Ilustrācijas: Guna Poga
 
Ar bērniem
16.12.2020

Emī un Rū. Robota sirds

Komentē
0
Saglabā

Fragments no Ievas Melgalves un Elizabetes Lukšo-Ražinskas grāmatas bērniem "Emī un Rū. Robota sirds"

Prologs

Virrrr… Pīp-pīp? Dūp!

Pamestu bēniņu puskrēslā uz sienām un šūpuļkrēsliem krīt gaisma — te spokaini zila, te ledaini zaļa... Šeit ir atdzīvojies kaut kas pavisam dīvains!

Tas vēl ļoti daudz nezina par sevi un par šo pasauli. Tas ļoti daudz arī nezina par cilvēkiem.

Tomēr līdzšinējie dati liecina, ka šajā pasaulē daudz kas notiek pavisam nepareizi.

Tāpat līdzšinējie dati liecina, ka mēģinājumi vienpersoniski salabot pasauli noved tikai putekļainos, visu aizmirstos bēniņos… Viņam ir nepieciešami palīgi!

Nepareiza piegāde

Da-dākš! Klusumu laboratorijā pārtrauca kāds troksnis, un Emīlija Čimpiņa atrāva aci no mikroskopa. Nez no kurienes uz viņas darba galda bija uzradusies kaste. Pelēka vidēja izmēra kaste. Emīlija izņēma austiņas un aizdomīgi to uzlūkoja.

— Kāds gaida sūtījumu? — Emīlija jautāja pārējiem, bet saprata, ka visi jau ir aizgājuši mājās un laboratorijā viņa ir palikusi viena. — It kā ne. Un man tas noteikti nav, — viņa secināja, aplūkojot uz kastes norādīto adresi:

EMĪLIJA KĀJIŅA
MĀKOŅU IELA 14–11
RĪGA, LV–1013

Emīlija zināja, ka svešus sūtījumus vērt vaļā nevajadzētu, bet tā bija vienīgā iespēja, kā noskaidrot kaut ko vairāk par mīklaino kasti. Viņa nocēla vāku, izņēma tur iekšā esošo objektu un to domīgi aplūkoja.

— Kam ir vajadzīga viena kurpe? — Emīlija nobrīnījās par kastes savādo saturu: lielu, vecmodīgu brūnas krāsas sieviešu kurpi. Turklāt vienu!

— Varbūt kāds vienkājains cilvēks tagad ir palicis bez kurpes? — pat ja tas varētu šķist smieklīgi, Emīlija centās apsvērt visus iespējamos šī neparastā sūtījuma izskaidrojumus. Bet nē, tas nelikās ticami.

— Vai varbūt te ir kāds noslēpums, kas tūlīt pat jāatrisina! — iedomājās Emīlija, un šī doma viņu iepriecināja. Kā topošā zinātniece viņa bija iemācījusies divas lietas: pirmkārt, izskaidrot var visu; otrkārt, lai atrastu pareizo atbildi, tā ir jāmeklē! Un kurš gan cits to meklēs, ja ne viņa? Kā liecināja kolēģu tukšie krēsli, darba diena jau bija beigusies, tāpēc uzkavēties nebija iemesla. Emīlija vilka jaku un vēlreiz aplūkoja uz kastes uzrakstīto adresi. Viņa nekad nebija dzirdējusi par tādu Mākoņu ielu. Jocīgi. Tomēr, paskatoties kartē, šo mazo, pilsētas nomalē paslēpušos ieliņu viņa atrada visai ātri. Nevarētu teikt, ka tā bija pa ceļam uz mājām, bet neliels izbrauciens ar riteni nekad nenāk par ļaunu, it sevišķi, ja tas palīdz atrisināt kādu noslēpumu.

