Komentārs
17.02.2020

Daži kilogrami zinātnes

Komentē
0
Saglabā

Pirms vairākiem gadiem lasīju kādu tekstu par grāmatām, kas iesietas cilvēka ādā. Nav brīnums, ka neatceros, kāds bija šo grāmatu saturs, toties īpatnējais vizuālais noformējums prātā palicis gan. Nedaudz līdzīgi ir ar grāmatām, kuru apjoms pārsniedz, nu, teiksim, 500 lappuses. Mēs uzreiz novērtējam, ka mūsu priekšā ir "baigais ķieģelis", un tas var izraisīt atšķirīgas emocijas – vai nu izdevuma tūlītēju nostumšanu malā, jo "kurš tādu var izlasīt", vai arī, ja runa ir par zinātniska satura izdevumu, pieļāvumu, ka tik milzonīgs apjoms garantē arī iespēju iegūt maksimāli pilnīgu priekšstatu par kādu tēmu.

Un tā pērnā gada nogalē pašmāju humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvji, sadarbojoties ar LU Akadēmisko apgādu, lasītāja priekšā nolika vienu šādu 800 lappušu biezu milzeni – "Latvija: kultūru migrācija". Ja mēs paliekam pie nedaudz nenopietni formulētā modeļa "jo biezāka grāmata, jo vairāk tajā informācijas", lasītājs varētu pieņemt, ka, lasot šo sējumu, viņš būs izlasījis kaut ko enciklopēdijai līdzīgu.

Pirmkārt, izlasīt monogrāfiju "Latvija: kultūru migrācija" es iesaku. Otrkārt, ir vērts paturēt prātā dažādas lielformāta darbu īpatnības.

Ir "ķieģeļi", kuru pamatā nav vienotas tēmas – tāda nav iecerēta, un tādēļ to velti meklēt. Labs piemērs ir Daugavpils Universitātes ikgadējais Vēstures katedras zinātnisko rakstu krājums "Vēsture: avoti un cilvēki". Tas lasāms internetā, apjoms parasti pārsniedz 300 lappuses, un nosaukums vien jau vedina domāt, ka zinātniski raksti būs par "visu ko". Piemēram, jaunākajā, šogad publicētajā izlaidumā man interesantas likās publikācijas par to, kā Vitebskā 1924. gada janvārī tika sērots par Ļeņina nāvi (priekšlikums pārdēvēt Maskavu par Ļeņingradu vien ir ko vērts), un par to, kā Krievija 1927. gada 20.–21. janvāra naktī Valmierā iereibuša Latvijas armijas leitnanta izdarības centās uzdot par fašistisko apvērsumu. Tematiskas saistības starp abiem tekstiem nekādas, turklāt kādam citam lasītājam noderīgākas šķitīs publikācijas par mariāņu kongregāciju Latvijā vai par Staņislavu Kambalu. Šis būtu viens, nosacīti apzīmējot, žanrs.

Vēl ir tādi sējumi, kas tapuši, apkopojot puslīdz kopīgam tēmu lokam veltītus zinātniskus tekstus. Te kā hronoloģiski tuvāko piemēru var minēt Latvijas Nacionālās bibliotēkas izdoto grāmatu "Viduslaiku Livonija un tās vēsturiskais mantojums" (trīspadsmit autoru krājums, kas izdots pērnā gada nogalē un lasītāju rīcībā nonāca šā gada janvārī). Potenciālais lasītājs pieņem, ka, lasot šo krājumu, viņš iegūs plašu un pilnvērtīgu priekšstatu par viduslaiku Livoniju. Es negribētu garantēt šādu iespēju, bet grāmatu izlasīt rekomendēju. Vienlaikus jāpiezīmē, ka autoru, starp kuriem ir ārvalstu speciālisti, kopdarbam, manuprāt, piemīt vēl kāda īpatnība. Ārvalstu autoram ir mazāk jārēķinās ar kolēģiem, un viņš ir "brīvāks", jo var atļauties mazāk kautrīgi iepazīstināt ar savām hipotēzēm un pārdomām. Piemēram, ir ļoti atspirdzinoši lasīt Jana Rīdigera viedokli: "Vai tie, kas ieradās Daugavas lejtecē 1201. gadā, jebkādā ziņā bija "vācieši"? Manā ieskatā, nebija un nevarēja būt. Pirmkārt, jau Baltijas dienvidrietumos mītošie ļaudis nebija "vācieši" [..] tie bija nesen kolonizētie sakši, pārsvarā no Ziemeļu Albingas (Ziemeļelbes) plašajiem tīreļiem, kas stiepjas pāri zemienei no Zeiderzē līča līdz Vartas un Notecas upju sistēmai, kuri pirms vienas vai divām paaudzēm bija piedzīvojuši tieši to, ko tobrīd piedzīvoja livonieši, somi un pomerānieši." [1] Vai Karstena Jānkes secinājumu: "Katrā ziņā 13. gadsimta sākumā vēl nebūt nebija skaidrs, vai Livonijas integrācija notiks sakšu vai skandināvu zīmē." [2] Cits skatu punkts, brīnišķīgi – bez ironijas. Vienkārši ārvalstu autora statuss pašsaprotami paredz "skatu no malas" un tātad primāri – iespēju pateikt savu sakāmo, daudz nerēķinoties (atbalstu!) ar to, kā sakāmais ieguļas lokālajā pētniecības tradīciju kontekstā. Pavisam prasti izsakoties: atbraucu, nolasīju referātu vai nopublicēju rakstu, aizbraucu.

