Attēls no Stendera "Bildu ābices"
 
Raksti
19.02.2024

Cik lappušu tu izlasīji pagājušajā nedēļā?

Komentē
0

Saeimas plenārsēdē 15. februārī tika skatīts Latvijas pilsoņu kolektīvais iesniegums "Lauku mazajām vidusskolām – būt!", un debatēs netrūka jautru brīžu, kuriem maz sakara ar iesnieguma tēmu. Piemēram, bijušais premjers, šobrīd Šlesera domubiedrs Vilis Krištopans valdošās partijas ietekmi uz izglītības sistēmu Latvijā pamanījās raksturot tā: ""Jaunā Vienotība" ir izdarījusi vairāk nekā "Hezbollah" un "Hamas" kopā. Es pilnīgi pieļauju, ka "Jauno Vienotību" vajadzētu aicināt iekļaut teroristisko organizāciju sarakstā." Daudzi tautas priekšstāvji labprāt izmantoja iespēju, lai izteiktos par izglītību un jauno paaudzi, tostarp nacionāļus nesen pametušais Aleksandrs Kiršteins informēja, ka "trešdaļa skolnieku nemāk lasīt. Rīgas Tehniskā universitāte ir spiesta atskaitīt no pirmā kursa katru gadu studentus, kuri neprot lasīt, kas skaitās, ka viņi ir beiguši vidusskolu". Kiršteins tradicionāli visnotaļ brīvi izrīkojas ar faktiem, jo, cik esmu sapratis no sarunām ar eksakto un dabaszinātņu docētājiem augstskolās, lielāka problēma ir tā, ka jaunie cilvēki, beidzot vidusskolu, pārvērtē savas zināšanas matemātikā un fizikā un netiek galā ar augstskolā nepieciešamo līmeni.

Tomēr politiķa izteikumi laikā sakrita ar divām publikācijām. 13. februārī portāls "Jauns.lv" publicēja interviju ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāju Silviju Tretjakovu, kura, raksturojot Latvijas skolēnu lasītprasmi, runā par "sekundāro analfabētismu". Proti, cilvēks lasīt iemācījies ir, burtus pazīst, bet laika gaitā viņa prasmes netiek attīstītas, kas rada problēmas – arī pieaugušā vecumā – ar relatīvi sarežģītāku tekstu lasīšanu. Savukārt "Slate" 11. februārī publicēja kāda ASV koledžas pedagoga secinājumu, ka pirms 10 gadiem 30 lappušu teksta lasīšana jaunajiem pilsoņiem lielus iebildumus neizraisīja (runa ir par t.s. brīvo mākslu jeb "liberal arts" koledžām, kurās studējošiem it kā nevajadzētu būt alerģijai pret tekstu), bet pēdējo gadu laikā vairāk par 10 lappusēm jau rada problēmas.

Īsi sakot, tā nav tikai Latvijas vai mums ekonomiski līdzīgu valstu problēma, un tā nav arī jauna. Uz augstskolu mācībspēku auditoriju orientētā "The Chronicle of Higher Education" 2019. gada janvārī uzdeva lasītājiem jautājumu (teksta virsraksts) "Vai jūs uzdodat pārāk daudz lasīt? Vai arī pārāk daudz garlaicīgas lasāmvielas?", savukārt "Forbes" 2018. gada novembrī minēja, ka varbūt pie vainas ir tas, ka pat literatūras stundās jaunieši lasa tikai tekstu fragmentus, nevis darbus kopumā. Tomēr vairumā gadījumu esmu saskāries ar versiju, ka cēlonis problēmām ar (īpaši garu tekstu) lasīšanu esot viedierīces. Mani šī versija, godīgi sakot, nepārliecina, jo viedtālrunī var lasīt arī grāmatas (tiesa, to labāk nedarīt – kaitē redzei).

Tomēr paliksim pie pamattēmas "mēs, un jo īpaši jaunā paaudze, lasām pārāk maz". Es situāciju neuztveru tik dramatiski. Pareizāk sakot, pirms mēs mazlasīšanu deklarējam par problēmu, būtu jātiek skaidrībā par to, kādas tam ir negatīvās sekas.

Aizvadītajā nedēļā LNB piedāvāja Rīgas Stradiņa universitātes docētājas Līgas Ozoliņas vieslekciju ar trāpīgu nosaukumu "Ziņas nepatērē, medijiem netic, bet zina (vislabāk)". Lektore min 2022. gadā veiktu aptauju par Latvijas iedzīvotāju mediju lietošanas paradumiem, un tā liecina, ka jauniešu vidē kā informācijas ieguves avots dominē (80–90%) dažādi sociālie mediji. Skaidrs, ka tajos ir pārpārēm melu vai muļķību, kas droši vien iespaido cilvēka priekšstatu par pasaulē notiekošo – ne labā virzienā. Tātad tekstu nelasīšana nozīmē arī sabiedrību ar dīvainām idejām un iedomām? Varbūt, tomēr tikpat labi to var teikt par pamatīga garuma tekstiem. Piemērs pilnīgi nejaušs, jo  kārtoju plauktā grāmatas, bet vai mans pasaules skatījums pēc Aleksandra Dugina iespaidīgā biezuma grāmatu izlasīšanas būtu daudz jēdzīgāks? Tātad jautājums ir nevis par formu, bet par saturu, tomēr ar vienu piebildi, kas, iespējams, tomēr ir par labu garākiem tekstiem.