Emīlija uzvilka ķiveri, kurpju kasti ielika divriteņa groziņā un sāka mīties uz ziemeļrietumiem. Bija silta un saulaina diena, taču stiprais pretvējš ceļu līdz Mākoņu ielai padarīja krietni grūtāku, nekā varētu šķist. Tomēr grūtību pārvarēšana Emīlijai nekad nebija sagādājusi problēmas. Garāmslīdošās augstceltnes nomainīja zemākas koka mājas, bet pēcāk — neomulīgi betona mūri. Varbūt Emīlija ir apmaldījusies? Tas būtu dīvaini, jo Emīlija nemēdza apmaldīties. Uzmetusi aci kartei, viņa pārliecinājās, ka vēl aizvien dodas pareizajā virzienā un tieši šobrīd ir uzbraukusi uz Mākoņu ielas. Šeit tiešām mākoņu bija vairāk nekā pilsētas centrā, bija kļuvis vēsāks, un Emīlijai uzmetās zosāda. Uz ielas nebija ne mašīnu, ne riteņbraucēju un pat ne cilvēku. Savādi. Tālumā Emīlija ieraudzīja pāris ēku. Vienai no tām vajadzētu būt īstajai.

Emīlija pieripinājās pie pirmās mājas, un patiešām uz tās viņa ieraudzīja numuru "14". Tā neizskatījās gluži pēc dzīvojamās mājas, bet pie tās stāvēja soliņš un grābeklis. Tas liecināja, ka te kāds, iespējams, dzīvo — nu, vai vismaz strādā. Emīlija atstutēja riteni pret mājas stūri, novilka ķiveri, paņēma no groziņa kasti un devās cauri pagalmam uz ieejas durvīm. Pagalms atgādināja džungļus — ne jau Āfrikas džungļus (tos Emīlija bija redzējusi tikai filmās), bet tos džungļus, kuri bija Emīlijas laukos un kuros bērnībā viņai tik ļoti patika celt štābiņus un spēlēties kopā ar brāli un māsām. Brienot pa aizaugušo taciņu, viņa pamanīja, ka pirmā stāva logi ir tik zemi, ka caur tiem varētu ielūkoties istabās, tomēr tie bija tumši. Turklāt tiem priekšā bija restes. Nonākusi pie ieejas durvīm, Emīlija uz brīdi apstājās. Vai viņa maz drīkst tā vienkārši iet iekšā svešajā ēkā? Viņa paraustīja rokturi un saprata, ka durvis nav aizslēgtas. Ja nedrīkstētu iet iekšā, tad jau tās nevarētu atvērt, vai ne? Emīlija attaisīja durvis, un viņai pavērās skats uz putekļaini pelēku kāpņu telpu. Viņa uzkāpa pāris pakāpienu, kreisajā pusē bija durvis. Varbūt tas ir 11. dzīvoklis? Viņa piegāja tuvāk. Uz durvīm bija rakstīts "1", nevis "11". Citu durvju blakus nebija, tikai kāpnes.

Ja šeit ir "1", tad vienpadsmitajam noteikti būtu jābūt kādā no nākamajiem stāviem. Emīlija kāpa augstāk un augstāk, tomēr numuru "11" nekur nemanīja, līdz beidzot viņa tika līdz bēniņu stāvam, kur ieraudzīja puspavērtas durvis. No tām nāca omulīga gaisma. Lai gan numura uz durvīm nebija, varbūt tur būs kāds, kas zinās kaut ko vairāk par šo māju un varēs pateikt, kur ir 11. dzīvoklis? Emīlija piesardzīgi iegāja iekšā pa durvīm. Pēc bēniņiem gan tie neizskatījās, drīzāk pēc istabas, kurā dzīvo bērns vai jaunietis. Rakstāmgalds, tāfele, divritenis, ģitāra, šūpuļtīkli… Tajā brīdī viņa kaut ko sadzirdēja — tikai nevis istabā, bet gan kāpņu telpā. Bija skaidri dzirdams, ka lieliem soļiem kāds steidzas augšup. Pati nesaprazdama, kas, ko un kāpēc, viņa ar visu kurpju kasti rokās iemetās dziļāk bēniņu istabā, paslēpās aiz stūra un gaidīja. Kas notiks tālāk?

*

— Sveiks, draudziņ!

Rūdis Rimpiņš nolika malā tikko pagatavoto kapučīno, lai pievērstos jaunajam kafejnīcas klientam. Tas bija suns! Un zobos viņš turēja… kurpi! Rūdis bija dzirdējis, ka suņi var pienest saimniekam čības, bet kurpes...? Un kur bija viņa saimnieks?

Suns nolika kurpi zemē un jautājoši paskatījās uz Rūdi. Tad, Rūdim par lielu pārsteigumu, piemiedza ar aci un izskrēja ārā.

