Latvijas kultūrvidē arvien tiek izpildītas dažādas "juridiskās ētikas" piruetes, zem tepiķa paslaukot jautājumus par laikmetīgās mākslas muzeja projekta dāvinājuma pieņemšanu un pēdējā brīdī atcelto sankcijām pakļautā Krievijas oligarha Pjotra Avena porcelāna izstādi Ogrē. Kamēr vietējā mākslas vide bija nodarbināta pati ar saviem "cieņas vingrinājumiem" [1], mūsu austrumu kaimiņu mākslas entuziasti gatavoja sociālpolitiskas pārdomas raisošu sānsitienu. Rīgas starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle ir atgriezusies – ar vienlīdz lielu misijas apziņu un mazliet aritmiskāku takta izjūtu nekā tās pirmsākumos. Piesakot savu atdzimšanu ar izteikti ironisku nosaukumu "Zilonis istabā", Rīgas biennālei ir kārtējo reizi izdevies uzirdināt asu komentāru apmaiņu sociālajos tīklos un rosināt pārdomas, vai institūcijas ētoss atrodas harmonijā ar mākslas darbos paustajiem ētiskajiem ideāliem.
Vietējā mākslas komūna ir labi pazīstama ar Krievijas finansējuma un varas barības ķēdi, un tai piemīt latenta rezistence pret austrumu maigās ietekmes struktūrām. Taču līdz šim neērtie jautājumi ir tikuši gausi kliedēti ar atrunāšanos par Rīgas "uzlikšanu uz pasaules kartes" un ambiciozākiem mākslas darbu izpildījumiem. Atsvaidzinot atmiņu – 2016. gadā RIBOCA uzsāka savu darbību ar pieciem parakstiem [2] un ar dāsnu ziedojumu no tās dibinātājas un komisāres Agnijas Mirgorodskas tēva – miljonāra, ietekmīga Krievijas zvejniecības magnāta. Viens no atbalstītājiem un biennāles vēstnešiem publiskajā telpā bija arī Kremlim pietuvinātais biznesmenis Pjotrs Avens. Mākslas zinātniece un kritiķe Santa Hirša norāda, ka "jau savos pirmsākumos RIBOCAs dibināšana bija cieši saistīta ar Krievijas varas eliti – RIBOCAs izpilddirektore Inese Dābola ir bijusi ilggadēja Pjotra Avena fonda pārstāve Latvijā, bet viens no RIBOCAs līdzdibinātājiem ir kādreizējais "Alfa-Bank" viceprezidents Aleksandrs Gafins" [3]. Šie fakti jau sākotnēji lika pierēm saraukties, tomēr mākslas aprindās norisinājās kūtrs process, ko varētu raksturot kā neērtu mīņāšanos ap pašas institūcijas piesaukto ziloni istabā. Nepatikai virmojot vieglā sajūtu līmenī, vietējā mākslas vide ir skatījusies garām RIBOCAs neviennozīmīgajai iekšējai struktūrai un tās veidotāju oportūnismam. Īsāk sakot, mākslas vide nolēma pievērt acis uz Krievijas sponsoru dāsni piešķirto budžetu, kas pēc Krievijas pagājušogad izvērstās agresijas Ukrainā ir kļuvis par akūtu ētisku problēmu. Šī brīža situācija ir sasniegusi augstu neveiklības pakāpi, jo nekomplimentējošie finansējuma avoti ir formāli pagaisuši no biennāles atbalstītāju saraksta, bet spriedze kultūras telpā ir tikai augusi – un kādēļ tā? [2]
SUPERFLEX, There is an Elephant in the room, 2019