Visbeidzot ir modelis, kur "ķieģeli" konstruē pašmāju autoru kolektīvs, un tas nozīmē, ka autoram, kurš izšķiras par kāda subjektīvāka viedokļa paušanu, jārēķinās, ka viedokļa vērtētāji un, iespējams, kritizētāji viņam ir un būs visapkārt ikdienā. Es negribētu teikt, ka šī apziņa aktivizē pašcenzūru un vēlmi labāk "neizlēkt". Ja lasām Latvijas vēsturnieku II kongresa materiālus, kas pavisam nesen iznāca grāmatas formā ("Vēstures zinātne Latvijā – 27 gadi pēc neatkarības atjaunošanas. Joprojām krustcelēs?"), redzam, ka no debatēm kopiena nevairās. Tajā pašā laikā skaidrs – ja "ķieģeļa" mērķis ir tik ambiciozs (aprakstīt kultūru mijiedarbību valodā, dejā, literatūrā, filozofijā utt.), tad autors var justies spiests pirmkārt un galvenokārt izklāstīt faktoloģiju par viņam atvēlēto tēmu, savas hipotēzes paturot pie sevis. Tas nav pārmetums vai pasmīnēšana. Jautājums ir cits: ar ko var rēķināties lasītājs, paņemot rokā izdevumu "Latvija: kultūru migrācija",– ar faktu izklāstu vai ar šo faktu interpretāciju? Piemēram, man kā lasītājam ar vāju priekšstatu par valodniecību visvairāk noder faktu izklāsts, bet kādam šīs tēmas ekspertam varbūt nav interesanti lasīt to, ko viņš jau zina, bet gan, smalki sakot, iepazīt konceptualizāciju.

Kopumā šķiet, ka "Latvija: kultūru migrācija" nodrošina līdzsvaru starp abām šīm lasītāja pozīcijām. Par faktu izklāstu meklējoša lasītāja iespējamo apmierinātību vai neapmierinātību neizteikšos – ej nu zini, ar kādu iepriekšējās sagatavotības līmeni lasītājs "ķieģeli" atšķir. Par interpretāciju aspektu teikšu nedaudz izvairīgi – jā, tāds arī ir. Daži piemēri. "Jezuītu izglītības sistēmas pamatā bija nevis piespiešana, bet gan sacensība starp skolniekiem [..] Jezuītu skolās darbojās arī kori un teātra pulciņi, kuru repertuārā iekļāva lugas par Bībeles un vēsturiskām tēmām. [..] Tādējādi jezuītu skolu darbība Latvijas teritorijā veicināja ne tikai katolicisma un tam būtisko kristīgo ideju izplatību, bet lika pamatus arī teātra un koru kultūras attīstībai." [3] Un vēl: "Var dažādi interpretēt, kāpēc tik piesardzīgi latviešu tautasdziesmas tiek salīdzinātas ar citu tautu dziesmām – varbūt baidāmies pazaudēt latviešu identitātei tik svarīgo mītu par šo tautasdziesmu unikalitāti un nepārtulkojamību? Pētījumi un citu tautu dziesmu publicējumi apliecina, ka arī latviešu tautasdziesmās ir daudz internacionālu motīvu – gan poētiskā, gan saturiskā ziņā, gan saistībā ar konkrētiem rituāliem un ieražām. Un ir daudz, iespējams, senu kopīgu elementu." [4]

Es labprāt redzētu turpinājumu šai interpretāciju daļai. Reizēm kultūru pārneses procesā kāda no ārvalstīm ienākusi filozofiska vai reliģiska konstrukcija vai, piemēram, citzemju rakstnieka vai mākslinieka darbi tiek interpretēti konkrētā veidā, bet pēc kāda laika nāk ļaudis, kuri apgalvo, ka līdzšinējā interpretācija ir nepareiza, bet pareiza ir, lūk, cita. Tas, kā mēs dažādos laikos saprotam vienus un tos pašus autorus, notikumus, apgalvojumus, ir trakoti interesanta tēma. Nepateikšu neko jaunu, piezīmējot vien to, ka kultūru migrācijas aspektā arī 21. gadsimta pirmās desmitgades bijušas intensīvas, atšķirīgas no iepriekšējām un atsevišķu pētījumu vērtas.

Jebkurā gadījumā vairumam no mums, mani ieskaitot, raksturīgo piesardzīgo attieksmi pret grāmatām–"ķieģeļiem" dažreiz ir vērts pārvarēt.

 

[1] Rīdigers, Jans. Livonija un pasaule 21. gadsimtā. No: Viduslaiku Livonija un tās vēsturiskais mantojums. LNB, 2019. 234. lpp.
[2] Jānke, Karstens. Livonija no skandināvu un  Hanzas perspektīvas. Kontakti Baltijas jūras telpā viduslaikos. No: Viduslaiku Livonija un tās vēsturiskais mantojums. LNB, 2019. 78. lpp.
[3] Krūmiņa-Koņkova, Solveiga. Reliģisko ideju migrācija: daži gadījumi. No: Latvija: kultūru migrācija. LU Akadēmiskais apgāds, 2019. 168. lpp.
[4] Pakalns, Guntis. Latviešu folklora un folkloristika kultūru migrācijas kontekstā. No: Latvija: kultūru migrācija. LU Akadēmiskais apgāds, 2019. 505. lpp.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!