Īso tekstiņu un video ņirboņa aizrauj. Diemžēl humanoīdu dzīves laiks vismaz pagaidām ir ierobežots, tādēļ varētu teikt, ka lielākā ķeza šo īso tekstiņu un video gadījumā ir tā, ka mums paliek mazāk laika (vai nepaliek nemaz) kaut kā garāka un pamatīgāka apgūšanai (ne obligāti pat teksta formā). Citiem vārdiem sakot, stulbības un nepatiesība var izpausties visdažādākajās formās, tostarp uz akadēmisku "solīdumu" pretendējošos sējumos, tomēr pavilkties uz simt lappusēm ir grūtāk. Tātad viss ir atkarīgs no tā, kā cilvēks uztver sev atvēlēto laiku uz šīs grēcīgās zemes. Ja kā pietiekamu, neredzu problēmu nogrimt tīmekļa dzīlēs. Ja kā ierobežotu, neizbēgams ir jautājums par to, vai un cik laika paliek grāmatām, simfonijām vai sēdēšanai upes malā. Garāki teksti palīdz (varbūt pareizāk būtu teikt, piespiež) organizēt dienu. Man pašam šonedēļ jāpiedalās kādas jaunas grāmatas publiskā iztirzāšanā. Grāmata biezāka par 400 lappusēm, turklāt ne par man tuvu tēmu. Tātad man nedēļas laikā ik dienu stunda ir aizņemta, lai pakāpeniski ar tekstu iepazītos.

Apgalvojums, ka lasīšana (vai, teiksim, teātra skatīšanās) cilvēku dara kaut kā labāku (iejūtīgāku, reflektējošāku un tā tālāk) ir muļķības. Pirmkārt, šī tēze liktu apšaubīt miljoniem cilvēku ētiskās īpašības, jo principā lasīšana (un rakstīšana) kā plaši izplatīta prasme ir relatīvi nesens fenomens. Otrkārt, gan jau daudzi no mums – es pilnīgi noteikti – pazīst grāmatas lasošus (un teātri regulāri apmeklējošus) personāžus, kuri ir diezgan lieli draņķi un nereti ar murgainām idejām dažādos jautājumos. Ja jaunā paaudze lasa maz, tad tas nenozīmē, ka mūs sagaida noziedzības uzplaukums vai Latvijas nievāšana. Manā skatījumā jautājums ir jāformulē citādi: ko mēs (tostarp jaunieši) darām laikā, kad nestrādājam un nelasām? Kas ir nelasīšanas vietā? Ja, teiksim, kordziedāšana vai sports, neredzu problēmu. Ja visādu ietekmeļu atklāsmju pārlūkošana, tad bēdīgāk. Par ko mēs vispār interesējamies dzīvē? No šāda skatpunkta raugoties, lielāka problēma, manuprāt, ir nevis mazlasīšana, bet tas, ka pārāk daudz interesējamies par nebūtisko. Piemēram, paši par sevi – vai mūsu ārējais veidols atbilst pašu iedomātajam tēlam; ko citi domā par mums; ko mēs domājam par to, ko citi domā par mums?

Mazlasīšanas un nelasīšanas pamatā, manuprāt, ir ne tik daudz viedierīces, izglītības sistēma, vecāki, jaunieši, bet tas, ko Krievijā iznākošais filozofijas žurnāls "Logoss" izvēlējās kā moto savam 2023. gada 5. numuram – "jaunais aizdomu laikmets". Kādā no tekstiem minēts, ka ilgstoši bija pamats lietot jēdzienu "viedokļu līderi" (krievu valodā bieži lietots "domu valdnieki", kas varbūt ir vēl precīzāks apraksts), bet pēdējās desmitgadēs priekšplānā izvirzījušies "aizdomu līderi". Tiek apšaubīta pasaules izzināšanas iespējamība un jēga: "nekas nav tik viennozīmīgi", "patiesību mēs tāpat neuzzināsim", "patiesība ir kaut kur pa vidu" u.c. Domāju, ka nav jāuzskaita tēmas, kurās šī jaunā tendence parādās – sākot ar klimata pārmaiņām, beidzot ar ģeopolitiku. Rezultāts ir viegli paredzams: kādēļ vispār kaut ko lasīt, ja viss tāpat "ir relatīvs"? Apkārtējā pasaule un cilvēki tajā kļūst nevis par aizraujošu izziņas objektu, bet par kairinātāju emocionālām mirkļa reakcijām "kādas šausmas, kāds sviests, cik mīļi (tas par mājdzīvniekiem un dabas ainavām)!". Te ar lasīšanu vai nelasīšanu maz būs līdzēts.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!