Nesen publicētais "Artnet" raksts informē, ka Rīgas biennāle pērn apturējusi savu trešo iznācienu Krievijas kara dēļ. Svinīgā tonī tiek atzīmēts: "Tagad tā ir atgriezusies – bez Krievijas finansējuma." Noklusētais jautājums ir – kādēļ tāda steiga? Pirmkārt, Ukrainā vēl aizvien norisinās pilna mēroga karadarbība. Otrkārt, Ukrainas kultūras ministrs lūdz pasauli solidarizēties – aktīvas kara norises laikā, kamēr tiek iznīcināta Ukrainas kultūra, neatbalstīt Krievijas kultūras produktus. Treškārt, Rīgas biennāles direktores – Krievijas pilsones Agnija Mirgorodska un Anastasija Blokhina – vēl aizvien nav aktīvi kritizējušas savas teroristu valsts rīcību. Saņemot pārmetumus par ētiski apšaubāmu mākslas menedžmentu, RIBOCA "Facebook" komentāros aizstāvas, apgalvojot, ka "no 2022. gada 24. februāra Rīgas biennāles fonds nolēma vairs nepieņemt finansējumu no Krievijas, reaģējot uz brutālo karu Ukrainā". Jāpiebilst, ka trūkst precizitātes argumentiem pret Krievijas līdzekļu pieņemšanu pēc kara sākuma, jo oficiālais konflikta sākums datējams ar Krimas aneksiju 2014. gadā – ne pagājušā gada februāri. Kad RIBOCA atklāja Ukrainas patvēruma meklētāju sociālo centru "Common Ground" Andrejsalā (Rīgas dome vēlāk organizācijai deva "svētību", to uzņemot rātsnamā [4]), veidojās vēl pretrunīgāka gaisotne. Vienlaicīgi, "reaģējot uz brutālo karu Ukrainā", bet tieši neminot agresoru, veidojas amizanta situācija, kurā viena roka paijā Ukrainu, bet otra tiek turēta uz Krievijas celīša.
Turklāt biennāles šī brīža budžeta uzbūve ir visai intriģējoša. Pirmo gadu RIBOCAs atbalstītāju sarakstā nav redzams Pjotrs Avens un institūcija ir "atteikusies" no Mirgorodska atbalsta, "kaut tēva bizness tāpat neesot ticis pakļauts sankcijām" – atzinīgi uzsver biennāles dibinātāja. Kolektīvās pārdomas par šo sasniegumu kopsavelk Toma Treiberga ironiskā piebilde, intervējot biennāles vadību portālam TVNET: "Soctīklos parādījās komentārs par to, ka RIBOCAs rīkotājiem starp citiem izglītojošiem pasākumiem vajadzētu sarīkot arī semināru "Kā pasargāt savu biznesu Krievijā no ES sankcijām". Minētais "Artnet" raksts ar pamatvēstījumu viegli disonējošā manierē atklāj, ka tēva veltījums meitas ambīcijām mākslas lauciņā šobrīd ir formāli "atrisināts", izveidojot ASV reģistrētu fondu. To dibinājusi pati Agnija Mirgorodska un viņas vīrs, kuram ir ASV pilsonība. Santa Hirša komentē šo risinājumu – "Lai arī RIBOCAs pārstāvji apgalvo, ka viņu finanšu avoti nav pakļauti sankcijām un no Krievijas naudas viņi ir atteikušies, biedrības finanšu apgrozījuma pārskatos redzams, ka Eiropas fondi joprojām veido mazāk nekā 10% no viņu 2022. gada ienākumiem, bet lielākā daļa naudas nāk no Krievijas miljonāra meitas privātajiem ziedojumiem." Ņemot vērā iepriekš minēto, rodas jautājums: vai ienākumu avotu formāla attīrīšana pirms biennāles trešā cēliena atbrīvo šo projektu no visām ētiskajām problēmām?