— Tu gribi, lai es tev sekoju? — Rūdis precizēja. Atgadījums bija tik dīvains, ka viņam nemaz nešķita savādi sarunāties ar suni. Kur nu vēl tam sekot!

Viņš izskrēja no kafejnīcas, tad apķēries atgriezās, paņēma kurpi un joza pakaļ savādajam sunim. Steigā Rūdis pat aizmirsa savu skrituļdēli! Turklāt nevarēja nemaz zināt, pa kādiem ceļiem savādais ceļabiedrs viņu vedīs.

Un, patiešām, lai arī Rūdim bija licies, ka Rīgu viņš pazīst gana labi, suns tajā orientējās vēl labāk — izveda puisi zem patiltēm, ļepatoja pāri gājēju pārejām (vienmēr pie zaļās gaismas, jo tas acīmredzami bija neparasti saprātīgs suns) un beidzot nonāca pie savādas mājas, kas šķita gandrīz vai pamesta. Pirmā stāva logus sargāja restes, un pāri pusaizaugušam pagalmam taciņa veda uz neuzkrītošām, tumšpelēkām durvīm, kas tajā brīdī bija pusvirus. Suns šķita kā ūdenī iekritis. Rūdis pāris reižu pasvilpa, bet ceļabiedrs neuzradās. Lai arī vieta likās pamesta, puisim bija tāda sajūta, it kā viņu kāds vērotu... Viņš noskurinājās un iegāja pa pusvirus durvīm.

Nemīlīgas dzīvokļa durvis un tikpat nemīlīga kāpņu telpa... Šeit suņa nebija, un klauvēt nez kāpēc negribējās. Rūdis nemierīgu sirdi kāpa augšā, līdz nonāca bēniņos. Tie izskatījās gaiši un saulaini, un vienīgās durvis — draudzīgi baltas — bija atvērtas.

— Hallo? — Rūdis iejautājās un gāja iekšā. — Vai te kāds ir?

Neviena, šķiet, nebija, un viņš sajutās pavisam neveikli.

— Un kas tu esi? — pēkšņi aiz muguras atskanēja balss, un Rūdis satrūkās, it kā būtu pieķerts nedarbos.

Balss īpašniece šķita apmēram Rūda vecumā, bet izskatījās tik nopietna, ka puisis saminstinājās. Ja viņam būtu vecākā māsa, tad viņa varbūt izskatītos tieši tāda: tumšmataina, spoži zaļām acīm un ļoti stingru sejas izteiksmi.

— Kad ienāk telpā, vispirms ir jāpieklauvē un jānoslauka kājas, — viņa paskaidroja. Rūdis paklausīja. Ne jau nu tādēļ, ka vienmēr darītu, ko viņam liek, bet tādēļ, ka nojauta — ar šo būtni labāk nestrīdēties.
— Es esmu Rūdis, — viņš pasteidzās pateikt, pirms bija saņēmis pārmetumus par to, ka nenosauc vārdu pirmais. — Es atnesu šo te.
— Man jau ir. — Viņa atvēra kasti, ko turēja rokās, un parādīja otru kurpi. Tieši tādu pašu. — Es esmu Emīlija.
— Ja tev ir otra, tad tev vajag pirmo kurpi.
— Nē, tās nav manas.

Un patiešām, viņa taču nekad nevalkātu tik lielus un nepievilcīgus apavus! Abi ātri izstāstīja, kā ir šeit nonākuši. Bet kā gan tas varētu palīdzēt atrisināt kurpju noslēpumu? Viņi kopā sāka pētīt bēniņus, un tad...

— Sveiki, Emīlija un Rūdi! — atskanēja savāda, mehāniska balss.

Abi satrūkās. Uz galda noliktā šķietami nevainīgā metāla kastīte bija iespīdējusies — tagad tās sānus klāja savādi simboli, bet no priekšas izslīdēja neliela, apaļa platforma. Un uz tās parādījās kaut kas pavisam negaidīts: no gaismas taisīts robots! Rūdis zināja, kā tādus gaisā veidotus attēlus sauc, bet nupat bija tā satrūcies, ka īstais vārds pavisam aizmirsās.

— Kas tu tāds? — viņš noprasīja.
— Tu neizskaties pēc kāda, kas valkātu kurpes, — Emīlija piezīmēja.
— Jā, tā ir.

