Pateicība

Par Abāsa Hidera grāmatu "Pļauka", apgāds "Harro von Hirschheydt", 2017

Nevis pateicība, bet gan pļauka – nav jābrīnās, ka, iznākot 2016. gada pašā sākumā (uzreiz pēc Ķelnes Jaungada haosa), irākiešu izcelsmes vācu rakstnieka Abāsa Hidera "bēgļu romāns" precīzi sabalsojās ar sabiedrības satraukumu. Migrācijas krīzes uzkarsētajā gaisotnē tas tūlīt ieguva savu īpašu nokrāsu, pastiprinātu publikas interesi un arī kritiķu ievērību. Tā apstākļi labvēlīgi iespaidoja grāmatas mārketingu un atnesa autoram vairākas balvas (ievērojamākā no tām ir Adelberta fon Šamiso 2017. gada balva), tomēr romāns pretēji gaidītajam nesagādā šoku, un tas ir gan labi, gan varbūt arī slikti. Labi ir tas, ka, neskatoties uz stilistiskajām svārstībām no maigi poētiskā uz filozofiski vispārinošo toņkārtu, pārsvarā darbs piedāvā racionālu un teju vai konspektīvu pārskatu par iespējām, kas sagaida Vācijā ieradušos Tuvo Austrumu bēgli, uzskicējot vairākus bēgļa dzīves attīstības scenāriju modeļus. Te nav vietā ne kliedzoši posta un izmisuma apraksti, ne elpu aizraujošas kriminālās drāmas vai cietsirdīgi noziegumi (kaut gan pieminētie fakti ir daudzsološi, skandalozo raksturu lasītājs var piedomāt pats), drīzāk rakstnieka pamattonis ir viegli ironisks, vismaz skeptisks, autoram identificējoties ar savu varoni Karimu mirklī, kad tas, zaudējot patvēruma meklētāja statusu, spiests pamest Vāciju, bet neredz ceļu atpakaļ uz dzimteni.

Tas, ka gaidītā asuma vietā ir drīzāk rūgti kritiskas pārdomas, izskaidrojams ar romāna tapšanas brīdi un romānā atspoguļoto laiku: romāns rakstīts vairākus gadus pirms 2016. gada, tas atspoguļo bēgļu paaudzi, kuras dzīvi Rietumos vēl sākotnēji nesaistīja 9/11 radītā stigma, lai arī nekāda integrēšanās vācu sabiedrībā varonim nedraud – no iebraucēja viedokļa vācu sabiedrība turas kā cietoksnis, bruņojies ar birokrātijas necaursitamo vairogu, likumdošanas instrumentiem un labklājīgas sabiedrības bezpersonisko un pašpietiekamo funkcionēšanu. Stāsts ir labi konstruēts un mērķtiecīgi skaidrs, lai precīzi izteiktu literatūras poētiskajā valodā loģiski noturīgi būvētas tēzes (no kurām galvenā: bēglim nav kur palikt – ne dzimtenē, ne mītnes zemē, viņš vienmēr ir kustībā). Formāli šāds galvenā varoņa stāvoklis sasaucas ar piedzīvojumu un ceļojumu romānu žanru (sākumā īsi ieskicētais robežpārvarēšanas maratons arī satur tādas pazīmes), kamēr ideoloģisku iemeslu dēļ dēku vietā šeit sagaidām kaut ko citu – sociālu kritiskumu.