"Vingrinot cieņu" pret jebkuru postkoloniālu nāciju, līdztekus grāmatvedības trikiem ir arī svarīgi apzināties savu privileģēto statusu un virkni kulturālu un sociālu nianšu. Tādi apgalvojumi, ka "pilsētai trūkst laikmetīgās mākslas piedāvājuma", liecina nevis par "interesi lokalitātē" [5], kultūras konteksta izpratni un cieņu, bet gan par kulturāla pārākuma pozīciju. Institūcijas sniegtajās intervijās arvien biežāk starp rindām izsprūk dažādi divdomīgi izteikumi, metot ēnu uz vietējo mākslas vidi. Tas atsauc atmiņā Latvijas mākslas profesionāļu sarunu, kur gaisā karājās frāze "kultūrkoloniālisms", vērtējot kuratores Katerinas Gregos komentārus Rīgas biennāles inaugurācijas izstādes laikā. Paziņojums "Baltijas reģions ir mākslas pasaules Terra Incognita" ietvēra smalku noklusējumu par misiju izgaismot reģiona tumsonību. Atspēkojot šo pārmērīgo pašpārliecinātību, Hirša 2018. gadā rakstīja: "To visu caurvij kolektīva netaisnības sajūta, jo Latvijas līdzšinējās mākslas dzīves kūtrums lielā mērā saistīts ar finansiālo, nevis intelektuālo resursu trūkumu." [6] Tas savukārt atsedz institūcijas dziļāko motivāciju – ne tik daudz attīstīt vietējo scēnu, cik spodrināt savu tēlu uz mūsu ignorances rēķina.
Kuratore Maija Rudovska raksta: "Šie procesi paver jautājumu loku par krievu kultūras dzīvotspēju un darbību kapitālisma apstākļos, kas lielā mērā vienmēr bijusi fokusēta uz tirgu un statusu." Rudovska atsaucas uz Rietumvalstīs dzīvojošas Krievijas izcelsmes kuratores un mākslas zinātnieces Jekaterinas Djegot rakstu par "Manifesta 10" izstādi Sanktpēterburgā 2014. gadā: "Postpadomju Krievijā laikmetīgā māksla ir leģitimizēta citādi nekā citur – nevis ar tās kritisko funkciju vai sociālo retoriku, bet tradicionālākā veidā – kā ekskluzīva prece, kas stiprina šai valstij raksturīgo nevienlīdzības loģiku. Tās naivākā versija ir burtiski dārga prece bagātajiem kolekcionāriem. Tās izsmalcinātākais variants ir ekskluzīvas zināšanas intelektuālajai elitei: lai novērtētu sociāli orientētu, laikmetīgu mākslas darbu, ir jāpieder pie izsmalcinātas starptautiskās kopienas." [7] Jautājumā par šī brīža krievu mākslas intelektuāļu un kultūras dzīvotspēju ārpus Krievijas Federācijas robežām Rudovska atzīst – "RIBOCA visdrīzāk strādā ar šādu mērķi. Tās fokusā jau kopš paša dibināšanas sākuma nav bijušas rūpes par Latvijas mākslas vidi vai tās procesiem. Tā drīzāk, izmantojot kolonizējoša rakstura instrumentus, ir atradusi platformu postpadomju vidē, kas savā ambivalencē un nespējā kritiski iestāties par būtiskiem sociālpolitiskiem jautājumiem ir pietiekami labvēlīga, lai kalpotu par atspēriena punktu starptautiskas redzamības un piederības iegūšanai ekskluzīvā mākslas elitē." [3]
SUPERFLEX, It Is Not The End Of The World, 2019. Foto: Sebastiano Pellion di Persano
Kamēr Rīgas domes pārstāvji nekautrējas smaidīt kamerai kopā ar biennāles komandu pie pusdienu salātiem, uz uzdoto jautājumu par šī festivāla ētisko atbilstību galvaspilsētai tie sniedz aizdomīgi biklu atbildi. Mīklaini atrunājoties no viedokļa izteikšanas un atbildes sniegšanai deleģējot savu projektu koordinatori, Rīgas dome norādīja vienīgi, ka "RIBOCA nestartēja nevienā Rīgas domes konkursā" [[8]]. Latvijas Republikas Kultūras ministrija savukārt dalījās ar mazliet skaidrāku nostāju: "Kultūras ministrs jau kopš 24.02.2022. ir aicinājis kultūras sektoru pārtraukt jebkāda veida sadarbību ar Krievijas partneriem; sektors šim aicinājumam vairākumā gadījumu ir arī atsaucies, sadarbību organizējot tikai atsevišķos gadījumos kad Krievijas radošās personas ir publiski paudušas nosodījumu Krievijas noziedzīgajai agresijai Ukrainā. Ir jāapzinās, ka Krievija ilgstoši ir izmantojusi kultūru kā maigās varas instrumentu, tāpēc situācijā, kad vēl joprojām notiek karadarbība Ukrainā, Krievijas personu organizētu kultūras pasākumu norise Latvijas teritorijā nav atbalstāma."
