Bērnudārzs vai gatavošanās pašvaldību vēlēšanām?

Svētki beigušies, amatpersonas un pelēkie kardināli var atgriezties politikas ķēķī. Mēģinot raksturot notiekošo Rīgas pašvaldības koalīcijā, vispirms der atcerēties nedaudz pretrunīgo attieksmi, kāda sabiedrībā vispār ir pret politiku pašvaldību līmenī.

No vienas puses, ja izskan pārmetumi par strādāšanu kopā ar politiskajiem oponentiem, pašvaldību politiķu ierastā atbilde ir, ka, lūk, pašvaldībās nacionāla līmeņa domstarpības un naidošanās nav spēkā, jo jāstrādā ar reālām problēmām, kas skar visus. Rezultātā pēdējās desmitgades laikā esam pieredzējuši savdabīgas partiju kombinācijas, piemēram, Jūrmalā un Jēkabpilī. Partija "Latgales partija" dažādās Latgales pašvaldībās ir strādājusi kopā gan ar "nacionāļiem" un "zaļajiem", gan ar "liberāļiem" un "konservatīvajiem". Politika pašvaldību līmenī esot tik ļoti pragmatiska, tik ļoti tuvāk zemei, ka nevienu sevišķi neizbrīna, ja reģionālie līderi (piemēram, Andrejs Ceļapīters Madonā, šobrīd Saeimas deputāts) bez liela stresa pārceļo no "Tautas partijas" uz "Jauno Vienotību" (JV). No šī viedokļa raugoties, Rīgas koalīcijas raibumam it kā nevajadzētu būt iemeslam mēra Mārtiņa Staķa demisijai un "Progresīvo" domstarpībām ar pārējiem koalīcijas vadītājiem.

No otras puses, izslavētā nodarbošanās ar "reālām problēmām" visai bieži nav bijis šķērslis cienījamiem "praktiķiem" izplūkties labākajās rīdzinieku tradīcijās (Valka, Alūksne u.c.) Piemēram, pērnā gada rudenī Talsu novadā "Nacionālo apvienību" pārstāvošās pašvaldības vadītājas atkāpšanos paģērēja arī vietējie JV pārstāvji, un neviens nepīkstēja, ka koalīcijas partijām šādi rīkoties nepiestāv. Tātad, no šī viedokļa raugoties, plūkšanās Rīgas domē nav nekas nepieredzēts un skandalozs. Tā teikt, skaidrs, ka ūdensapgāde un ietvju remonts pašvaldībā nepieciešams visu partiju vēlētājiem, tomēr politiskās ambīcijas neviens nav atcēlis pat nelielās vietvarās, par galvaspilsētu nemaz nerunājot.

Lielā daļā elektorāta nemirstoša ir cerība uz labo, proti, ka uz vietām pašvaldībā tautas priekšstāvji būs kaut kā sakarīgāki nekā Saeimā un valdībā, kas, protams, ir mīļi un pat aizkustinoši, tomēr šis priekšstats ignorē cilvēka dabas nemainīgumu. Ja runājam par cilvēka dabu un subjektīviem faktoriem – skaidrs, ka Mārtiņa Staķa izstāšanās no "Attīstībai/Par!" 2022. gada martā bijušajiem politiskajiem partneriem atstāja tik rūgtas mieles, ka gan jau viņi nesēdēja rokas klēpī salikuši – tādas lietas neaizmirst, jo Staķis viņu rindās iesoļoja lielajā politikā. Formulējot citādi: nedomāju, ka tieši Vilnis Ķirsis (JV) bija galvenais Staķa oponents un stūmējs izejas virzienā – lai gan tāds iespaids var rasties, spriežot pēc informatīvās telpas.

Tajā pašā laikā šaubos, ka domstarpības ir tikai puiciska savstarpēja apvainošanās, "bērnudārza līmenis". Atļaušos nepiekrist visu patiesību zinošajiem komentāru rakstītājiem tīmeklī, kuru ieskatā pusmūža krīze Rīgas koalīcijā ir sekas tam, ka neesot sadalījuši naudas plūsmas (lasīt: kukuļus). Iespējams, kaut ko tiešām nav sadalījuši, tomēr politiķa darba specifika ir arī kaut ko izdarīt, lai nākamo vēlēšanu reizē varētu palepoties (labi, palielīties) vēlētāju priekšā. Nākamās pašvaldību vēlēšanas būs 2025. gadā. Var teikt, ka vēl pietiek laika, tomēr jāpatur prātā Rīgas specifika. Proti, otrreiz atkārtot vingrinājumu – galvenais ir atņemt varu galvaspilsētā "Saskaņai" & Co. – neizdosies. Ja iepriekšējā reizē t.s. latviešu vēlētāji spēja sagremot, ka pie varas Rīgā nonāk ideoloģiski raiba kompānija – jo mērķis taču bija varas atņemšana "Saskaņai", – tad 2025. gadā ļaudis tomēr vērtēs konkrētas partijas, kuras nevarēs vairs piesegties ar kolektīvo varoņdarbu, kurā it kā pašķīst individuālie darbi un nedarbi. Citiem vārdiem sakot, katram koalīcijas dalībniekam būs jārāda pašu izdarītais.