Abāsa Hidera stāstnieka talants izpaužas reālistiskā, skaidrā, racionālā redzējumā, ko gan, kā jau minēts, ik pa brīžam pārtrauc romantiskākā vai filozofiskākā noskaņā iecerētas pasāžas, tomēr konstruktivitāti palīdz uzturēt sarunas (dialoga – polemikas) pamatmodelis, kurā ievietots notikumu pārstāsts. Patiesībā gan pirmās personas vēstītājs runā tikai viens pats – jau romāna pirmajās rindiņās viņš piesien savu klausītāju – vienaldzīgu un bargu ierēdni – pie krēsla un aizlīmē tam muti, lai reiz arī "apspiestie spēj runāt". Bet tieši šeit ir arī, manuprāt, darba un ieceres sliktā puse – uzlaužot dominējošo diskursu, ne stāsta varonim, ne autoram nav padomā dialogs, netiek apsvērti pretargumenti, romāns kopumā nemeklē dialogu, tikai uztur apspiesto runu, un darbība nenonāk līdz konfliktam tādā veidā, lai atklātos problēmas sarežģītais un daudzslāņainais raksturs: žēl, ka tā nenotiek, pat ja pieņemam – pretargumentus meklēt rakstnieks licis lasītājam pašam.

Tādējādi, pat ja romāna naratīvs iecerēts tā, ka tas sākas (un zināmā mērā beidzas) ar konflikta situāciju, tas, kā vēlāk izrādās, tikai izlādē pakāpeniski uzkrājušos potenciālas vardarbības sajūtas spriedzi: kopumā Abāsa Hidera "Pļaukā" varmācība ir vairāk latenta, klātesoša, bet lielākoties paliek nenotikusi vai neizpausta, reti izlaužoties atveidotajā plānā. Tēlotais aukstums, sociālais beztiesīgums un kulturālā atsvešinātība drīzāk veido notikumiem tik skarbu un drūmu fonu, ka piešķir teiktajam zināmu varmācības pieskaņu un apsūdzošu toni, tomēr jāatzīst, ka rakstnieks nav uzkurinājis lasītāju ar lētiem uzmanības piesaistīšanas trikiem, bet objektīvi un racionāli modelējis bēgļa ceļu, kuru izgājis arī pats. Tādēļ galvenais romāna panākums ir tas, ka romāns atklāj migrantu motīvu, psiholoģijas un likteņu tipu daudzveidību – autors atklāj veselu migrācijas modeļu laboratoriju, kas Vācijas imigrācijas dienestu objektificēti bezpersoniskā vadībā pārstrādā individuālos sapņus biežāk sastopamajiem mītiem un likumiem atbilstošos diskursos. Tikko parādās personiska attieksme, personificētais bailēs pazūd no skatuves (piemēram, kad imigrants iemīlās kādā darbiniecē) un mēģinājums cietis neveiksmi. Izmisīgo nepieciešamību kaut kā personificēt mītnes zemes iedzimtos varonis it kā galu galā tomēr apmierina, piesienot pie krēsla Šulcas kundzi. Tomēr pat birokrātes uzvārda izvēle liecina par šī akta nosacīto panākumu. Savukārt paradoksālais un neiespējamais, ko šāda bezpersoniska sistēma prasa no cilvēka, novesta līdz kafkiskam absurdam. Neskatoties uz visiem mēģinājumiem "izsisties", imigrants paliek tikai imigrants, pirmais, kuru atlaiž no darba, pirmais, kuru vaino noziegumā, pirmais, kuram prasa dokumentus: tipveida vainīgais uz ielas, uz kuru neattiecas ne izglītība, ne kultūra.