Kontrastējoši Rīgas domes un Kultūras ministrijas pelēki krāsotajām zonām Santa Hirša izkristalizē baltos un melnos laukumus: "Šī brīža apstākļos jebkādas sadarbības formas ar valsti, kas atzīta par teroristisku, apdraud mūsu reģiona drošību. Pat ja izdarām izņēmumus attiecībā uz atklātiem Putina režīma pretiniekiem un opozicionāriem, diemžēl RIBOCA tiem nav pieskaitāma. Atteikšanās sadarboties ar agresorvalsts institūcijām ir pats mazākais, ko mēs kā mākslas profesionāļi varam darīt, lai mazinātu Krievijas varu un ietekmi. Piedaloties un apmeklējot Krievijas organizētos kultūras pasākumus, mēs palīdzam tai iegūt pozitīvu tēlu starptautiskajā vidē – tas ir spļāviens sejā Ukrainas tautai un Ukrainas kultūras darbiniekiem, kuri nemitīgi pieprasa kara apstākļos pārtraukt saistības ar Krievijas kultūru." Tikmēr vairāki ievērojami Latvijas mākslinieki – Maija Kurševa, Amanda Ziemele, Armands Zelčs un Ēriks Božis – ir atteikušies no dalības biennālē. Māksliniece Maija Kurševa, daloties ar savu lēmumu, pauž: "2022. gada martā pēc diskusijām ar kuratoru, biennāles komandu un vairākiem Latvijas māksliniekiem es atsaucu savu dalību RIBOCA3. Aicināju biennāles komandu būt atklātiem, informēt visus iesaistītos par biennāles finansējumu un atcelt pasākumu. Laikā, kad krievijas pilsoņi spīdzina un nogalina ukraiņus, ar bumbām nolīdzina no zemes pilsētas, ciemus un mājas, es nevaru pieņemt krievijas miljonāru naudu mākslas darbu radīšanai. Šobrīd svarīgākais ir Ukrainas uzvara un krievijas impērijas atbruņošana. Aicinu visus tajā piedalīties." [4]
SUPERFLEX, We Are All In The Same Boat, 2018
Kultūras ministrs Nauris Puntulis, kas pamatā neatbalsta Krievijas maigās varas izpausmes, tomēr publiski vilcinās izteikt aicinājumu nepatērēt Krievijas kultūras produktus (un arī nosodīt sava partijas biedra Egila Helmaņa saiknes ar Pjotru Avenu), pauž vienu noderīgu atziņu – "tai ir jābūt kolektīva izvēlei" [9]. Ar vides kolektīvo spēku ir iespējams novērst kompromisu formātus un ieviest Latvijas kultūrpolitikai pieņemamu mākslas festivālu. Pierādījums, ka šāds ētiski nesarežģīts un kvalitatīvs starptautisks notikums ir iespējams, ir Rīgas Starptautiskais kinofestivāls. RIGA IFF direktore Liene Treimane dalās ar savu viedokli: "Domājot par RIBOCAs norisēm Latvijā, tostarp arī par šīs organizācijas veidoto sociālās iniciatīvas centru "Common Ground", es personīgi izvēlos neanalizēt biennāles dibinātāju un vadītāju privāto vai kolektīvo motivāciju. Svarīgāk šķiet vērtēt to, kā pret šādām iniciatīvām attiecamies mēs – valsts, pilsēta, kultūras vides veidotāji, sabiedrība. Vai piešķiram nozīmi konkrētās organizācijas izcelsmei, finansējuma avotiem, pagātnes darījumiem, šodienas rīcībā skaidri saskatāmiem kompromisiem un aizplīvurotai, plakātiskos argumentos balstītai publiskai retorikai? Vai tomēr izvēlamies patīkamāku, it kā iedvesmojošāku ceļu, priecājoties par iespējām, ko mums