Nedaudz kariķētā formā šo situāciju var aprakstīt tā: ja agrāk koalīcijas partneriem nebija lielu pretenziju visa veida lentītes griezt kopā, tad, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk katrs vēlas savu lentīti griezt cēlā vienatnē. Lai gan mēra amats it kā paredz iespēju iespraukties jebkurā lentīšu griešanas ceremonijā, iespējams, bezpartejiskajam Staķim dot šķēres neviens tā īsti vairs negribēja. Ar atpakaļejošu datumu, protams, var pamācīt, ka Staķim nekas netraucēja pievienoties "Progresīvajiem" un viss būtu puslīdz kārtībā. Mana hipotēze ir tāda, ka (nu jau bijušais) mērs jutās tik tautas mīlēts, smuks un gudrs, ka nesteidzās ar politisko noenkurošanos un rezultātā palaida garām kritisko brīdi. Hipotēzes nedaudz ironiskais formulējums nenozīmē īpašu dzēlību pret Staķi personīgi – politiķiem un patiesībā mums visiem ir raksturīgi dzīvot savos burbuļos un riskēt ar kopbildes neredzēšanu.

Vai visas šīs ēverģēlības kaut kā ietekmēs Rīgu un rīdziniekus? Atbilde droši vien atkarīga no tā, ar ko rīdzinieks pelna naudu. Nedomāju, ka kaut kas mainīsies, piemēram, pilsētas kultūras vai sabiedrisko aktivitāšu politikā. Protams, var teikt, ka Staķis virknē jautājumu uzturēja t.s. liberālo diskursu, tomēr Rīga Latvijas mērogā ir pārāk liela un raiba, lai kāda mēra ideoloģiskās prioritātes vien to būtiski mainītu.

Tajā pašā laikā skaidrs, ka Rīga ir arī resursu koncentrēšanās vieta, un šādā kontekstā pašvaldības varas gaiteņos ir risināmi jautājumi, par kuriem 95% pilsētnieku, mani ieskaitot, pat tā īsti nenojauš. To varētu dēvēt par Rīgas paradoksu – vairums no mums spriež par pašvaldības darbu, vadoties no patiesībā diezgan īsa saraksta. Vienus tracina stabiņi, citi grib vairāk velojoslu. Daudziem saprotams ir pirmsskolas izglītības iestāžu un skolu jautājums vai ielu/tiltu remonti. Nu, vēl ir svarīgi justies fiziski puslīdz droši. Apmēram tā. Kādi topoši vai, tieši otrādi, bremzēti attīstības projekti ir Rīgai un kur kāds un ar kādiem nosacījumiem grib ieguldīt naudu – tā ir pilsētnieku ikdienu maz skarošā pilsētas dzīves daļa. Varētu pat teikt: neredzamā puse politiķu un biznesa attiecībās. Manuprāt, ja Rīgā veiktu aptauju, pilsētnieku informētības līmenis par pašvaldības uzņēmumiem un dažādām iestādēm nebūtu augstāks par kompetenci attiecībā uz ministrijām un valsts kapitālsabiedrībām. Mēs Rīgas domi lamājam vai slavējam, atsaucoties uz vizuāli pamanāmo vai mums ikdienas gaitās būtisko.

Tajā pašā laikā skaidrs, ka šajā maz redzamajā Rīgas daļā netrūkst interesantu iespēju. Ne velti politikas aizkulisēs runā, ka partijas "Latvija pirmajā vietā!" (LPV!) nerimstošais rosīgums ir saistīts ne tik daudz ar deklarēto mērķi "atlaist Saeimu!", cik ar Aināra Šlesera vēlmi nodrošināt partijai labu atpazīstamību, kas palīdzētu tieši 2025. gada pašvaldību vēlēšanās Rīgā. Tāpat zemo startu ieņēmusi partija "Gods kalpot Rīgai" (GKR), kas vairs nevēlas būt tikai Šlesera "mazākais brālis" – raugi, partijas vadītājs Oļegs Burovs šāgada jūnijā izstājās no LPV Saeimas frakcijas, bet citam GKR politiķim, Andrim Amerikam, var nākamgad nesanākt palikt Eiropas parlamentā uz vēl vienu termiņu. Īsi sakot, ļaudis rosās un pozicionējas. Nedomāju, ka Staķa demisijas dēļ Rīgas domes koalīcija turpmāk dzīvos un strādās draudzīgi un bez konfliktiem. Jā, par vienu spēcīgu kairinātāju būs mazāk, tomēr būtiska būs koalīcijas partiju spēja definēt konkrētus darbus, kurus katrs koalīcijas partneris atsevišķi varēs likt vēlētājam priekšā kā savus. Izklausās pēc diezgan štruntīgas koalīcijas, tomēr labāk slikts pamiers nekā ilūzijas par iespēju 2025. gadā startēt kā visu "latvisko partiju" apkopojumam.