Emīlija, šķiet, ar šo mīklaino atbildi nebija mierā.

— Es darba dienā labprātāk strādāju, nevis šķetinu kaut kādus noslēpumus.
— Es gan labprāt šķetinu visādus noslēpumus! — Rūdis iebilda. Šī bija interesantākā diena, kādu viņš bija piedzīvojis visas nedēļas garumā!
— Nu es jau arī, — Emīlija neatpalika. — Bet tikai tad, ja zinu, kā tas viss beidzas!
— Bet tad jau tas nav nekāds noslēpums! — Rūdis iebilda. Emīlija viņam sāka atgādināt tās klasesbiedrenes, kas stundās vienmēr cēla roku, lai atbildētu, kamēr viņš pats lielākoties zīmēja kladē citplanētiešus.

Pa to laiku savādais robots skaidroja, kas noticis. Izrādās, kurpes patiešām bija nomaldījušās un piegādātas nepareizi — uz bēniņiem. Īpašnieks tagad tās noteikti meklē... Un bēniņu saimnieks nepavisam negribēja, lai kāds atklāj viņa atrašanās vietu.

— Man nepieciešama jūsu palīdzība, — viņš teica.
— Saki, kas jādara! Mēs palīdzēsim! — Rūdis iesaucās.
— Paga, paga! — Emīlija pievērsās robotam. — Kas tu esi?
— Es esmu Pasaules Labklājības Uzturēšanas Ierīce. Saīsināti: PaLaUzIs. Es novēroju apkārt notiekošo un izdaru secinājumus. Bet, lai kaut ko mainītu un uzlabotu, man ir nepieciešami slepenie palīgi. Tādi kā jūs!
— Redzi? Viņš ir labais!
— Tas ir tas, ko viņš saka, — Emīlija kļuva ar katru mirkli aizdomīgāka.
— Darīsim tā, — robots ierosināja. — Palīdziet man šo vienu reizi, un tad varēsiet izlemt, vai nekad šeit vairs neatgriezties vai kļūt par maniem slepenajiem palīgiem un veikt manis dotos uzdevumus pasaules labklājības uzturēšanas nolūkos.
— Nu, ko saki? — Rūdis jutās tā, it kā visu mūžu būtu gaidījis šo iespēju.
— Nu, it kā pat izklausās loģiski, — Emīlija novilka. — Var jau pamēģināt.
— Man jāatgādina, ka mūsu darbība jātur slepenībā, — Palauzis turpināja. — Man ir radušās aizdomas, ka tieku novērots.

Emīlija apgalvoja, ka nevienu pa ceļam neesot redzējusi. Kad robots ierunājās par sētnieci, Rūdis atminējās, ka pirmajā stāvā pie durvīm ir redzējis slotu… Labi, ka tā sētniece viņu nebija pamanījusi! Rūdim bija nelāgas atmiņas no bērnības, kad viņa mājas sētniece mūždien atrada, kam piesieties — te viņam kurpes bija netīras, te mati par garu —, un tad, ja Rūdis neko nebija nodarījis, viņš izskatījās "aizdomīgi kārtīgs". Toreiz viņš bija labi iemācījies slēpties no cilvēkiem un bija pārliecināts, ka drīz vien šī prasme lieliski noderēs.

Emī un Rū nupat bija kļuvuši par īstas slepenās aģentūras biedriem! Viņi pat izdomāja nosaukumu, ko veidoja abu uzvārdi: Emīlijas Čimpiņas uzvārds bija pirmais, bet Rūda Rimpiņa uzvārds — otrais. Čimpiņ-Rimpiņ aģentūra! Kopā tas izklausījās daudz nopietnāk nekā atsevišķi. Un viņiem bija arī pašiem savas saziņas ierīces — kā īstiem slepenajiem aģentiem: šķietami parasti pulksteņi, pa kuriem viņi varēja izsaukt gan viens otru, gan Palauzi!

— Jūsu pirmais uzdevums: noskaidrot, kam patiesībā pieder šīs kurpes! — robots paziņoja un nozuda atpakaļ savā ierīcē. Viņu pirmais kopīgais darbs bija sācies!

Tēmas

I. Melgalve un E. Lukšo-Ražinska

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!