Tipveida cilvēks – acīmredzot tas Karimu attīstītajā Vācijā šokē visvairāk. Jau pirmajā saskarsmē ar t.s. tiesībsargājošajām iestādēm jaunajam irākietim ne vien tiek atņemtas cigaretes un tēva sataupītā, mātes bikšu siksnā iešūtā tīri pieklājīgā naudas summa (ko, kā izrādās, sistēma solīdi iegrāmato kā soda naudu par nelegālu robežas pāriešanu), bet, vēl svarīgāk, savā ziņā viņam tiek atņemts viņa stāsts, viņa personiskā, individuālā dzīve, ciktāl mūsdienīgi demokrātiskā sabiedrībā pieļaujam, ka tās veidotājs ir pats indivīds (kas, starp citu, ir arī cilvēks), kurš jūt, domā, izvēlas, ir pakļauts nejaušībām un atkarīgs no pārējiem savā ģimenē, kopienā, vidē. Nonākot sakārtotas sociālās sistēmas apakšējā galā, varonis piedzīvo to, kā, uzņemoties rūpes par cilvēku, modernā sociālās labklājības valsts reizē atņem viņam daļu individualitātes un rīcībspējas – paglābjot no savas atšķirības letālajām sekām, rūpīgi ierāda katram subjektam, kas deklarējis sevi tās varā, relatīvi šauru iespējamo aktivitāšu zonu noteiktā, strikti nodalītā līmenī (kur, starp citu, deviņdesmito gadu austrumeiropieši var atrast arī savus līdziniekus). Šķiet, tieši šī sevis atdošanas, vienādošanas akta dēļ, kas ir sava veida nodeva jaunajā sociālajā līgumā, ko jaunietis uzņemas, autors grāmatā tik savdabīgi – ķermeniskas deviances formā – izteicis galvenā varoņa migrācijas iemeslu. Tādēļ rakstniekam bijis arī svarīgi uzsvērt, cik ļoti – ģeogrāfiski, kulturāli, sociāli, šķiriski, pēc raksturiem, interesēm, ieceļošanas motīviem un plāniem – atšķiras imigrantu kopienas. Atšķiršanās varai nav vēlama. Tomēr, ja dzimtajā Irākā atšķirīgajam draud fiziskas represijas, kādēļ varonis nedrīkst izrādīt savu ķermeni, tad Vācijas labklājība nāk komplektā ar garīgām represijām, sākot ar paša meliem līdz slēgtajām iespējām attīstīties, domāt un mīlēt – uzspiestā vienādība, iespējams, ir tikai uz laiku, bet arī tas ir strupceļš: viens varoņa likteņa biedrs sajūk prātā, cits pievēršas radikālismam. Birokrātijas un arī sabiedrības acīs visas šīs atšķirības it kā netiek ievērotas resursu taupīguma un efektivitātes dēļ: tādēļ, ka labas pārvaldības pamatā joprojām ir industriālās kārtības pamatpatiesības. Varbūt skats no malas, skats bēgļa acīm, ja turpinām konsekventi skatīties, dziļāk noved pie vardarbības, kas skar jebkuru labklājības aparātā nokļuvušo – no studenta, kas ņem kredītu, līdz pensionāram. Klasificējot pilsoņus un nepilsoņus un garantējot iztikas iespēju minimumu, automātiski tiek dots un ņemts: ne dzīves pasaule, ne jēga, kas saistīta ar individuālajiem mērķiem, guvumiem un vērtībām, patvēruma meklētāja līmeņa spēlētājam nav pieejama. Bet brīvības būtība sociālajā plānā ir tieši nepārtrauktajā refleksijā un diskusijā par tiem un tām. Pārdomas par savu sabiedrību un savu cilvēcību šādā kontekstā varētu būt bēgļu krīzes tā arī īsti vēl nenotikušais, bet aizsāktais pasākums. Visnotaļ nav noliedzams, ka tā izgaismoja plaisas un problēmas sistēmā un vērtībās. Par to lielā mērā arī ir šis romāns, un par to esam pateicību – vai vismaz atzīšanu – bēgļiem parādā. Lai arī pie kā šīs pārdomas novestu.

Latviešu izdevuma sakarā uz šādām un līdzīgām pārdomām mudina arī gluži vai simboliskais fakts, ka grāmata pēc ilgāka laika atkal iznākusi "Harro von Hirschheydt" apgādā – nu jau bez paša Aizputes patriota Harro fon Hiršheida līdzdalības. Vācbaltu izdevēja mūžs, kas aprāvās deviņdesmit divu gadu vecumā pagājušā gada maijā, pats, manuprāt, ir romāna vērts. Un arī šis romāns būtu par migrāciju, dzimteni un mītnes zemi, cilvēcību un sabiedrību, un pateicību (vai vismaz atzīšanu), kuru varbūt esam parādā.