paver šī šķietami no gaisa nokritusī dāvana vietējā kultūras vidē līdz šim vēl nepieredzēta apjoma privātu investīciju veidolā. Vai esam gatavi koriģēt savu uztveri un pielāgot savu rīcību, lai iekļautos grupā, kurai vēlamies piederēt? Vai vienkārši izvēlamies par to nedomāt? Esmu pārliecināta, ka mūsu valsts kultūras politikas veidotāju rīcībā vēl ir virkne neizmantotu instrumentu, lai mērķtiecīgi attīstītu starptautisku mākslas norišu kvalitāti un vērienu Latvijā, neizmantojot ar Krieviju saistītu finansējumu kā atspēriena punktu. Tālredzīgi un drosmīgi atbalsta mehānismi kultūrai valsts un pilsētas līmenī, kā arī atbildīgi izvēlēti ārvalstu sadarbības partneri stiprinās ne vien Latvijas vietu starptautiskajā arēnā, bet arī vietējo mākslinieku, kuratoru un rīkotāju mugurkaulus."
Nesenajā sarunā ar Tomu Treibergu biennāles vadība kritizēja vietējos kultūras pārstāvjus par Rīgas biennāles apvainošanu, dialoga neveidošanu un intereses trūkumu par saturu. Jāiebilst, ka mākslas darbinieku atklāti paustā kritika par minētajiem problēmjautājumiem nav nomelnošana, bet gan tieši dialoga veicināšana. Savukārt šī procesa novēršana parasti tiek saukta par cenzūru. RIBOCA iepriekšējos gados nav pievērsusies "Rīgas unikālajam fiziskās, sociālās un vēsturiskās telpas reljefam" [10] un nav īpaši iedziļinājusies vietējā mākslas ainā, kā to solās darīt tagad. Tāpēc tie ir nevis personiski uzbrukumi, bet gan pamatoti jautājumi. Pievēršoties konkrēti biennāles saturam, kas, atsaucoties uz Agniju Mirgorodsku, vietējiem profesionāļiem "neinteresē" [11], – šogad būs skatāma "pārstrādāta" iepriekš iecerētā programma vācu kuratora Renē Bloka vadībā. Sadarbojoties ar Dānijā bāzēto kolektīvu "Superflex", biennāle iedvesīs tajā "pašreizējam brīdim labāk piemērotu" mākslas veltījumu, komentē Bloks. Jāatzīst, ka ir grūti neizvaicāt šo pašizsludināto piemērotību laiktelpai – vai tās atbilstības trūkumu. Diemžēl Ukrainas mākslas radošie spēki nav pieaicināti ieņemt kuratoriālas lomas "pārdomātajā" programmas vadībā, bet valdes locekļi neiedomājās šogad godprātīgi atkāpties no vietām savos cienījamajos amatos.
Uz šī fona es aicinu RIBOCAs pārstāvjus pašus patrenēties sevis ierosinātajos "cieņas vingrinājumos". Viesojoties postkoloniālā reģionā, konkrētu finansiālu saišu pārraušana ir tikai pirmais solis, un patiesie žesti slēpjas izpratnes izkopšanā, kas sniedzas tālāk par ārējo fasādi. Šī diskusija patiesībā nav par finansējumu, bet gan par smalkjūtību. Rīgas biennāle ir izgāzusies mēģinājumā paust solidaritāti ar nesavtīgiem žestiem, bet neskopojusies ar imperiālistiskiem izteikumiem un aizvainojumiem mākslas profesionāļiem, kas veltījuši savu karjeru vietējās mākslas vides veidošanai. Apzinoties savu komplicēto profilu un patiesi izrādot solidaritāti Ukrainas kultūrai – smalkjūtīgi būtu nodot savas vadības sviras, Renē Bloka vārdiem, "pašreizējam brīdim labāk piemērotiem" kandidātiem.
