietotajiem "štābiem" iespējams nonākt miglas zonā ar jūtami pieaugušu mulsumu – kas tieši te notiek? Tam grūti pilnībā izsekot, bet šķiet, ka tieši tas arī ir Sīles sākotnējais "militārās misijas" un "propagandas tehnikas" nolūks – viņa ceļ "miglu" un jauc pēdas. "Ge-Ilk" jeb otrais enciklopēdijas sējums ir "speciālā operācija", kas norisinās starp zemes līmenī cieši izvietotām alumīnija bāzes stacijām (gleznām). Smalkās shēmas ir meistarīgi maskētas zem otas uzvilktiem zaļajiem ghillie kamuflāžas kostīmiem un dubļainām militārām teltīm. Tikmēr "Mir-nul" sastāv no Elzas Sīles jaunieviesuma, tā sauktajām "kaķastēm", kuras iesūc gleznas esenci saldējuma kociņa, konfektes, palmas zara, čūskas astes vai sitamas nūjas formā. Mākslinieces asā estētiskā uztvere ir noķērusi smalkas ikdienišķās parādības, kas velk paralēles starp civiliedzīvotāju izklaidēm un militārām struktūrām.

Elza Sīle, "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrs, 2022. Foto: Ansis Starks

Abu mākslinieku biogrāfijas atklāj pārklājumu ar raupjajiem apjukuma, reibuma un protesta vadītajiem deviņdesmitajiem gadiem un padomju laika sabrukumu. Iļjas Lipkina iemūžinātie pusaudži sērijā "Tu esi modelis! Tu esi vairākums!" valkā deviņdesmito t-kreklus un kļošenes, bet tikai attāli nojauš par juceklīgo laiku, kad pats fotogrāfs bija viņu vecumā un izskatījās līdzīgi. Lipkins diriģē mūsdienu apstākļus ar neplānotām un, iespējams, pat negribētām atsaucēm uz vēsturi, netīši atsedzot šodienas "apbružājuma" neesamību. Mūsdienās vairums Gen-Z tomēr nedzīvo noplukušos mitekļos, kur pufaikas pievilkušās ar neizmazgājamu tabakas dūmu smaku, krustiņauskari ausīs nenonāk pēc dūriena ar nesterilu adatu un reperiem pēc stundām nav jākaujas ar pankiem. Šodien garām ejošā jaunieša stilīgā "šķeltā uzacs", ļoti iespējams, ir ar "YouTube" palīdzību pašieviesta korekcija, nevis sekas no kāda "kariņa" ar vecvecāku dārza lāpstām. Izstādes teksts vēstī, ka, neņemot vērā mākslinieka biogrāfiju un izstādes norises vietu, šo jauno sēriju skatīt caur postkoloniālās padomju estētikas perspektīvu "nav autora nolūks". [3] Jāatzīst, ka autors pats, iespējams, tur neko daudz nevar līdzēt. Šādam lasījumam ir pamatojums būt klātesošam, vai drīzāk – šī perspektīva šeit ir uzkrītoši iztrūkstoša.

Iļja Lipkins, "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrs, 2022. Foto: Ansis Starks

Pusaudžu garlaikotās sejas, apspīdētas zilā ekrāna gaismās, ir attēlotas savā ierastajā dīvāna–ekrāna biotopā. "Spotify" un "YouTube" ir pieejama visa aktuālā mūzikas pasaule, un likumsakarīgi, Gen-zoomeram lūkojoties savā "iPhone", acis nespīd tā kā savulaik mileniālim, pārrakstot pleijerī tikko nagos saķertu kaseti. Deviņdesmitajos apritē ieplūda zīmīgs saturs, kas cīņas pozīcijā bija jāpanāk, jāapgūst, cenšoties sevi pastāvīgi nokalibrēt nākotnes virzienā. Šodien pasaules elpa ir viena interneta klikšķa, viena tiešsaistes pasūtījuma attālumā no savas gultas. "Tu esi modelis! Tu esi vairākums!" atgādina kaut ko labi pazīstamu, jo niansēti tas velk līdzi zināmu fonu, un tomēr tas nav gluži tā, kā izskatās. Jaunieši ir ieņēmuši daudz pasīvāku stāvokli nekā iepriekšējā paaudze, kas nēsāja tās pašas drēbes.

Rīgā dzimušais, bet Ņujorkā augušais mākslinieks Iļja Lipkins lavierē uz glancēta modes izdevuma atvēruma un mākslas fotogrāfijas robežas. Ar savu padziļināto ieskatu augstās modes aizkulisēs Lipkins trāpīgi tver jaunā laika garu un orientējas globālās vēsmās. "Balenciaga", "Vetements" un citi vadošie zīmoli modes skatēs lēnām atsakās no nevainojamiem kapitālistiska pulējuma jauniešiem un sāk meklēt vairāk apbružāta, dabiskāka izskata modeļus. Lai arī pa mēlēm niknās gaitās soļojošie vietām atgādina elektroniskās mūzikas grupas "The Prodigy" dalībniekus, šiem raksturiem manāmi iztrūkst neapstrādāto maliņu, nobružāto virsmu, netīro skaņu faktūras. Gribētos teikt, ka mākslinieka nodoms attēlot "vispārinātu versiju par mūsdienu globālās kultūras un sabiedrības attīstības pamata apstākļiem" ir izdevies.

Iļja Lipkins, "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrs, 2022. Foto: Ansis Starks

Pievēršoties spilgtajām padomju mozaīku epizodēm, šķiet, ka ievērojamu daļu telpu aizņem arī pelēkais laukums. Starp izstāžu sienām skan vārdos grūti tverams baltais troksnis, un nav līdz galam skaidrs, kas ir radījis neaizpildīto blāvumu. Nespējot atkodēt šo pelēki ambivalento daļu, varētu minēt, ka tā ir pārlieki attīrīta forma vai arī jau iepriekš minētā mākslinieka izvairība, kas ir atstājusi aiz sevis tukšus laukumus – vai arī šī sajūta ir pavisam vienkārši izskaidrojama ar jau pašā izstāžu tekstā skaidroto darbu kopumu, kas būtībā ir "par neko".

Vienā no "Punctum" "Sarunām pie grāmatplaukta" "Kim?" Laikmetīgā mākslas centra programmas direktore un šo izstāžu kuratore Zane Onckule atzinās par padomju enciklopēdiju ietekmi un no tā izrietošu ideju par visa iespējamu savienošanu vienā atvērumā. [4] Arī es šajās lappusēs paļāvīgi savietoju šīs abas izstādes kā viena sējuma secīgas nodaļas.

 

[1] Priekule, L. Neiespējamos apstākļos, bet eleganti. Saruna ar mākslinieci Elzu Sīli. Diena, 2020.
[2] Elzas Sīles personālizstāde "Bi-Dža, Ge-Ilk, Mir-Nul" 2022. Apraksts pieejams šeit.
[3] Iļjas Lipkina personālizstāde "Tu esi modelis! Tu esi vairākums!" Izstādes apraksts pieejams šeit.
[4] Punctum. Saruna pie grāmatplaukta. Zane Onckule.

Tēmas

Žanete Liekīte

Žanete Liekīte ir jaunā kuratore un aizrautīga laikmetīgās mākslas procesu vērotāja.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!