[1] Atsauce uz RIBOCA3 sākotnējo nosaukumu "Cieņas vingrinājumi".
[2] 2016. gada 19. augustā slēgtajā līgumā atrodami pieci paraksti – pašas komisāres Agnijas Mirgorodskas un viņas tēva Genādija Mirgorodska līdzās trim Krievijas uzņēmējiem – Aleksandram Gafinam, Emelianam Zaharovam un Suļevam Sepikam.
[3] Gatavojot šo rakstu, uzrunāju vairākas kultūras darbinieces ar lūgumu dalīties ar rakstiskiem viedokļiem, t.sk. mākslas zinātnieci Santu Hiršu, kuratori Maiju Rudovsku, RIGA IFF direktori Lieni Treimani un mākslinieci Maiju Kurševu.
[4] Rīgas dome stingri izvairījās atbildēt uz e-pastā uzdoto jautājumu par biennāles norises ētiskumu, savukārt telpu piešķiršanu RIBOCAi komentē tikai ar faktu, ka "rātsnamā ar Rīgas domes atbalstu radīts atbalsta centrs "Rīgas sirds", kuru izveidojusi sabiedriskā labuma organizācija "Tavi draugi" un tajā darbojas vairākas biedrības, lai sniegtu atbalstu un palīdzību ukraiņiem".
[5] Agnija Mirgorodska intervijā izsakās: "Mēs neskrienam pakaļ trendiem, bet gan respektējam lokalitāti, kurā mēs darbojamies un dodam iespēju māksliniekiem eksperimentēt, nodrošinot labākos apstākļus." Pieejams: https://contemporarylynx.co.uk/respect-locality-instead-of-chasing-trends
[6] Hirša, S. Mākslas kāzu un bēru salons. Satori, 2018. Pieejams: https://satori.lv/article/makslas-kazu-un-beru-salons
[7] Djegot, Jekaterina. A Text That Should Never Have Been Written? Eflux, 2014.
[8] Raksta tapšanas laikā sazinājos ar Rīgas domes pārstāvjiem, uzdodot jautājumu: "Kāda ir Rīgas mēra Mārtiņa Staķa un Rīgas domes nostāja saistībā ar Krievijas pilsoņu organizēto un finansēto RIBOCAs atgriešanos Latvijā aktīva Krievijas–Ukrainas kara laikā? Vai jūs šo notikumu redzat kā ētiski problemātisku dotajos apstākļos vai tomēr pretēji – jūs biennāles norisi atbalstāt un kādēļ?"
[9] Vērtējot, vai šobrīd māksliniekiem būtu jāpiedāvā skatītājiem un klausītājiem arī Krievijas kultūras produkti, sarunā ar LSM, ministrs skaidroja, ka tai būtu jābūt kolektīva izvēlei: "Šāds politisks aicinājums [māksliniekiem neizmantot Krievijas kultūras produktus] no manas puses būtu gauži nepareiza rīcība. Šis ir jautājums, kas būtu jālemj katram pašam. Katras institūcijas vadītājam. Un vienīgais, uz ko es ceru, ka katras institūcijas vadītājs, šo jautājumu lemjot, to pārrunā ar savu kolektīvu un noskaidro kolektīva viedokli." Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/16.04.2023-puntulis-helmanis-nekad-neatklas-patiesos-iemeslus-kapec-vins-ir-kludijies-tiekoties-ar-avenu.a504878/
[10] Toms Treibergs intervijas sākumā raksta: "Vairāk nekā puse no pamatizstādē apskatāmajiem darbiem būs jauni pasūtījumi, kas veidoti, reaģējot uz Rīgas unikālo fiziskās, sociālās un vēsturiskās telpas reljefu."
[11] Turpat.
2